Atbildība — būt latvietim. Saruna ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci

Sestdien, 6. septembrī, Liepājas teātris atklās 119. sezonu ar Rasas Bugavičutes-Pēces lugas "Amerikas latvieši" pirmizrādi. Tās režisors Valters Sīlis izrādei devis žanrisko apzīmējumu – skaistākā nedēļa vasarā.

Izrāde vēstīs par latviešu komūnu Amerikā, par to dzīvi, kurā viņi ir tādi paši ASV pilsoņi kā visi citi, un to pasauli, kurā viņi ir latvieši, un nozīmi, kāda latvietībai tiek piešķirta šajā sabiedrībā. Šī izrāde ļaus citām acīm ieraudzīt Latviju un latvietību, jo izrādes varoņiem tas ir vienojošs kodols, vienojoša apziņa par kaut ko zaudētu un neatgūstamu, bet ļoti dārgu.

Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, kura 2024. gada vasarā bijusi vieslektore "2x2" jauniešu seminārā "Kodols" Kanādas Saulainē, "Kultūrzīmēm" uzsvēra, ka tieši tur guvusi iedvesmu lugas rakstīšanai: "Cilvēki, kuri, neesot Latvijā, turpina uzturēt dzīvu savu latvisko garu un apzināti izvēlas saglabāt savās ģimenēs latviešu valodu, Latviju padara lielāku. Jā, reizēm arī utopiski rožainu, jo no tāluma viss izskatās glīts un spožs, bet varbūt mums – Latvijas latviešiem – savukārt biežāk derētu nopucēt savas brilles un pamanīt iemeslus, kāpēc Latviju un visu latvisko ir vērts uztvert kā kaut ko īpašu."

Vienlaikus Rasa turpinot arī manuskriptu grāmatai: "Kārtējo reizi tas būs pieaugšanas stāsts, jo no šīs tēmas nespēju izkāpt ārā. Patiesībā jau it viss, ar ko šajā dzīvē nodarbojamies, ir viena vienīga bezgalīga pieaugšana. Un par ko tad vēl lai es rakstītu, ja ne par pieaugšanu un ģimeni?"

Rasa Bugavičute-Pēce.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Ar aizokeāna latviešiem esam viena tauta, bet kopš Otrā pasaules kara pagājis tik ilgs laiks, ka brīžam pārņem sajūta, ka pilnībā vienojamies vien Dziesmu svētku laikā.

R. Bugavičute-Pēce: Grūti spriest, jo līdz pat nometnei Kanādā pati nemeklēju īpašus saskares punktus, bet brīdī, kad nokļūsti tur, tālumā, un ieraugi, satiec turienes latviešus, saproti, ka viņi nav sveši, viņi ir saprotami, turklāt kaut ko arī zina daudz vairāk, dziļāk par mani. Tas ir savdarbīgi un pārsteidzoši, protams, tā nav ikdienišķā latvietība, bet svētku latvietība un arī tas ir skaisti. Ikdienā Latvijā pārāk bieži mēdzam aizmirst, ka mums ir ko svinēt.

Tomēr Amerikas latvieši gribētu realitātē ieraudzīt savu izsapņoto, ideālo Latviju, savukārt Latvijas latvieši zināmā mērā bija idealizējuši pašus trimdas latviešus. Kad šie abi idealizētie priekšstati saduras, daudz dzirdēts arī par vilšanos.

Rakstot lugu, tēmai piegāju mazliet citādi. Turklāt pirms tam man trūka idealizēta priekšstata par ārzemju latviešiem, diasporas, trimdas latviešiem, patiesībā man teju nebija jebkāda priekšstata. Vien tas, ka, pašai esot aktīvai Dziesmu un deju svētku dalībniecei un ejot gājienā, ikreiz priecājos redzēt diasporas latviešus, tomēr piefiksēju, ka bieži nav taisni uzlikti kroņi vai arī pareizi piesprausta sakta. Tā tik tiešām bija stipri sekla attieksme pret to, kā ārzemju latvieši cenšas uzturēt savu latvisko garu.

Turklāt manī mājoja vēl kāda dīvainība – nekad agrāk nebiju domājusi par nu jau stipri seno pēckara trimdas latviešu paaudzi. Vairāk bija nācies saskarties ar citu latvietības šķautni un ar ārzemju latviešiem vairāk asociēju vien tos, kuri no Latvijas aizbrauca ap 2008. gadu. Daudzi no viņiem jau atpakaļ vairs neskatās un ļoti noraidoši attiecas pret visu, kas notiek mūsu valstī. Starp viņiem ir tādi, kuri uz Latviju vairs nebrauc teju nemaz vai arī atbrauc reizi gadā, pasaka visu, ko domā, un aizbrauc prom.

Savukārt pagājušajā gadā, aizbraucot uz Kanādu, man bija iespēja piedzīvot Pasaules latviešu "2x2" jauniešu nometni Saulainē un pēc tās arī Dziesmu un deju svētkus Toronto. To visu iepazīstot, manī atvērās daudz plašāks skatījums uz to, cik īpaši ir šie cilvēki, kuri, iespējams, Latvijā bijuši vien divas reizes un vienu no tām pat var neatcerēties, jo tolaik bijuši pavisam mazi bērni. Man liekas ļoti brīnumaini, kā šie latvieši ciena un godā savas saknes un to, no kurienes nākuši. Pazīstot gan savus Latvijas vienaudžus, gan zinot jaunākās paaudzes attieksmi pret daudzām tradīcijām un agrāko laiku būtiskajām vērtībām, liekas, ka šo sen aizbraukušo latviešu vēlme un vajadzība kaut kādā veidā sazemēties ar Latviju ir ļoti īpaša parādība.

Un varbūt pat nav tik būtiski, ka trimdas latviešu trešā vai ceturtā paaudze pavisam brīvi nerunā latviešu valodā; būtiskāk ir, ka viņi Latviju ciena un godā, ar to lepojas. Latviešu valoda ir svarīga, bet latviski māk runāt arī daudzi no tiem, kuri latvietību un Latvijas valsti nedz mīl, nedz godā.

Tieši tā, tā ir liela un būtiska saprašana.

Tomēr par lugas galveno varoni izvēlējāties Latvijā dzimušu meiteni, nevis kādu jaunieti, kurš būtu uzaudzis patriotiskā trešās paaudzes latviešu trimdas ģimenē.

Man šķita, ka tādējādi vēl vairāk paspilgtināšu un uzsvēršu iekļaušanās tēmu. Iekļaušanos uzskatu par vienu no lielākajām tēmām ne vien mūsu izrādes nometnes latviešu jauniešu vidū, kas, protams, atšķiras no īstajām Pasaules jauniešu nometnēm, bet arī reālajā dzīves nometnē. Man liekas, ka iekļaušanās ir izteikta vajadzība, kas piemīt visiem latviešu jauniešiem, – būt kaut kur iederīgiem, pieņemtiem, tādiem, kādi viņi ir, neskatoties ne uz ko. Sadzīvot ar savām savdabībām, īpatnībām un visu pārējo.

Pēdējo gadu laikā ļoti daudz un bieži runājam par mūslaiku Latvijas "sistēmas bērniem", tāpēc vairāk vai mazāk nojaušam, kāda ir viņu pieredze. Arī lugas galvenā varone ir pieredzējusi reālo Latviju, pret viņu mūsu valsts nav bijusi tā laipnākā un mīļākā, un viņa Amerikā tik tiešām beidzot satikusi ģimeni un jūtas laimīga. Meitenes piedzīvotais paspilgtina tēmu, tādējādi dodot vēl vienu interesantu perspektīvu par to, ka bērnam solīts gluži vai rozā "amerikāņu sapņa" piepildījums, viņa cerējusi, ka viss būs brīnišķīgi un skaisti. Vienlaikus Amerikā meitene joprojām ir svešķermenis, un jauniešu nometne ir viņas iespēja atkal mēģināt būt tādai, kāda viņa ir, no jauna iederēties tur, kur viņa ir.

Mūsdienas saucam par globalizācijas laikmetu, un daudziem latviešu jauniešiem šķiet, ka latviešu valodai, latviešu mūzikai ir mazāka vērtība nekā angļu… Un daudziem tikai svešumā var atklāties, ka pamatu zem kājām dod tieši latviešu saknes.

Jā, tieši tā ir mūsu tēma. Veidojot izrādi, notika arī brīnišķīga saruna ar vienu no "2x2" nometņu dalībniekiem, kurš bija atbraucis ciemos. Viņš ārkārtīgi skaisti stāstīja, ka jūtoties gan kā amerikānis, gan kā latvietis, bet tieši latvietība dodot daudz konkrētāku atšķirību no 340 miljoniem amerikāņu, kuri dzīvo Amerikā. Viņš uzsvēra, ka būt latvietim ir unikāla iespēja un ietver ko īpašu: būt atšķirīgam no citiem, citādam. Vienlaikus sevī viņš jūtot ietvertu arī lielāku atbildību, jo, esot latvietim, katrs lēmums tiekot izjusts kā daudz nozīmīgāks: tā rezultāts jādala ar vienu miljonu, labi, pusotru vai – būsim optimisti – 1,8 miljoniem. Savukārt, kad lēmumu kāds pieņem tik lielā un blīvi apdzīvotā valstī kā Amerika, tad lēmums jādala ar 340 miljoniem. Tā ir interesanta matemātika, un, to klausoties, sapratu, ka, nākot no mazas tautas, mazas valsts, mazas valodas, tava atbildība, lai tā nebūtu tik maza, ir daudz lielāka. Latvietība iegūst pavisam citu svaru.

Bieži mēdzam teikt, ka Latvija ir maza, latviešu nav daudz, bet lielākoties šajos aprēķinos nemēdzam pieskaitīt latviešus, kas dzīvo ārpus valsts robežām.

Tā ir absolūta kļūda! Pilnīga kļūda. Latviešu nometnē Kanādā uz Latviju paskatījos caur citu prizmu. Kontaktējoties ar latviešiem, kuri tik tiešām tur dzīvo nu jau ceturtajā paaudzē un kuri savus latvietības stāstus zina no vecvecākiem, sapratu, ka viņi Latviju pazīst gluži kā utopisku, skaistu, brīnišķīgu vietu, kur viss sācies. Tiesa, viņu Latvija ir mazliet dūmakaina, tai apkārt spīd maģisks oreols.

Kad pasēdi un padomā, no kurienes radušies šie stāsti, saproti, ka reiz Latvija tik tiešām tāda ir bijusi: mēs bijām Eiropas kultūras centrs, punkts, kurš diemžēl tika izpurgāts, bet mums ir visas iespējas to neaizmirst un mēģināt darīt it visu, ko vien varam, lai vismaz sevi atgrieztu atpakaļ tajā centra punktā.

Un arī paceltu galvu par to, kādi esam, jo Latvijā nebūt nav "viss slikti"…

Par to jau ir tas stāsts! Bieži vien jau gribas skatīties un salīdzināt, kā ir citur, bet vērts pamanīt, ka cilvēki Latvijā atgriežas, turklāt atgriežas ar pārliecību, ka nekad vairs negrib braukt projām. Arī caur šo skatījumu vērts novērtēt, kur un kādi esam.

Teicāt, ka rakstāt par pieaugšanu, arī "Amerikas latvieši" ir pieaugšanas stāsts – mums visiem vērts pieaugt un saprast dažādās latvietības šķautnes.

Pilnīgi absolūti, turklāt ceru, ka pieaugšana notiek savstarpēji un abpusēji.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Tikai tagad -35% atlaide Gada abonementam. Kods: LASIAKCIJA. Akcijas cena 19,49 eur. 

Abonē ŠEIT. 

Foto: Latvijas Mediji

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu