Roze Stiebra. Noslēpumainās gaismas atblāzmas

Pagājušajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja ievērojamās latviešu animācijas filmu režisores Rozes Stiebras jaunākā filma "Sirds likums", kas veidota pēc Jāņa Ezeriņa pasakas "Jaunais likums" motīviem. Krāšņā filma, mākslinieka Alekseja Naumova debija animācijā, uzņemta studijā "Lokomotīve", tās scenārija autori ir Roze Stiebra un Matīss Gricmanis, komponists Valts Pūce.

Svētdien "Sirds likums" saņēma trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" apbalvojumus – gada labākā animācijas filma, labākais animācijas filmas mākslinieks un labākā animācijas filmas režisore.

"Kultūrzīmes", uzrunājot Rozi Stiebru, izjautāja par filmas tapšanas laiku un domām, kā arī par režisores pasaules redzējumu.

Roze Stiebra.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

– Vai varu lūgt pastāstīt, kā tapa filma?

R. Stiebra: – Tas liekas vienkāršs jautājums, bet būtībā man kā idejas autorei – galvenais. Pirms pieciem gadiem, pabeidzot "Saule brauca debesīs" (2018), man radās iespēja uzņemt vēl vienu filmu. Jūtos diezgan varoša, tāpēc neatteicos, taču diezgan labi saprotu, ka šī, jaunā, ir mana pēdējā filma, manos gados iedomāties citādi būtu diezgan muļķīgi. Toreiz, iesākumā, studijas "Lokomotīve" producents Roberts Vinovskis piedāvāja veidot filmu par "Lāčplēsi", un arī sāku par šo ideju domāt, vairāk gan par Raiņa "Uguni un nakti" nekā pašu eposu, jo likās, ka Raiņa teiktais skan, bet Andreja Pumpura vārdi likās neskanīgāki, tie manī neatbalsojās. Jau biju pat izdomājusi nosaukumu – "Lāčplēsis. Post scriptum", proti, par Lāčplēsi pēc tam, šodienā. Tomēr domājot sapratu, ka tobrīd nebija īstais laiks "Lāčplēsim", turklāt arī pati nejutos īsti gatava šādam mūslaiku Lāčplēsim. Esmu novērojusi, ka ir periodi, kad šos lielos darbus vajag aktualizēt un pavairot, bet ir arī brīži, kad tas nebūtu vajadzīgs. Kopš sācies karš, laiks gan kļuvis citāds, šodien uzņemt "Lāčplēsi" varētu atkal mēģināt.

Tās lietas nevar izskaidrot vārdiem, tās drīzāk ir sajūtas. Turklāt mūsu kultūrtelpā šobrīd jau skan spēcīgais Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes "Lāčplēsis", tāpēc vēl jo vairāk neliktos pareizi idejas atkārtot.

– Pagājušajā rudenī atjaunotās rokoperas "Lāčplēsis" iestudējums un vienlaikus jūsu filma gan būtu sagadīšanās…

– Bet tā tas būtu, un es to negribētu. Turklāt filmā "Saule brauca debesīs" jau bija izmantots daudz tādu folkloras momentu, kuri atkārtotos arī "Lāčplēsī". Iespējams, ka ar šādu lēmumu kļūdījos, tomēr var būt, ka tas tiešām nebija mans laiks.

Tālāk, domājot par iespējamo filmu, atcerējos Jāni Ezeriņu – pirms gadiem četrdesmit mums abiem ar Ansi (Bērziņu) jau bija radusies ideja par pasaku "Jaunais likums", toreiz gribējām to uzņemt televīzijā, bet filmu neatļāva. Iemesls bija ļoti vienkāršs – pasakā minētas robežas, turklāt sirds atrodas citā valstī, tātad – aiz robežām: kad karalis beidzot savā valstī atļauj ieviest sirdi, tad tā jāieved no citurienes. Taču padomju valstī bija nepieņemami ko labu ievest no citurienes, kur nu vēl sirdi! Ja šādi raugās, pasakā tiešām atklājas diezgan daudz politisku zemtekstu, un tā nu tas toreiz izrādījās politiski ļoti kaitīgs darbs.

– Vai arī paši apzinājāties, ka šī Ezeriņa pasaka padomju okupācijas iekārtā ir politiski nepieņemama?

– Nē. Protams, robežu jautājumu apzinājāmies, bet nelikās, ka tas tik būtiski, domājām, ka cenzūrai varēsim izbraukt cauri. Tomēr neizdevās.

Tā nu atcerējos par šo darbu un sapratu, ka stāsts vēl joprojām ir interesants – par karaļvalsti, kurā nav siržu, un par to, ka nebūtu slikti, ja sirds tomēr būtu. Likās aizkustinoši un interesanti attēlot, kas iznāk, ja tiek dota sirds.

Ideju gan apdomāju diezgan ilgi, tekstu nēsāju sev līdzi, daudzreiz pārlasīju, lasīju arī citas Ezeriņa noveles un meklēju viņa valodu. Viņa valoda nav tik tīra, attīrīta, kāda, piemēram, Kārlim Skalbem, to gan var lietot jebkurā laikmetā. Jāņa Ezeriņa valodai piemīt laikmeta noskaņa, tā kļuvusi mazliet vecmodīga, kaut arī saturs joprojām ir spēcīgs, daudzas noveles ir interesantas, ļoti pārliecinošas.

Turpinot par galveno – lasot un pārlasot pasaku, sapratu, ka, salīdzinot ar tās uzrakstīšanas laiku, pasaule ir mainījusies. Jānis Ezeriņš savu pasaku "Jaunais likums" uzrakstīja pirms simt gadiem, un es it kā sajutu laikmeta attīstību – tagad ir cits laiks, kuru Ezeriņš nebija paredzējis. Viņa stāstiņš ir pārāk vienkāršs, lai tur paredzētu notikušo attīstību. Iespējams, parasti stāstus šādi neviens nesalīdzina, bet es tik tiešām ļoti izjutu tieši pasakas beigās izpausto laikmeta atšķirību. Ezeriņam galvenais varonis, karaļdēls, iet bojā, jo nopircis sirdi par visu, kas vien viņam bija: atdevis savas drēbes, zirgu, titulus, tiešām it visu, pats paliek pliks un nabags. Jauneklim gan iedod kādas lupatas, bet, tādās ģērbtu, neviens viņu vairs neatpazīst, tādu nabagu pilī neielaiž un nogalina. Tad no pils iznāk princese un, kaut skrandās tērptu, karaļdēlu atpazīst, raud… Bet princis ir pagalam. Tātad, ievērojot Ezeriņu, tas ir skumjš stāsts, pat traģēdija, tajā brīdī vajadzētu beigt arī filmu.

Pie šī darba sākām strādāt vēl pirms Ukrainas kara sākuma, un mums radās problēma – vai galvenais varonis paliks dzīvs vai arī ies bojā? Sapratu, ka šo simt gadu laikā, kopš novele uzrakstīta, pasaule mainījusies un tas jaunais zēns, kurš par sirdi būtu atdevis it visu, kas vien viņam pieder, šodien paliktu dzīvs, karalis viņu vairs nenogalinātu. Mūsu laikos uz lietām skatāmies citādi, bet Ezeriņš ļoti skaidri bija paņēmis vienkāršu uzstādījumu – nabagam nekas nepienākas, ar nabagu nav vērts ķēpāties, nabags ir nabags; ja reiz atdevis visu, tad lai arī cieš. Tolaik valdīja uzskats: ja esi nabags, neesi nekas. Šodien uz pasauli skatāmies citādi, aiz nabadzības saredzam vairāk – pat ja esi nabags un tev nekā nav, varam saredzēt tavu sirdi, tavu vērtību. Pagājuši simt gadi, un attīstība tiešām notikusi, šodien taču mēdzam smieties par tiem, kuri ilgojas pēc dārgiem auto un lepniem dzīvokļiem. Mūsdienās par tādiem smīnam un paturam prātā, ka ir vēl daudz citu vērtību, bet toreiz gan par to visu nesmīnēja. Simt gadu laikā esam nogājuši zināmu posmu, cilvēce attīstījusies, un tas pierāda, ka nestāvam uz vietas – mūsdienās, nopērkot sirdi, var palikt dzīvs.

– Šī ir ļoti stipra un gaiša atziņa, tomēr, domājot par Ukrainas karu, mēdzam teikt, ka notikusi atgriešanās tumšā pagātnē…

– Nē, tā nav tiesa, pagātnē neatgriežamies. Šodien mēs melotu, ja būtu jānogalina zēns, kurš, iegūstot sirdi, atdevis visu. Tas ir fakts, ko Ezeriņš nav iedomājies. Mūsdienu zēnam atrastos citi veidi, kā pierādīt, kas viņš ir, un stāsta beigas nebūtu tik vienkāršas, tik traģiskas. Šis fakts kļuva par mana stāsta atspēriena punktu, turpināju meklēt, kā varētu parādīt šo mūslaiku gaismu. Tiesa, arī tagad diezgan ir to, kurus nogalina pie vārtiem, arī muļķu vienmēr būs diezgan, bet tomēr pastāv arī otra puse, pasaule ir jāredz, tā ir jāattīsta un tajā jādzīvo.

Šīs noslēpumainās gaismas atblāzmas gan sagādāja grūtības, jo iesākumā, izņemot pašu galveno – mākslinieku Alekseju Naumovu, manai idejai trūka līdzbiedru. Jāsaka gan, ka Alekseju, liekas, vispār nekad nav uztraukušas skumjas lietas, viņš ir īpašs cilvēks, kura sūtība ir būt pilnībā krāsu aizrautam gleznotājam. Tiesa, saskatot skaidru netaisnību, tad gan Aleksejs kļūst cīnītājs. Tomēr pamazām darbs pie filmas gāja uz priekšu, interesantas lietas ieteica gan scenārija autors Matīss Gricmanis, gan komponists Valts Pūce.

– Kā jūs sajūtat, kas ir sirds?

– Mēs jau zinām, ka sirds piemīt visām dzīvām būtnēm, tā ir dzīvības avots, gluži tāpat kā aknas un nieres. Taisnība gan, bīstamāk, ja trāpa tieši sirdī. Man pašai jau sākumā bija skaidrs, sajutu, kas ir sirds, bet, veidojot filmu, sākās grūtības izdomāt, kā lai šo sajūtu parāda "multfilmā". Tā pamazām radās atrisinājums – princesei jākļūst par karalieni. Grozies kā gribi: ja princesei nevajadzētu kļūt par karalieni, droši vien šis jautājums risinātos pavisam citādi, tas būtu citāds stāsts. Ezeriņa stāstā princeses dēļ bojā aizgāja viņas līgavainis, jo jauneklim bija jānopērk sirds. Lai arī it kā vienkāršs stāsts, filmai šī bojāeja visu ļoti sarežģīja, un tikai darba beigās nokļuvām līdz sapratnei, ka princesei jākļūst par savas sirds karalieni. Ja kāds kļūst par savas sirds karali vai karalieni, tas cilvēku uzreiz paceļ augstākā pakāpē, jo nozīmē, ka iziets zināms attīstības posms – tikai savas sirds karalis var lemt sarežģītākas lietas; izprotot savu sirdi, var saprast vairāk, dziļāk. Mūsu filmā princese neapprecas, bet zēns paliek dzīvs, viņš tiek tikai nedaudz ievainots, mums nebija iemesla nogalināt karaļdēlu, gan viņš atradīs kādu savas sirds karalieni. Reizēm jau mēdzam teikt – tu esi manas sirds karaliene, bet vēl svarīgāk ir būt savas sirds karalim vai karalienei, nevis piederēt kāda cita sirdij. Tikai tādā gadījumā dziļākā plānā var lemt un izprast esamību.

– Cik daudzi no mums gan spētu atbilst tik augstam vērtējumam – būt pašam savas sirds karalim un karalienei?

– Es domāju, tādu ir vairāk nekā puse, pasaule jau nepastāvētu, ja būtu mazāk. Mēs pastāvam tāpēc, ka pozitīvā ir vairāk nekā puse. Vajadzīgs līdzsvars, kamēr tas ir, tikmēr turēsies arī civilizācija, tiesa, šis līdzsvars mēdz šķobīties. Vienlaikus, kad satiekamies ar ko galīgi nepieņemamu, piemēram, kā tagad, kad ir karš, domājam, kā tas iespējams, bet tad pēkšņi pat karā parādās spilgtas, ļoti labdabīgas cilvēka īpašības, un tās pilnībā nomazgā kara melnumu. Turklāt – jo tumšāka melnā puse, jo spēcīgāka var rasties gaišā, starp tām abām visu laiku notiek cīņa. Kamēr vien tā notiek un pastāv zināms līdzsvars, mūsu uzdevums ir vairot gaismu. Imants Ziedonis dzejolī reiz teicis, ka bezmēness naktī jāuzkāpj augstu kalnā un, skatoties tumsā, blakus jānoliek zobens, cīnīties varot tikai tas, kurš saredzot tumsā.

Kurš gan no mums spēj skatīties tumsā? Labāk skatīsimies gaismā!

"Lielais Kristaps 2024". Roze Stiebra.

Foto: Gints Ivuškāns/Publicitātes