Overcast 0.1 °C
T. 11.12
Valdemārs, Valdis, Voldemārs
SEKO MUMS
Reklāma
Marijas Orupes acīs – joprojām tajās jaunības enerģijas mirdzums. Viņa žurnālu “Mājas Viesis” un arī laikrakstu “Latvijas Avīze” lasa jau no izdošanas sākuma.
Marijas Orupes acīs – joprojām tajās jaunības enerģijas mirdzums. Viņa žurnālu “Mājas Viesis” un arī laikrakstu “Latvijas Avīze” lasa jau no izdošanas sākuma.
Foto: Andris Tiļļa / Latvijas Mediji

Žurnāls "Mājas Viesis" ir krietns, uzticams, saturā bagāts un vienmēr mūsdienīgs izdevums – tas iznāk jau 26 gadus un šogad 22. novembrī tiks izdots jau 800. "Mājas Viesa" numurs. Ceļā uz šo nozīmīgo notikumu turpmāk astoņos žurnāla numuros tiksimies ar kādu no mūsu lasītājiem – simboliski katram "Mājas Viesa" numuru simtam pa vienam – un uzzināsim viņa saistošo likteņstāstu, pieredzi un dzīves gudrību, skatu uz mūsdienu notikumiem un problēmām. Pateicamies visiem, kas bijuši, ir un būs kopā ar "Mājas Viesi"!

Reklāma

Marija Orupe (92) žurnālu "Mājas Viesis" un arī laikrakstu "Latvijas Avīze" lasa jau no izdošanas sākuma. Atmiņa gan vairs neesot tik spoža kā agrāk, tomēr abi šie uzticamie domubiedri Marijai bijuši un palikuši tuvi jau kopš laika, kad viņa strādājusi par direktora vietnieci mācību darbā Malnavas sovhoztehnikumā, un pēcāk, kad, jau būdama pensijā, desmit gadus vadījusi šīs mācību iestādes muzeju, kā arī tagad, dzīvojot pie meitas Rīgā.

"Lai gan pērn man jau ritēja 91. mūža gads, tomēr draugiem, paziņām smejot saku – metiet to ciparu otrādi, un tad sanāks 19! Vai tad skaitļiem var ticēt – grozi tos, kā vēlies, galvenais, kā pats jūties, cik lielas ir alkas pēc dzīvesprieka un ticība visam labajam, īpaši tad, kad līdzās paši uzticamākie, mani mīļie tuvinieki: divas meitas, astoņi mazbērni un četri mazmazbērni," gandarīti teic Marija Orupe.

Vecumdienas nemēdz būt košumdārzs, taču Marijā ir tik daudz mundruma, dzirdu viņas spraigo, izkopto valodu – strādājusi taču arī par pedagoģi. Visa Marijas dzīve apliecina, cik tomēr svarīgi pieņemt domu, ka laiks ir relatīvs – būtiskāk ir pievienot gadus dzīvei, nevis dzīvi gadiem. Tas nozīmē arī savā mūža sidrabainākajā gadalaikā spēt priecāties par katru dienu, baudīt labsajūtu, kur vien tas iespējams, – arī dzīvoklī, ja veselības dēļ tikšana ārā ir ierobežota. Marija Orupe no Malnavas uz Rīgu esot atvesta bezsamaņā – pēc kritiena. Līdzīga nelaime notikusi arī pēckovida laikā. Pateicoties abu meitu – Ineses, kas ir agronome, un Anitas, kas ir ārste, – rūpēm, Marijas veselība ir uzlabojusies, aizpērn kuplā radu pulkā nosvinējusi savu deviņdesmito dzimšanas dienu.

Marija kopā ar dzīvesbiedru Pēteri. Malnavas lauksaimniecības tehnikuma (koledžas) 90 gadu jubilejas pasākumā 2011. gada jūlijā.

Dzīves eliksīrs

Jautāta, vai pietiek spēka un acu gaismas lasīt gan "Latvijas Avīzi", gan žurnālu "Mājas Viesis", Marijas balsī sadzirdu enerģisku noti: 

"Man abi šie izdevumi patīk, jo tajos augstu vērtēts lauku cilvēks, viņa vide, kurā esmu uzaugusi arī es. Atklātas viņa dzīves gaitas un pieredze. 

Īpaši interesants ir "Mājas Viesis", kurā ir plašas intervijas ar sabiedrībā zināmām personībām, saistoši dzīvesstāsti, viedokļi un raksti par aktuālo. Ieinteresē arī ceļojuma apraksti – nesen ar lielu interesi lasīju par trīs vīriem, kas baudīja atvaļinājumu trīs Vidusāzijas valstīs. Žurnālu izlasu no sākuma līdz beigām, kur jautras anekdotes un krustvārdu mīklas. Tās gan nerisinu, taču anekdotes un modes stila sleju "Pamanīts!" pārlasu pat vairākas reizes, apbrīnojot, cik mums ir koša sabiedrība, cik radoši un drosmīgi daudzi izpauž savu apģērba stilu. Bet anekdotes uzlabo omu – ja jau tu spēj pasmaidīt pats par sevi, tad ar tevi viss ir kārtībā. Arī mans tētis Jāzeps, kaut arī bija raksturā stingrs, noteikts, mēdza pajokot, dažreiz mammai jautājot – vai tad esi tik daudz sagrēkojusi, ka nu jāiet uz baznīcu izsūdzēt grēkus?"

Reizēm savu veselības stāvokli pilnībā kontrolēt nespējam, taču ar pozitīvu dzīvesveidu un attieksmi varam sev palīdzēt ļoti daudz. Kad jautāju, kas Mariju uztur tik možu, viņa atbild: 

"Kustība, fiziskais darbs – jau no bērna kājas, kā arī prāta nodarbe, piemēram, lasīšana, man sagādā gandarījumu – uzzinu jaunumus, uzturu emocijas, neatstāju novārtā spēju analizēt. 

"Latvijas Avīzē" īpaši priecājos par humorīgajiem Egila Līcīša feļetoniem, noteikti izlasu arī lasītāju viedokļus. Protams, interesē arī politika. Skolas gados mamma deva dziju un lika man adīt zeķes, vismaz piecus pārus mācību gadā, tagad gan to vairs nespētu." 

Marija rāda man savas raupjās, sastrādātās rokas, kas ir darbīga cilvēka vizītkarte. "Kad 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju manas mammas Juzefas brāli Pēteri Patmalnieku ar ģimeni, viņiem visiem pieciem adīju garās vilnas zeķes. Lai arī man tagad ikdienā līdzās ir jaunākā meita Anita, tomēr nereti tīk piezvanīt draudzenēm, viena no viņām ir bijusī kursa biedrene Zigrīda Krieviņa, tagad Čudare, ar kuru studējām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kad tā vēl atradās Rīgā, Ausekļa ielā." 

Reklāma
Reklāma

Piebilstams, ka Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Jelgavas pils cieta ugunsgrēkā, tāpēc šo augstskolu pārcēla uz Rīgu, un tikai 1956. gadā LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu pārcelt akadēmiju atpakaļ uz Jelgavu.

Zigrīda Čudare par studiju laiku uzrakstījusi grāmatu "Kursa biedri mūža garumā", kurā stāstīts arī par Mariju Orupi, kura tolaik studēja agronomiju.

Atvērtā kravas mašīnā ekskursijā uz Ļeņingradu, Agronomijas fakultātes 1. grupas vecākais Jānis Kārkliņš pieliecies Millijai Kirtovskai, kura pēcāk bija Siguldas izpildkomitejas priekšsēdētāja, tieši viņas pārziņā tapa Dainu kalns un bobsleja trase. Aiz viņas – pa kreisi pie borta – Marija Orupe, viņas draudzene Zigrīda (Krieviņa) Čudare – kreisajā stūrī.

Marija man rāda ar rakstāmmašīnu uzdrukātu lapiņu, kurā paši studenti savējiem piešķīruši raksturojošus "pseidonīmus", piemēram, pašai Marijai bija apzīmējums – izdarīga kā Rubīne (uzvārds), skaists kā Bediķis (bijis izskatīgs), uzņēmīgs kā Cālītis (Andrejs Cālītis (1933–2012), Centrālās (analītiskās) ciltslietu stacijas dibinātājs un direktors, izveidojis cīņas sporta sekciju ar devīzi "Darbs, biedriskums, vīrišķība", Latvijas čempions brīvajā cīņā (1953, 1955), kā arī vairākkārtējs sudraba un bronzas medaļu ieguvējs), lielīgs kā Pirksts (agronoms Visvaldis Pirksts (1932–2007), darbojies Baltijas un Ziemeļvalstu lauksaimniecības zinātnieku asociācijā, piedalījies žurnāla "Praktiskais Latvietis" dibināšanā, dzejnieka Imanta Ziedoņa kursabiedrs)...

"Kaut no maisa uzšūšu kreklu, bet jums, bērni, jāstudē!"

"Mamma ar tēti ļoti negribēja, ka es pēc augstskolas brauktu strādāt kaut kur tālu no dzimtās puses. Mēs dzīvojām toreizējā Krāslavas rajona Asūnes pagastā, ģimenē bijām trīs bērni, un saprotams, ka dzimtas īpašuma uzturēšanai ir svarīgs bērnu strādīgums. 24 ha zemes, taču tā bija ne visai auglīga – vietām purvaina, smilšainiem pakalniem klāta. Sūri grūti vajadzēja to iekopt. Tēvs bija īpaši strādīgs, centāmies viņam palīdzēt. Agri apguvu vai visus lauku darbus – gan ravēt, gan sienu vākt, cirpt aitas, arī skaldīt malku... Kā jau zemnieka ģimenei, naudu vajadzēja nopelnīt savā saimniecībā, turējām divas sivēnmātes, kam divreiz gadā bija metiens, tīrīju cukurbietes, ko nodevām Jēkabpils cukurfabrikai. Atceros, ka, beidzot augstskolu, vecāki man izlaiduma dāvanai nopirka velosipēdu. Tā kā pēc augstskolas strādāju par pedagoģi Dagdas lauksaimniecības tehnikumā, kas nebija pārāk tālu, apmēram 17 km no mājām, tad šis braucamrīks bija tieši laikā, lai katru sestdienu brauktu pie vecākiem."

Marija, studējot agronomiju Rīgā, bieži rakstīja vēstules uz mājām vecākiem. Interesants fakts – toreiz, ap 1954.–55. gadu, lai vēstule pie adresāta nonāktu ātrāk, to varēja iemest attiecīgā maršruta vilciena, šķiet, 2. vagona pastkastītē, neiekāpjot vagonā, bet no perona.

"Bijām vidēji turīga zemnieku ģimene, kā tolaik daudzas citas, taču no pārējām atšķīrāmies ar to, ka visi trīs bērni ieguva augstāko izglītību," gandarīta teic Marija Orupe. Viņas tēvs, rādīdams kartupeļu maisu, sacījis: "Es iztikšu – kaut vai no šī uzšūšu kreklu, taču jums, bērni, jāstudē augstskolā." 

Arī pašas Marijas ģimenē tieksme pēc zinībām nav zudusi – vecākā meita Inese izmācījusies par agronomi, jaunākās meitas Anitas, kura ir ārste, meitas Marta un Anna arī apguvušas ārsta specialitāti, Elza studē zobārstniecību, jaunākās Paula un Līna mācās Mārupes vidusskolā un droši vien pēcāk studēs.

Marijas Orupes mazmeitas Annas augstskolas izlaiduma diena. Marijas mazmeitas: Paula (no kreisās priekšplānā), Līna, Anna, Elza un Marijas meita Anita.

"Jūs jau ielūgsiet mani savās kāzās?"

"1957. gada 30. martā absolvēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju Rīgā un jau 2. aprīlī absolventus uzaicināja Augstākās Padomes Sarkanajā zālē LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Kārlis Ozoliņš. Pieņemšanā piedalījās arī viņa priekštecis – veterinārārsts, mikrobiologs un padomju varas politiskais ieliktenis Augusts Kirhenšteins. Kalsns vīrelis ar bārdiņu un spalgu balsi. Toreiz mums, meitenēm, izlaiduma kleitas bija pieticīgas – bez greznumiem, manējo uzšuva Rīgā no mātes Juzefas sataupītā vilnas žoržeta auduma atgriezuma, ko viņa 1944. gadā bija saņēmusi no sava brāļa Antona Patmalnieka (miris emigrācijā Zviedrijā), kam savulaik Abrenē piederēja veikals. Viņš bija uzņēmīgs, uzturēja arī linu pieņemšanas punktu, kurp pēc rudens darbiem mans tēvs Jāzeps devās vērtēt linus." 

Marijas studiju biedrene Zigrīda Čudare atcerējās, ka pieņemšanā bijis klāt arī Jānis Kalnbērziņš, Kirhenšteins esot uzkāpis uz galda un diriģējis absolventus, kopā dziedot savu iecienīto "Pūt, vējiņi!", taču negaidītākais, ka dziedājuši arī himnisko "Nevis slinkojot un pūstot", kas tolaik bija vai aizliegta...

Marija atceras, ka nekad viņa matos nav likusi ilgviļņus, nēsājusi auskarus un neesot krāsojusi lūpas, jo tēvs stingri noteicis, ka to darot palaistuves, lai pievērstu sev uzmanību... Tad jau nevarēja ienākt prātā tēvam neklausīt. "Nekad neesmu pirkusi lūpukrāsu. Strādājot Dagdā, reiz to vinnēju loterijā, otrreiz to turēju pirkstos Malnavas laikā, kad mans vīrs Pēteris lugā "Skroderdienas Silmačos" tēloja Ābramu." 

Unikāla, vēsturiska fotogrāfija, kurā redzam, kā 1957. gada 2. aprīlī Augusts Kirhenšteins dejo ar Mariju Orupi.

Piebilstams, ka Marija 1951. gadā, vidusskolas absolventu vakarā, V. Sauleskalna dramatizējumā "Zvejnieka dēls" spēlējusi Anitu, tāpēc arī savai meitai devusi šo vārdu. Viņa dziedājusi Dagdas vidusskolas jauktajā korī, pēcāk – arī augstskolas korī pie diriģenta Paula Kveldes, uzstājusies Dziesmu svētkos, kas toreiz vēl notika Esplanādē.

Nez kāpēc tieši pie Marijas toreiz, absolventu pieņemšanā, pienāca Augusts Kirhenšteins un uzlūdza dejot? "Nezinu, taču painteresējās, no kurienes esmu un kurp došos strādāt. Atceros arī viņa amizanto jautājumu: "Jūs jau ielūgsiet mani savās kāzās?" Ja nemaldos, viņš to jautāja pat divas reizes... Kāds likteņa pirksts! Jau nākamajā gadā – 1958. gada 8. novembrī – apprecējos ar Pēteri, kuru iepazinu Dagdas lauksaimniecības tehnikumā. Vīrs pirms vienpadsmit gadiem aizgāja mūžībā, kopā bijām laimīgus 54 gadus.

Pēc manām laulībām draudzenes mēdza jokot: "Re nu, būtu ielūgusi kāzās Kirhenšteinu, varbūt saņemtu iespaidīgu dāvanu..." Taču Marija negaida dāvanas, visu savā dzīvē sasniegusi pati sūrā darbā.

Aizpērn kuplā radu pulkā nosvinēta Marijas Orupes deviņdesmitā jubileja.
Jaunā žurnāla vāks.

Abonē jauno žurnālu šeit.  

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LASI.LV galvenais redaktors Jānis Žilde.

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

Pieraksties šeit

Redaktora vēstkopa

Pieraksties vēstkopai un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora ziņu, viedokļu un interviju apkopojumu.

Pieraksties šeit
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma