Sunny 10 °C
O. 05.11
Lote, Šarlote
SEKO MUMS
Reklāma
Žurnāla lasītājiem Māris Bergins novēl veselību un labas domas. Attēlā Māris Bergins dārzā aiz mājas pie paša koptajām puķēm.
Žurnāla lasītājiem Māris Bergins novēl veselību un labas domas. Attēlā Māris Bergins dārzā aiz mājas pie paša koptajām puķēm.
Foto: Zigmunds Bekmanis / Latvijas Mediji

Ar ilggadējo žurnāla "Mājas Viesis" abonētāju, jelgavnieku Māri Berginu (72) esam pazīstami daudzus gadus. Mūsu ceļi krustojās ceļojumā. Es biju tūristu grupas vadītājs, viņš – autobusa šoferis.

Reklāma

Parasti auto vadītāji ir pārņemti ar savām darīšanām, labi pārzina tehniskās lietas, bet lielākoties ar gidiem pārrunā tikai ar maršrutu saistītos jautājumus, taču ar Māri varēju parunāties arī par sadzīviskām un kultūras tēmām. Neskatoties uz gadiem, Māra dienas joprojām aizrit pie auto stūres, izvadājot medikamentus aptiekām Vidzemē, no kurienes nāk arī viņa dzimta. 

Profesionāli skolojies Jāņmuižā pie Cēsīm, bet darba gaitas pašreizējā darbavietā SIA "Rixco" sācis 2005. gadā. Pirmais ārzemju brauciens bijis ar hokeja faniem uz pasaules čempionātu Insbrukā.

Viņam ļoti patīk opermūzika, tādēļ vairākkārt augustā ir apmeklējis izcilajam dziedonim Jānim Zāberam veltītos Opermūzikas svētkus Meirānu "Vecā cepļa" brīvdabas estrādē Aiviekstes krastā.

Lai uzturētu sevi formā, brīvajā laikā viņš min pedāļus, dodoties vairāk nekā desmit kilometru garā maršrutā ārpus Jelgavas un rosās dārzā pie puķēm un ogu krūmiem. Pēdējā vētra un lietusgāzes, kas applūdināja mājas pagalmu, likušas aizdomāties arī par tehniskiem uzlabojumiem savā sētā.

Ar Māri Berginu tiekos viņa privātmājā Jelgavā, Zirgu ielā 73. Smejamies, ka rudenī, kad viņam būs kārtējā dzimšanas diena, mājas numurs sakritīs ar nodzīvoto gadu skaitu. Nelielajā pagalmiņā iebraukts "Volvo V70". Otrs tāds pats novietots garāžā – tas ir vecākā dēla, ar kuru Māris te kopā dzīvo. Mammīte mūžībā devusies pērn, sieva – pirms sešiem gadiem un no fotogrāfijas noraugās mūsu sarunā.

Pie darba auto stūres. Māris vienmēr ir ļoti atbildīgi izturējies pret uzticēto tehniku un uzturējis to priekšzīmīgā kārtībā.

Abonents no pagājušā gadsimta

Māris Bergins pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū vispirms sācis abonēt "Lauku Avīzi", pēc tam arī žurnālu "Mājas Viesis", jo bijis izdevīgi iegādāties to komplektā veselam gadam. 

Lai gan cenas cēlušās, viņš turpina žurnālu pasūtīt uzreiz visam gadam. Tad sirds mierīga, ka ik pārnedēļu pastkastītē būs iecienītā lasāmviela. 

Slavas dziesmas saviem rakstiem izlaidīšu, taču pieminēšu, ka Māris ar interesi gaida Signes Mengotes ceļojumu aprakstus. Pēdējais bijis par Korfu salu Grieķijā, kur pats reiz bijis, tādēļ varējis salīdzināt tur gūtos iespaidus. Arī Andra Tiļļas stāsti sērijā "Apkaimes odiseja" un Ilzes Pētersones vēstījumi par atjaunotajiem lauku īpašumiem un to saimniekiem esot aizraujoši.

Reklāma
Reklāma

"Tagad informācijas ir tik daudz, ka visu nav iespējams aptvert. Ziņas lasu internetā un "Latvijas Avīzi" vairs nepasūtu, tomēr "Mājas Viesim" esmu palicis uzticīgs, jo man patīk lasīt, turot izdevumu rokās. Man iepatikās arī "Praktiskais Latvietis", kuru pasūtīju uz trim mēnešiem. Tur atradu ļoti noderīgus padomus tiem, kam ir siltumnīca vai dārzs, kur patīk rušināties. Es pat vienam dārzkopim "Tomātu avīzi" uzdāvināju."

Māris Bergins Polijas senās galvaspilsētas Krakovas Mazajā Tirgus laukumā pie dzejnieka Ādama Mickeviča pieminekļa.

Interesi par politiku Māris mantojis no vectēva, Viestura ordeņa kavaliera, kurš savulaik ar radioaparātu "Spīdola" klausījies "Amerikas balsi", un seko līdzi visam Latvijā un jo īpaši Ukrainā notiekošajam. Ik vakaru viņš apmeklē "Youtube" kanālu, kurā aktuālo situāciju karadarbības laukā un Krievijā notiekošo komentē paši krievi – tie, kuri jau sen dzīvo ārzemēs un neatbalsta Putina politiku, piemēram, Sergejs Žirnovs no Parīzes un Jurijs Šveds no Amerikas. "Esmu "atkodis", kādiem interneta avotiem var uzticēties, kādiem ne. Mani ar demagoģiju nepiemānīsi," stingri nosaka Māris.

Dienas kā vāveres ritenī

Pēdējā laikā darba specifika Mārim Berginam ir mainījusies. Ar tūristiem strādāt vairs nesanāk un paretam kāda skolēnu grupa vai sportisti kaut kur netālu jāaizved. "Tagad pārsvarā vedu zāles uz aptiekām un ģimenes ārstu pasūtītās vakcīnas. Firma, kura izmanto mūsu transporta pakalpojumus, ir uzvarējusi konkursā, un līdz ar to mēs pārvadājam arī īpašu pārtiku vēža slimniekiem," stāsta Māris.

"Ceļos agri no rīta, pabrokastoju un pirms pulksten vienpadsmitiem dodos prom saņemt preces. Ikdiena paiet darbā. Atgriežos ap pieciem sešiem vakarā, un tad pie mājas vienmēr atrodas, ko darīt. Dārzs nav liels, bet tāpat jākopj. Puķes, augļu kociņi jāaplaista. Tūlīt būs jāķeras klāt aveņu dobes ravēšanai. Siltumnīca šobrīd stāv tukša. Sieva gan nopietni ņēmās ar tomātiem un gurķiem. Viņa bija arī liela adītāja, apadīja gan abus dēlus, gan mazbērnus, pat kleitu sev noadīja. Mani interesē, lai viss ir kārtībā gan ar tehniku, gan mājās. Varu piekrist, ja sauksi mani par pedantisku."

Par ēst gatavošanu Māris daudz nedomā. Vienam vīrišķim jau nekādu smalko ēdienu nevajag, tik kā apmierināt izsalkumu. Tādēļ viņš nereti paēd ārpus mājām kafejnīcā un mani cienā ar kafiju un maizes ceptuves "Lāči" apelsīnu kūku. Taču stāvēšana pie plīts Mārim gluži sveša nav. Sestdienās un svētdienās viņš maltīti gatavo sev pats. Iesācis to darīt tad, kad sieva strādājusi skolā un līdz vēlai naktij labojusi burtnīcas. Tā centies sieviņu atbalstīt, un kopā nodzīvojuši četrdesmit piecus gadus.

"Es toreiz strādāju autobusu parkā, un grafiks – divas dienas strādā, divas brīvas. Tā nu bija laiks gatavot vakariņas. Iemanījos izklapēt karbonādi tik plānu, ka cauri varēja redzēt. Taisīju arī kotletes. Man pašam garšo itāļu makaroni ar pesto mērci. Māku izvārīt maizes zupu. Cepu kartupeļu pankūkas, ar kurām labprāt mielojas arī mans dēls un ik pa laikam palūdz tās uztaisīt. Savukārt dēlam ir ķēriens uz salātu gatavošanu, viņam sanāk atrast pareizās garšu saskaņas. Viņam patīk arī ķīniešu virtuve un diezgan paasi ēdieni."

Kā daudzi no mums, jaunībā Māris dabūjis ēst daudz putru, un to pagatavošana viņam nesagādā nekādas problēmas, tāpat kā frikadeļu zupas vārīšana.

Reklāma
Reklāma

Mana māja, mana pils

Māra dzimta saknes laidusi Mazsalacā, kur joprojām vectēva mājās dzīvo dvīņumāsa un krustmeita, kura atgriezusies no Anglijas. Bet viņš savu ģimenes māju Jelgavā uzcēlis 1972. gadā, kad apprecējies. 

"Daudz darba ieguldīts šajā mājā. Sešpadsmit kravas melnzemes izlīdzināju, lai izveidotu dārzu, jo Jelgava atrodas zemā vietā un visur krājas ūdens. 

Būvējot māju, kopā ar meistaru pirmoreiz mācījos likt koka grīdas. Dzīvodams laukos, būvniecības lietās no tēva neko nebiju iemācījies. Pļaut ar izkapti un sienu likt zārdos gan mācēju. Vasarā, kasīdams sienu ar zirga grābekli, nopelnīju sev velosipēdu," atminas "Mājas Viesa" abonents.

Māris Bergins valdību nelamā, kaut gan varētu to darīt, jo kā apzinīgs Latvijas pilsonis vienmēr dodas uz Saeimas vēlēšanām. Viņš pret politiķiem pat jūt nelielu līdzjūtību. Lai tāds bļāvējs pamēģina pats iejusties tik atbildīgā lomā. Vaicājot par iztikšanu, cik lielu pensiju saņem, viņš neatklāj. "Man pietiek. Vēl jau man ir darba alga, turklāt mājas uzturēšanas izdevumus es dalu ar dēlu. Ja visi striķi trūktu, pārdotu auto. Agrāk mums bija lauki Mazsalacā, uz kuriem braucām vai katru nedēļas nogali. Tagad mašīna vien svētdienas izbraucieniem."

Šofera pārinieka pārsteigts ceļojumā ar telefonu rokās. Mājās Jelgavā Māris Bergins priekšroku dod velosipēdam, braucot garus gabalus.

Kaimiņu būšana

Ar kaimiņiem Māris sadzīvo labi, sakot, ja pats būsi labs, tad labi būs arī kaimiņi. Pie viņa mājas vārtiņiem gan piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu "Nikns suns", taču patiesībā Māra ciemiņus aprej trīs kaimiņu suņi aiz žoga. Kādreiz četrkājainie draugi sētā bijuši, bet, kopš viņš palicis viens un prom visu dienu, negribējies dzīvniekus mocīt. Lai gan uzraksts palicis, tas nevienam netraucē, jo pastnieks jau sen vairs nenāk šurp kājām, bet piebrauc ar auto, kad pienācis laiks piegādāt "Mājas Viesi".

Kad vedinu saimnieku parunāt globāli par tālākiem kaimiņiem, viņš neslēpj prieku par Ukrainas iebrukumu Kurskas apgabalā. "Es nevaru saprast, kā pēc divarpus smaga kara gadiem vienkāršie krievi vēl var ticēt Putinam un būt ar visu apmierināti. Kanālā "Obmanutij rosijan" rāda pilsētas, kurās ūdensapgādes sistēmas, teju pusgadsimtu neremontētas, vienkārši sairst, arī mājas izskatās briesmīgi. Par to valdība neliekas ne zinis, bet tauta samierinās. Divus gadus krievu pasauli iepazinu, dienējot auto rotā Murmanskas apgabalā pie Hibīnu kalniem. Tā kā pratu pļaut, nācās gādāt arī zāli ziemeļbriežiem. Ziemeļblāzmu redzēju katru dienu," atceras Māris.

Par spīti Ukrainā notiekošajam karam, viņš Latvijā nejūtas apdraudēts. "Man pat prātā neiezogas tāda doma, ka te kaut kas tāds varētu notikt. Eju ikdienas gaitās un par miega trūkumu nesūdzos – guļu labi. Nevajag pašiem sevi ar sliktām domām uzkurināt. Zem manas mājas ir pagrabs, kur sešpadsmit maisus kartupeļu var noglabāt. Ja kas, līdīšu tajā!

Deviņdesmito gadu vidū "repšiku" laikā iztikšana nebija viegla. Pateicoties rosīgajai sievasmātei, pilsētā bija pāris zemes gabali, kur man nācās iet talkā. Tad vēl īres zeme Garozā starp Jelgavu un Iecavu, kur astoņās četrdesmit piecu metru garās vagās audzējām zemenes. Turpat vēl arī ķirbjus, burkānus, kartupeļus. Vienreiz algas vietā pat saņēmu pārtiku."

Tā piecus gadus no vietas gandrīz katru nedēļas nogali mērots ceļš uz dārzu, un dēliem bijis obligāti jābrauc līdzi. Tāpēc vecākais dēls nozvērējies, kad aizies savā dzīvē, tad dārza viņam nebūs. Toties no viņa Mārim ticis mazdēls un trīs mazmeitas no jaunākā dēla, kurš ar ģimeni dzīvo Holandē.

Labvēlīgais liktenis

Māris Bergins vienmēr ir pozitīvi noskaņots, un arī mūsu sarunas laikā smaids ik pa laikam parādās viņa sejā. Tomēr dzīvē viss nav gājis tik gludi, un mēs nesatiktos, ja dakteri mazajam zēnam nebūtu paspējuši laikus izgriezt aklo zarnu. "Man vēl nebija pat desmit gadu. Biju aizbraucis ciemos pie mammas brāļa uz Bēni, kad kļuva slikti. Uz Auces slimnīcu mani veda ar "GAZ 69", kuram pāri pārsegts brezents, bet mājās braucu ar tvaika bānīti," lepni stāsta Māris.

Aklā zarna liktenīga izrādījusies arī māmuļai. Viņai deviņdesmit piecu gadu vecumā tajā iemeties vēzis. Tāpat par tēvu Mārim sāpīgi runāt, jo viņš aizgājis mūžībā vēl spēka gados. Nierakmens ievainojis nieres, un sākusies iekšējā asiņošana. Mūsdienu medicīnā viens divi no tāda svešķermeņa tiktu vaļā, bet toreiz cilvēks varēja nomirt. Un tā arī noticis, lai gan tēvs bijis sportisks – nodarbojies ar riteņbraukšanu un skriešanu, par ko ulmaņlaikos saņēmis diplomus. Māris atceras, kā kopā ar tēvu Mazsalacā piedalījušies siena talkā, pēc tam gājuši nopeldēties Salacā un pusotru kilometru vēl skrējuši uz mājām.

Sporta norisēm viņš joprojām seko līdzi. Jaunībā vairākas reizes lēcis ar izpletni. Agrāk paticis hokejs, kad Rīgas "Dinamo" laikos televīzijas pārraides komentējis leģendārais Gunārs Jākobsons un Mariss Andersons. Tagad pirmo vietu ieņēmis basketbols, un, protams, pārdzīvojis par mūsu 3x3 basketbolistu neveiksmi. Neskatoties uz to, viņi tomēr ir varoņi, jo nākuši no mazas nācijas, bet izcīnījuši vietu starp labākajiem pasaulē.

Post scriptum

Žurnāla "Mājas Viesis" lasītājiem Māris Bergins novēl veselību un labas domas. Lai vairāk tādu brīžu, kad aizkustinājuma asaras sariešas acīs. "Man vienmēr raudiens nāk, kad es skatos Dziesmu svētku ierakstus, jo īpaši Raimonda Tigula "Lec, saulīte!". Brīnišķīgs bija arī koru lielkoncerts "Tīrums" un tas mirklis, kad, spēlējot pūtēju orķestriem no visas Latvijas, lielais kruīza kuģis peldēja garām. Esmu emociju pārņemts un nespēju valdīt asaras arī tad, kad redzu, kā mūsu cilvēki sniedz palīdzīgu roku ukraiņu tautai. Arī es ziedoju, un man prieks, ka Latvijā ir tik daudz labu cilvēku."

Abonē žurnālu "Mājas Viesis" šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma