Apritējuši 40 gadi kopš "Baltijas Brīvības un miera kuģa" brauciena

Lielākais Baltijas valstu liktenim veltītais mediju notikums līdz 1989. gada 23. augusta "Baltijas ceļam" – tā par 1985. gada jūlija nogalē trimdas latviešu jauniešu sarīkoto "Baltijas Brīvības un miera kuģa" braucienu Baltijas jūrā gar tolaik vēl okupēto Baltijas valstu krastiem mūsdienās saka šī pasākuma organizētāji un dalībnieki.

Šo akciju var traktēt kā atmodas priekšvēstnesi, kaut PSRS kontrolētajā Baltijā par tās norisi zināja vien tie, kas klausījās Rietumu radiostacijas.

Jaunā pieeja

Līdz 80. gadu vidum vecākie trimdas latvieši, lietuvieši, igauņi, kas gadiem turējās pie diplomātiskām un lobija darba metodēm, faktiski jau bija zaudējuši cerības, ka tās reiz vainagosies ar Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Tikmēr stafeti pārņēmušie, jau Rietumos dzimušie baltiešu jaunieši meklēja jaunus ceļus, kā uzrunāt un ieinteresēt Rietumu sabiedrību, neļaujot pasaulei aizmirst par Latvijai, Lietuvai un Igaunijai atņemto valstiskumu.

Ideja par demonstratīvu reisu starptautiskajos ūdeņos gar Baltijas krastiem piederēja trimdas aktīvistam un žurnālistam, Zviedrijas latvietim Vilnim Zaļkalnam (1947–2002). Viņš par to bija domājis un runājis gadiem, taču ilgāku laiku neguva atsaucību, jo 60. gadu sākumā jau bija izgāzusies trimdinieku ideja par "radio kuģi" – kuģi, kas Baltijas jūrā kreisētu starptautiskos ūdeņos un raidītu okupēto Baltijas valstu krastu virzienā. Toreiz finansiālu, tehnisku un organizatorisku iemeslu dēļ no "radio kuģa" nekas neiznāca. 1985. gadā tomēr pamazām mainījās starptautiskā situācija un Zaļkalnam izdevās izveidot enerģisku organizatoru komandu. Tajā kā visu valstu dalībnieku koordinators darbojās tolaik ASV dzīvojošais Māris Graudiņš. Jāpiebilst, ka arī šogad 24. jūlijā Latvijas Okupācijas muzejā sarīkotā "Baltijas Brīvības un miera kuģa" reisa 40. gadadienas pasākumu ar daudzu minētā notikuma dalībnieku piedalīšanos organizēja M. Graudiņš.

1985. gada akcijai vajadzēja mediju rezonansi, un par preses lietām atbildīga kļuva jau sabiedrisko attiecību jomā Kanādā sevi parādījusī vēlākā uzņēmēja Baiba Rubesa no Toronto. Rīcības komiteja bāzējās Stokholmā. Tur arī nolūkoja braucienam piemēroto nelielu zviedru pasažieru kuģi ar Panamas karogu "Baltic star".

Kā šovasar atcerējās pasākuma dalībnieki, par laimi, ieceres lietderībā ātri izdevās pārliecināt Pasaules Brīvo latviešu apvienību (PBLA), kas piešķīra 30 tūkstošus ASV dolāru – lielāko daļu kuģa nofraktēšanai vajadzīgās naudas. Bet kuģa nomai vāca arī ziedojumus, turklāt biļetes uz šo reisu dalībniekiem bija jāpērk par savu naudu.

Iniciatīva un organizatoriskais darbs vairāk gūlās uz latviešu pleciem, taču svarīgi bija piesaistīt arī kaimiņus. 

No lietuviešu puses par akcijas koordinatoru kļuva Gintars Grušs, tagadējais Viļņas arhibīskaps, no igauņiem – Zviedrijā dzīvojošais publicists Andress Kings.

Pret PSRS propagandu

Kā stāsta žurnālists Juris Kaža, brauciena galvenais mērķis bija Helsinki. Tur gatavojās atzīmēt desmit gadus, kopš 1975. gada 1. augustā parakstīts Eiropas Drošības un sadarbības konferences (EDSK) nobeiguma dokuments. Tā saukto Helsinku aktu parakstīja gan PSRS, gan vadošās rietumvalstis, un tas noteica, ka valstu robežas ir neaizskaramas un maināmas tikai pēc vienošanās, mierīgā ceļā. Maskava gadskārtu vēlējās izmantot, lai atkal runātu par mieru savā demagoģiskajā izpratnē.

"Īstenībā nekas neliecināja, ka šī iniciatīva kļūst par atmodas priekšvēstnesi. Drīzāk jautājums bija, kā panākt, lai Rietumu pasaule 40 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām neaizmirstu par Baltijas valstīm. Tātad mērķis bija pievērst pasaules valstu uzmanību Baltijas valstu liktenim un neļaut PSRS izmantot Helsinku sanāksmes nobeiguma akta 10. gadadienu propagandai," atceres pasākumā Okupācijas muzejā sacīja B. Rubesa.

Baltiešu trimdinieku doma bija nepieļaut padomju propagandas dominanci, kas arī izdevās, jo "Baltijas Brīvības un miera kuģis" uzrunāja tādiem argumentiem, kas tolaik bija aktuāli pasaules sabiedriskajai domai: ekoloģija un no kodolieročiem brīva Baltija, Ziemeļeiropa un Baltijas jūra. Tāpat uzsvēra, ka neatkarīgu Baltijas valstu pastāvēšana reģionā mazinātu Austrumu–Rietumu saspīlējumu.

Maskava saredz "pirātu kuģi"

PSRS pārstāvniecība Zviedrijā sākumā par trimdinieku rosību nelikās ne zinis, taču saprata, ka lietas kļūst nopietnas, uzzinot, ka braucienā piedalīsies arī krievu disidents Vladimirs Bukovskis, agrākais Latvijas PSR VDK līdzstrādnieks Imants Lešinskis, vairāki Zviedrijas politiķi un tāpat Zviedrijas un ASV miera un vides aizsardzības kustību aktīvisti. 

Padomju pārstāvji lūkoja izdarīt spiedienu uz rēdereju, lai tā anulētu līgumu par "Baltic star" izmantošanu, bet tas nonāca atklātībā. 

Kuģa kapteinim patiešām nebijis ne jausmas, ka pasākums būs politisks, tomēr līgums apdomīgi bija sagatavots tā, lai "Baltic star" īpašniekiem būtu ļoti neizdevīgi to lauzt.

Nesekmējās arī Maskavas pūliņi apelēt pie Zviedrijas varasiestādēm, jo tām nebija tiesību aizliegt privātu sarīkojumu. Padomju propagandai atlika vien apgalvot, ka viss notiekot "ASV CIP uzraudzībā" un tas esot "pirātu kuģis", pilns "provokatoriem" un "huligāniem". Taču cenšanās nomelnot un apmelot radīja vēl lielāku intrigu Rietumu mediju acīs – tieši to, kas baltiešu trimdiniekiem bija vajadzīgs. Papildus par labu masu informācijas līdzekļu interesei spēlēja apstāklis, ka vasaras vidus no starptautisko un vietējo notikumu viedokļa tolaik ierasti bija tukšā sezona. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc par kuģa braucienu ieinteresējās, piemēram, britu BBC televīzija.

Vairāk nekā 300 baltiešu jauniešu

Pirmā baltiešu demonstrācija, atgādinot par nelikumīgo Baltijas valstu okupāciju, notika jau Kopenhāgenā, no kurienes dalībnieki ar vilcienu devās uz Stokholmu. 1985. gada 26. jūlija vakarā bija paredzēta kuģa izbraukšana. Reisā devās vairāk nekā 300 baltiešu jauniešu – 206 latvieši, 55 lietuvieši, 40 igauņi un vēl 12 citām tautām piederīgo. Lielākoties tā bija pirmā trimdinieku paaudze, kas dzimusi jau ārpus vecāku dzimtenes. Šajā komandā bija daudzi, kas vēlāk kļuva pazīstami Latvijas politikā, ekonomikā, sabiedriskajā dzīvē. Piemēram, Oļģerts Pavlovskis, Pauls Kļaviņš, Vita Tērauda, Atis Lejiņš, Ojārs Kalniņš, Aristīds Lambergs, Paulis Kļaviņš un daudzi citi. Tās bija arī trimdas personības Vilnis Zaļkalns, Leonīds Siliņš, Gunārs Meierovics, Uldis Ģērmanis, Juris Kronbergs, Uldis Grava un tā tālāk.

Šovasar Rīgā Okupācijas muzejā sanākušie akcijas kādreizējie dalībnieki atzīmēja, ka 

toreiz uz "Baltic star" klāja izdevies savest kopā atšķirīgu politisku partiju un pozīciju pārstāvjus, kas ikdienā nemaz nebija tik draudzīgi. 

Tur bija arī Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētājs Bruno Kalniņš, lai gan konservatīvākām trimdas aprindām pret to bija iebildumi. Tur bija Zviedrijas parlamenta deputāte, nākamā ārlietu ministre Margarēta af Uglasa, Polijas neatkarīgās arodbiedrības "Solidaritāte" pārstāvis Andžejs Zvaņeckis un agrākais Zviedrijas premjera vietnieks un valdības loceklis Pērs Ālmarks, kurš vienā no kuģa pasākumiem runā uzsvēra Baltijas pārkrievošanās briesmas un mudināja Rietumus neaizmirst par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likteni. Svarīgākā bija padomju disidenta V. Bukovska un Rietumos jau labi pazīstamā lietuviešu brīvības cīnītāja, profesora Aleksandra Štroma klātbūtne. Štroms bija Lietuvas kompartijas vadītāja Antana Sniečkus (1903–1974) audžudēls. Gan V. Bukovskis, gan A. Štroms klātesošajiem vēl 1985. gadā norādīja, ka PSRS atrodas pārmaiņu priekšā, pārmaiņas gaidāmas jau tuvākajos desmit gados un baltieši to laikā var atgūt neatkarību.

Optimistisks gaišums

Ārkārtīgi svarīga bija aptuveni 50 ārvalstu žurnālistu un vairāku TV komandu loma braucienā. "Baltijas Brīvības un miera kuģa" maršruts no Stokholmas gar Gotlandi veda pretī Lietuvas krastiem, tad gar Latviju, Igauniju uz Helsinkiem. Kapteinim, ievērojot likumus, bija jāturas starptautiskajos ūdeņos, taču iespējami tuvu jūras robežai. 

PSRS pēkšņi aizliedza pietuvoties Lietuvas krastiem iepretī Kuršu kāpām, kā bija plānots, – tur notiekot "jūras kabeļa remonts". Pirms izbraukšanas reisā vēl bija viltus paziņojums par "bumbu".

Brauciena dalībnieki atceras, ka uz kuģa valdījis optimistisks gaišums. Akadēmiski priekšlasījumi un diskusijas mijās ar izklaides pasākumiem. Jūrā starp Gotlandi un Pāvilostu un pie Igaunijas krastiem tika dziedātas himnas, noturēts piemiņas brīdis, laisti jūrā vainagi bojāgājušo bēgļu piemiņai, turētas runas, paužot cerības, ka trimdinieki drīz varēs atgriezties dzimtenē. No "Baltic star" klāja, protams, nevarēja saskatīt Latvijas krastu, kaut arī daži apgalvojuši, ka naktī redzējuši pie apvāršņa Igaunijas salu ugunis.

"Baltijas Brīvības un miera kuģa" maršruts 1985. gada 26.–29. jūlijā.

Foto: No "Baltijas brīvības un miera kuģim - 40"

Padomju iebiedēšanas taktika

Neviens īsti neticēja, ka PSRS varētu uzbrukt kuģim, kura brauciens bija "pretpadomju" demonstrācija, bet uz kura klāja atradās pussimts žurnālistu un vēl vairāki simti ārvalstu pilsoņu. Tomēr, ņemot vērā tuvo padomju robežu, pasākums bija riskants. 1983. gadā padomju iznīcinātājs taču bija notriecis "Korean Air Lines" Ņujorkas–Seulas reisa lidmašīnu, kas navigācijas kļūdas dēļ iedreifēja padomju gaisa telpā. Toreiz gāja bojā 269 pasažieri un apkalpes locekļi, bet Maskava apgalvoja, ka lidmašīna "spiegojusi". Neviens nevarēja garantēt, ka "spiegošanā" neapsūdz arī "Baltijas Miera kuģi". Turklāt 1985. gada 10. jūlijā Francijas specdienesti Oklendas ostā Jaunzēlandē bija nogremdējuši vides aizsardzības organizācijas "Greenpeace" kuģi "Rainbow Warrior", kas arī bija nelāgs precedents varas rīcībai pret tai netīkamām sabiedriskām kustībām.

Par laimi, padomju militāristi pie radikālām metodēm neķērās, taču iebiedēšana notika – te baltiešu nofraktētajam kuģim ar nezināmiem nodomiem pilnā gaitā pietuvojās padomju robežsargu kuģis, te zemu pārlidoja militārā lidmašīna.

 Bet efekts sanāca pretējais, jo, tādas ainas redzot, ārvalstu žurnālisti gādāja, lai baltiešu brauciens nonāktu ziņu priekšplānā.

M. Graudiņš atzīmējis, ka Rietumu medijos par Baltiju pirms 1985. gada "valdīja kapa klusums", bet "Brīvības kuģa" laikā bija pa vairākām publikācijām dienā. Piemēram, 29. jūlijā informācija par akciju nonāca "International Herald Tribune" pirmajā lapā. Bet tas tolaik bija viens no vadošajiem starptautisko notikumu laikrakstiem pasaulē. Uzmanība no ziemeļvalstu laikrakstiem bija vēl lielāka. "Baltija atkal atradusi savu vietu Eiropas politiskajā kartē," atzina zviedru presē. "Baltijas Brīvības un miera kuģa" brauciena publicitātes rezultāts bija ap 2000 rakstu un sižetu plašsaziņas līdzekļos no 29 valstīm.

Triumfs Helsinkos

Akcija faktiski noslēdzās 1985. gada 29. jūlijā ar atgriešanos Stokholmā, kam tālākajās dienās sekoja vēl daži pasākumi ar mazāku auditoriju, taču pirms tam, 28. jūlijā, notika demonstrācija Helsinkos, kas izvērtās īstā baltiešu triumfā. Attiecībās ar PSRS piesardzīgās Somijas varasiestādes, padodoties Maskavas spiedienam, "Baltic star" piestātnei ierādīja nevis pasažieru, bet preču ostu stundas gājienā no pilsētas centra. Tas bija svētdienas rīts. Iespējams, tika cerēts, ka baltieši atmetīs ar roku un nekur neies. Velti. No kuģa nokāpušie ar Baltijas valstu karogiem, tautasdziesmas dziedot un saukļus skandējot, devās uz centru. Helsinku iedzīvotāji par akciju nezināja, taču vēra vaļā logus, stāvēja gar ielas malām un aplaudēja baltiešu kolonnai.

"Helsinkos teju 20 gadus nebija piedzīvoti padomju protesti. Bet gājienu uz pieminekli kopīgām somu un igauņu brīvības cīņām pavadīja ap 5000 somu. Demonstrācijas laikā skanēja nemitīgi aplausi, un daudzi somi pat raudāja. Ielās daudzi skaidroja, ka latviešu, igauņu un lietuviešu cīņa par brīvību un mieru Baltijas nācijām ir arī somu cīņa," internetā pieejamajā īsfilmā "Baltijas Brīvības un miera kuģis 1985" stāsta notikuma liecinieks J. Kaža. Baltieši vispirms devās pie pieminekļa 1919. gada Igaunijas neatkarības cīņās kritušajiem somiem, bet tad nesankcionētā gājienā uz PSRS vēstniecību, skandējot "Ņet, ņet sovjet!". Divus no demonstrantiem – Rolandu Blezūru un kādu meiteni no Igaunijas – policija pat aizturēja, bet drīz atbrīvoja. Somijas un citu rietumvalstu TV un presei Helsinku demonstrācija bija kā saldais ēdiens.

Kā tagad sprieda pasākumā Okupācijas muzejā, grūti novērtēt, cik par kuģa akciju zināja okupētās Latvijas un pārējo Baltijas valstu iedzīvotāji un kā tas ietekmēja noskaņojumu. Skaidrs, ka daudzi par to uzzināja no "Amerikas Balss", Zviedrijas radio un citu tolaik uz PSRS raidošo ārvalstu staciju ziņojumiem. Liepājā ar pielāgotām antenām varēja uztvert Zviedrijas televīziju, bet Igaunijā Somijas TV ziņu raidījumi, kuros par šiem notikumiem tajās dienās vēstīja, bija pieejami labā kvalitātē. Katrā gadījumā, tad, kad krita dzelzs priekškars, izrādījās, ka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā par to tomēr bija dzirdējuši.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur. 

Abonē ŠEIT. 

Foto: Latvijas Mediji

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu