Lelde Jauja: Humors ir viena no "lietām", kāpēc uz šīs pasaules ir vērts dzīvot

Augusta noslēgumā pie lasītājiem nonācis rakstnieces Leldes Jaujas stāstu krājums, kura nosaukums – "Šim krājumam es dodu četrarpus zvaigznes" – izaicina. Vai tas ir novēlējums vai pašironija?

Par to un par stāstu tapšanu izvaicāju autori. Krājuma tapšanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, izdevējs – "Latvijas Mediji".

Pastāsti, kā radās tavs jaunais stāstu krājums un kā tas veidojās.

L. Jauja: Viens no stāstiem, kas ietverts krājumā, bija pats pirmais, ko uzrakstīju, kad nolēmu pieteikties Literārajā akadēmijā. Tas bija gana labs, lai es tiktu uzņemta Prozas kursa budžeta grupā. Krājumā gan tas izskatās pavisam citādi, kas ir tikai normāli, jo neesmu vairs tā Lelde, kas to rakstīja toreiz, pirms septiņiem gadiem. Pēc redaktores Elīnas Kokarevičas ieteikuma es to pārrakstīju, atstājot to, kas man joprojām šķiet aktuāls un interesants, arī beigas ir citādas. Daļa no stāstiem bija mājasdarbi Literārās akadēmijas ietvaros, tos vēlāk apspriedām ar pasniedzēju Janu Egli un kursabiedriem. Daži no šiem mājasdarbiem krājumā iekļauti bez būtiskām izmaiņām, savukārt, piemēram, "Zīmes" un "Vaniļa izraisa atkarību", krājuma tapšanas laikā kļuva garāki un niansētāki. Jāpiebilst, ka pārsteigums būs tiem lasītājiem, kas atsevišķus stāstus, piemēram, "Pasta laumiņa", jau ir lasījuši literārajos žurnālos, jo stāstu krājumā tas ir divreiz garāks – Laumas Klikšķes piedzīvojumi turpinās.

Vai ir kāda koncepcija, kurai sekoji, vai arī tas ir tuvāko gadu stāstu apkopojums?

Tas pilnīgi noteikti ir pēdējos septiņos gados uzrakstīto stāstu apkopojums, lai gan daži stāsti neizturēja atlasi. 

Diez vai to var saukt par koncepciju, bet virstēma rakstot man allaž ir bijusi viena – attēlot cilvēku ar visām tā vājībām, viņu nenoniecinot, neidealizējot un, kā likums, labestīgi par cilvēku (sākot ar sevi pašu) iesmejot. 

Ļoti ceru, ka lasītājs to uztvers – mani smiekli nav domāti ļauni un sarkastiski. Krājuma neoficiālais moto varētu būt – pasmejamies par sevi visi kopā!

Tu smejies arī spēlējoties. Vai tu esi vienmēr tāda bijusi savā radošajā darbā?

Reizēm es sev it kā iestāstu, ka nemaz nemāku rakstīt bez jokošanas un spēlēšanās, bet tomēr gribētos cerēt, ka tā gluži nav. Humors manā uztverē ir viena no "lietām", kāpēc uz šīs pasaules ir vērts dzīvot, un smiešanās man ir lielākā dzīves bauda, tāpēc nav pārsteigums, ka savā radošajā darbībā bez jokiem nevaru iztikt. Vēl arī jāatzīst, ka jokošana man ir viens no veidiem, kā dumpoties pret pārnopietnību, ko novēroju cilvēkos un literatūrā. Mums nav sevi jāuztver tik nopietni.

Jutu, ka tev tuva arī dramaturģija. Pastāsti, kādi darbi un projekti notiek šajā jomā?

Taisnība, rakstu arī lugas un dažreiz paspēlējos ar scenāriju rakstīšanu – mani interesē kino un seriāli, un neslēpšu, ka ceru kādreiz ieraudzīt savu darbu ekranizācijas. Manas lugas ir vairākkārt iestudējuši un turpina iestudēt dažādi Latvijas amatierteātri, ļoti priecājos par katru pirmizrādi. Gribētos, lai dramaturģija tiktu uzskatīta kā prozai un dzejai līdzvērtīgs literatūras žanrs, ko cilvēki ar interesi lasa, bet diemžēl šobrīd vairāk sastopos ar attieksmi, ka lugas lasa tikai teātru režisori.

Tu jau esi vairāk komēdijas, nevis drāmas cilvēks, vai ne?

Man patīk termins "dramēdija" jeb nodrillētais teiciens "viss kā dzīvē". Jokā var būt slēpta sāpe, savukārt jebkurā dramatiskā situācijā ir iespējams atrast, par ko pasmieties. 

Kad pavēro, kas notiek apkārt, secinājums ir viens – cilvēku uzvedība un uzskati reizēm pārsit vistrakāko absurda komēdiju, 

tomēr arī drāma cilvēku dzīvē ir īsta un nepārspīlēta – tuvinieka slimība vai nāve var skart ikvienu no mums, un diez vai, izjūtot lielas sāpes, mums ir vēlēšanās par tām pasmieties.

Ir svarīgi un jāņem vērā, par ko un kā cilvēki smejas. Vispievilcīgākie man šķiet ļaudis, kas spēj pasmieties paši par sevi. Labs humors ir ļoti radoša padarīšana. Es jokoju rakstot, bet daudz vairāk man patīk radīt daudzslāņainus, improvizētus jokus draugu lokā, kad mēs cits citu papildinām un pavelkam uz zoba. Jokošana ir labs veids, kā izreaģēt spriedzi un nesaprašanos.

Kā mēs nonācām līdz tādam stāstu krājuma nosaukumam? Es paredzu grāmatu blogeru jokus un smaidus. Ko tu paredzi?

Krājuma nosaukums tapa, pateicoties stāstam "Šīm bērēm es dodu trīsarpus zārciņus", ko uzrakstīju 2024. gada Prozas lasījumu stāstu konkursam. Konkursā tikai iesūtīti, ja nemaldos, 123 stāsti, un vienpadsmit no tiem tika finālā, arī manējais. To lasīju Prozas lasījumu ietvaros.

Apzinos, ka krājuma nosaukums ir mazliet provokatīvs, un ar lielu interesi gaidu komentārus un jokus. Paredzu joku: "Nē, nu, desmit ballu jeb zvaigžņu sistēmā – jā!" Vai es tiešām dodu savam krājumam četrarpus zvaigznes (no ierastajām piecām)? Pilnīgi noteikti! Tas, tēlaini runājot, ir mans bērns, un mans mātes pienākums ir to redzēt skaistu un gudru, bet neviens nav perfekts, tāpēc tā puszvaigzne nost.

Kas tev pašai ir interesantāk: rakstīt īsprozu, strādāt pie romāna vai radīt bērnu literatūru?

Interesanti man ir rakstīt dažādos žanros un dažādām auditorijām, jo tādā veidā ir mazāka iespēja apnikt pašai sev, kā arī iespējams piedzīvot negaidītus atklājumus, kā tas bija ar bērnu literatūras radīšanu – pirms pieciem gadiem nespēju iedomāties, ka rakstīšu grāmatas bērniem, bet izrādījās, ka mani tas aizrauj, jo varu spēlēties un dauzīties, un skatīties uz dzīvi vienkārši un "nesamudrīti". Tomēr rakstīt tikai bērniem es negribētu, daudzas tēmas, par ko vēlos runāt un rakstīt, ir domātas pieaugušo auditorijai, tostarp mans iemīļotais melnais humors.

Cik saprotu, ir turpinājums arī bērnu grāmatai "Tās ir tikai superspējas". Kādas superspējas tevī ar katru gadu tikai augušas?

Ar katru gadu manī pieaug prieks par to, ka es mainos un ka ne tikai tēloju pieaugušo – kā daudzi no mums –, bet tāda tiešām arī esmu. 

Manā uztverē būt pieaugušajam ir apzināties, ka pastāv pasaule ārpus mūsu vēlmēm un kaprīzēm, ka ir normāli kļūdīties, ka nevajag no egles gaidīt bumbierus.

Pieaugušais saprot, ka neeksistē perfekti cilvēki un perfektas dzīves, lai arī, dzīvojoties pa soctīkliem, tā varētu šķist. Pieaugušajam nevajag tūlīt un tagad, pieaugušais māk pagaidīt. Pieaugušais saprot, ka pats ir atbildīgs par savām izvēlēm. Pieaugušais apzinās, ka katrai medaļai ir divas puses. Katru no šīm prasmēm var uzskatīt par mazu superspēju.

Vai rakstniekam var būt tādi draugi, kas palīdz rakstīt? Vai arī tu esi tajā rakstnieku "komandā", kas drīzāk ir vientuļnieki?

Vientuļniece es neesmu, man patīk burzīties cilvēkos, patīk aprunāties ar citiem rakstošajiem, bet ļoti izbaudu arī vienatni. Vislabāk ir tad, kad jūtos līdzsvarā – apmierināta gan vajadzība pēc saskarsmes un domu apmaiņas, gan vajadzība pēc miera un ielīšanas sevī.

Vai ir svarīgi lasīt vai tomēr arī saprast un reflektēt par izlasīto? Varbūt tu vari padalīties ar savu pēdējā laikā lasīto un kā tas tevi ietekmējis?

Man patīk domāt, ka pasaulē vajadzīgs ir pilnīgi viss, arī literatūru vajag labu un sliktu, vienkāršu un sarežģītu, autobiogrāfisku un pilnīgi izdomātu utt. Cilvēki lasa ļoti dažādu iemeslu dēļ, tāpēc norādīt, ka kāds to dara it kā nepareizi, man šķiet nevajadzīgi. Pati reizēm grāmatu apriju neiedziļinoties, lai gan lasīšanas laikā nespēju izvairīties no vērtēšanas – ja tekstā kaut kas buksē, mēģinu saprast, kāpēc tā. Mēģinu atšifrēt, kāpēc autors ir pievērsies konkrētajai tēmai.

Šovasar atklāju lietuviešu izcelsmes franču rakstnieka Romēna Garī darbus – pāris nedēļu laikā izlasīju sešas viņa grāmatas. Viņš ir bijis ražīgs autors, bet ne visiem darbiem ir vienlīdz augsta mākslinieciskā vērtība, kas man kā rakstniecei sniedz mierinājumu, ka katrs nākamais manis radītais darbs nebūs labāks par iepriekšējo. Kāpumi un kritumi ir pilnīgi normāla parādība, galvenais ir rakstīt par sev būtiskām tēmām sev tuvā stilā, lai būtu interesanti gan pašai, gan lasītājiem.