"Mana sirds pukst Ukrainai"; Saruna ar filmas "Divia" producentiem

Dokumentālo filmu foruma programmu Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace" atklās ukraiņu režisora Dmitro Hreško filma "Divia". Tas ir meditatīvs, skaņām piesātināts vērojums bez teksta par kara ietekmi uz Ukrainas vidi, filmā idilliskas dabas ainas mijas ar spokaini apdegušu mežu un sacaurumotu lauku kadriem, vienlaikus parādot atjaunotāju darbu un ar cerību vērojot dabas ritējumu.

"Divia" producenti Poļina Hermane un Hļibs Lukjanecs filmas izrādīšanas laikā Dokumentālo filmu forumā viesosies Rīgā un tiksies ar skatītājiem. "Kultūrzīmes" ar abiem producentiem tikās pagājušajā nedēļā.

Paldies par šo filmu, jo kara šausmās daudz runājam par cilvēkiem nodarīto ļaunumu, bet svarīgs arī pret dabu vērstais kaitējums un dzīvnieku ciešanas. Kāda šīs filmas veidošanā bijusi loma katram no jums?

Poļina Hermane: "Šajā projektā mūsu galvenais vēstījums nav tikai par karu starp Ukrainu un Krieviju, tas ir par ikvienu visā pasaulē, par kaut ko vairāk. Mūsu mērķis ir aizkustināt ikvienu šajā pasaulē."

Foto: Publicitātes

Poļina Hermane: Abi ar Hļibu esam filmas producenti. Es gan darbu sāku agrāk, kad kopā ar režisoru Dmitro Hreško sākām plānot, kā veidot filmu par dabu un cilvēci. Atceros, Dmitro man pastāstīja sākotnējo ideju un izsaucos: "Ak, es arī to vēlos darīt!" Tomēr, aizsākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, ideja mainījās un darbs turpinājās pie pilnmetrāžas filmas par dabu, ekoloģisko situāciju un karu.

Hļibs Lukjanecs: "Ja kāds nolemj atrasties ārpusē, tad jāuzņemas arī zināma atbildība, piemēram, papildu atbildība par informācijas apmaiņu ar tiem cilvēkiem, kas arī atrodas ārpusē."

Foto: Publicitātes

Hļibs Lukjanecs: Es pievienojos mazliet vēlāk un projektā koordinēju Polijas finansējuma piesaisti. Mums paveicās pieteikties izsludinātajai Polijas Filmu institūta programmai, kas bija paredzēta ukraiņu kinematogrāfistu atbalstam. Lai arī filma veidota kā Polijas, Ukrainas, Nīderlandes un ASV kopražojums, to iespējamu padarīja tieši lieliskā sadarbība starp Poliju un Ukrainu, jo īpaši kara sākumā Ukrainas finanšu sistēma bija pilnībā sabrukusi un Polija virkni reižu atbalstīja uzņemšanu un pēcapstrādi.

Daži biedējoši filmas kadri liekas uzņemti pavisam tuvu aktīvai karadarbības zonai. Vai filmēšanas process bija sarežģīts, bīstams?

P. Hermane: Karš ir karš. Protams, Dmitro ir mūsu varonis, viņš nebaidījās doties tieši uz frontes līniju. Reiz, pagājušajā gadā, arī es biju kopā ar viņu un piedzīvojām apšaudi piecu kilometru attālumā no nulles. Par nulli sauc frontes līniju, un tā atradās ļoti, ļoti tuvu. Esot tur, karš ir blakus tavam ķermenim, tavai sejai, šajā situācijā esi iekšpusē un sajūti realitāti tādu, kāda tā ir, nevis kādu to tēlo televīzijā un filmās.

Filmā gan mūsu stāsts nav par cilvēkiem, bet par dabu. To izstāstīt ir vēl grūtāk, jo jāatrod kāda dabas daļa, ar kuru var identificēties tā, lai varētu dalīties tajā, ko izjūt pati daba. Piemēram, ko izjūt iznīcināta daba, kurai pāri gājuši ugunsgrēki vai plūdi. Atrast šo daļu bija patiešām grūti, turklāt bija arī smagi tajā noskatīties, jo paies paaudzes, pirms daba spēs pati sevi izdziedināt.

Latvijas mežos joprojām saskatāmi Pirmā pasaules kara ierakumi, tranšejas. Mūsdienās gan ir efektīvi mīnu meklētāji, tomēr – vai var prognozēt, cik ātri Ukrainas daba pēc kara spēs izdziedināties?

H. Lukjanecs: Nav šaubu, ka Ukrainas daba atveseļosies, bet grūti teikt, cik ilgā laikā tas varētu notikt. Ticamākais, smagie metāli zemē, augsnē gan paliks uz mūžīgiem laikiem, bet mēs arī mūžam tos atcerēsimies, jo arī mēs, ukraiņi, uz šīs zemes dzīvosim mūžīgi. Protams, mīnu izvākšana no mežiem, laukiem un ūdenskrātuvēm ilgs gadu desmitiem, tas daudziem kļūs par pastāvīgu un joprojām bīstamu darbu, un, pat ja kādreiz liksies, ka tas ir pabeigts, būs zudušas tikai redzamās rētas. Tikai redzamās.

Tomēr filmas teju pēdējais kadrs ar stārķiem uz izdegušas zemes deva zināmu cerību: stārķi ir jaunas dzīvības simbols.

P. Hermane: Stārķus kopā ar Dmitro ieraudzījām pagājušajā gadā, un tas tiešām likās simboliski. Braucām pa vietām, kur iznīcināts viss, un, redzot šo putnu, tas likās teju neticami. Kā motivācija, cerība – redzēt un ticēt kaut kam labam.

Patiesībā transformācija notiek jau tieši tagad, kara laikā. Tā ir mūsu dzīve, kas notiek tieši tagad, un putni, lietus dod zīmes, ka daba atkopjas. Tā ir dāvana ikvienam no mums.

Šajā projektā mūsu galvenais vēstījums nav tikai par karu starp Ukrainu un Krieviju, tas ir par ikvienu visā pasaulē, par kaut ko vairāk, par to, ka, piemēram, katastrofālie skati var kļūt par realitāti un sasniegt ikvienu valsti. Mūsu mērķis ir aizkustināt ikvienu šajā pasaulē. Nav taču planētas B ir tikai mūsu Zeme, un tai esam vajadzīgi mēs visi – daba un cilvēki. Es domāju, ka cilvēkam ir jādomā par mūsu Zemi, par mūsu planētu un jādara viss, lai mēs izdzīvotu. Uz Zemes kādreiz dzīvoja barozauri, var jau būt, ka reiz stārķi būs vienīgie, kas dzīvos uz šīs planētas. Es gan ceru, ka kļūdos.

Vai jūs esat pesimistiski vai optimistiski noskaņoti par mūsu planētas dabu, par savu nākotni?

H. Lukjanecs: Mēs šo vēstījumu parādām filmā – esam diezgan optimistiski, jo dabai ir spēja atgūties. Protams, tieši tagad noris karš, bet varam redzēt, kā daba atgūstas, un domāju, ka šo vēstījumu parādām. Filmā ir viena rindiņa, pavediens, kam ļoti svarīgi sekot, – divreiz var pamanīt atomelektrostaciju. Pēc tam seko kadri ar zemes reljefu, kādu to saredzam no satelīta, un, parādot šos absolūti atšķirīgos attēlus, kāds teica, ka varbūt tos uzgleznojis gleznotājs. Raugoties no šāda viedokļa, daba noteikti izdzīvos. Tas gan nenozīmē, ka šeit, kopā ar šo Zemes dabu, būsim arī mēs, ka būsim šīs dabas daļa. Mūsu laikmets ir liels izaicinājums, tas sākās pagājušajā gadsimtā, un šajā pašu radītajā spriedzē atrodamies pastāvīgi.

Latvija vienmēr bijusi tik tuvu Ukrainai, taču diemžēl tikai kopš pilna apjoma Krievijas iebrukuma vairāk uzzinājām par ukraiņu vēsturi, mākslu, arī par filmām un mūziku. Arī "Divia" ir tik skaists, Ukrainas kultūrā nozīmīgs, bet maz dzirdēts vārds.

P. Hermane: Jā, par filmas nosaukumu domājām daudz, bet... Un tad sapratām, ka "Divia" tiešām būs īstais – dabas dievība ir sieviete, un pati daba arī ir sieviete.

Kopš kara dzīvojat ārpus Ukrainas. Vai ir grūti būt ārpus? Varbūt patiesībā nemaz nejūtaties ārpus: uzņemat filmas par Ukrainu un strādājat Ukrainas labā.

H. Lukjanecs: Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo negribu teikt, ka ārpusē atrasties ir grūti, daudz grūtāk atrasties iekšā, piemēram, frontes līnijā. Tāpēc es pat nesalīdzinu lietas un cilvēku izvēli. Tomēr, ja kāds nolemj atrasties ārpusē, tad jāuzņemas arī zināma atbildība, piemēram, papildu atbildība par informācijas apmaiņu ar tiem cilvēkiem, kas arī atrodas ārpusē. Arī par informācijas apmaiņu ar citām valstīm un citiem kontinentiem, jo, ja reiz atrodies ārpusē, tev pieder privilēģija dzīvot drošībā, vari pārvietoties un skaļi runāt par ļoti svarīgām lietām. Tātad dzīve ārpusē kaut kādā veidā ir papildu pienākums, gluži kā valstsvīram jābūt valstsvīram arī kara laikā.

P. Hermane: Sākoties karam, kopā ar dēlu pārcēlāmies uz ASV un esam kļuvuši par imigrantiem. Pēdējos trīs gadus dzīvoju Losandželosā un tagad esmu kļuvusi arī par Amerikas Producentu ģildes dalībnieci. Tiesa, nesen saņēmu "Green card" un atkal varu ceļot, tāpēc tagad dzīvoju starp Ukrainu un ASV – pagājušajā mēnesī biju Kijivā, un 2024. gadā Kijivā nodzīvoju apmēram divus mēnešus. Man ir sajūta, ka it kā visur, kur vien dzīvoju, esmu kopā ar savu valsti, ar Ukrainu. Pat ja dzīvoju ASV, tātad citā valstī, jūtos iesaistīta, jo jūtu mūsu cilvēkus; mana sirds pukst Ukrainai.

Režisors Dmitro Hreško.

Foto: Publicitātes

Dmitro Hreško, režisors: "Šajā dokumentālajā filmā pārdomāju Krievijas iebrukuma katastrofālo ietekmi uz Ukrainas vidi un to, kā daba atgūstas no šīs agresijas. Vēlējos arī atdzīvināt ukraiņu dabas dievības Divijas mītu, jo par šo seno slāvu dievieti zināms ļoti maz, tāpēc filmā to parādu kā visu dzīvo būtņu dievieti – dabas un tās iemītnieku. Neskatoties uz situācijas sarežģītību, Krievijas militāri ekoloģiskos noziegumus, arī dabas ainavu un ekosistēmu iznīcināšanu ir ļoti svarīgi fiksēt. Dažreiz tiek teikts, ka, lai saprastu, kā atrisināt problēmu, mums vispirms jānovērtē tās apmērs. Ekoloģiskā situācija kara zonā ir katastrofāli pasliktinājusies. Daudzas teritorijas ir mīnētas vai piesārņotas pēc artilērijas apšaudes. Šie un citi kara noziegumi pret dabu un cilvēku ir jādokumentē un jāparāda pasaulei. Ir arī interesanti izpētīt, kā daba atgūstas pamestās pilsētās un vietās, kā arī pēc cilvēku izraisītām katastrofām un kara.

Šobrīd vides jautājumi ukraiņiem nav prioritāra un steidzami risināma problēma. Neviens nenoliedz aktuālās problēmas, taču tas nenozīmē, ka vajadzētu atstāt novārtā svarīgas vides problēmas, jo tās dzīvībai var radīt lielākus draudus, nekā spējam iedomāties. Iznīcinātā daba ir cena, ko mēs, ukraiņi, maksājam par tiesībām būt brīviem no Krievijas, kas turpina uzskatīt dabu un apkārtējo pasauli par resursiem, ko var iegūt un izmantot savām vajadzībām."