12.3 °C
Ar pieteikumu "Somu mūzikas pērles" 2023. gada 14. decembrī un arī nākamajā vakarā Lielajā ģildē izskanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un tā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski koncerts.
Programma, kas salīdzināma ar iepriekšējās dienās turpat dzirdētajiem priekšnesumiem – gan augstas mākslinieciskās kvalitātes, gan saistošas repertuāra izvēles dēļ. Vispirms tā atsauca atmiņā kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un Latvijas Radio kora koncertu 11. decembrī – pie diriģenta pults stājās Dinišs Souza, līdzās divām vispārzināmām simfonijām – Šūberta Astotajai un Haidna Simt trešajai – publika sastapās ar divām mazāk pazīstamām vokālsimfoniskām partitūrām, kur Šūmaņa "Naktsdziesmas" un Brāmsa "Liktensdziesmas" lasījumi deva papildu prieku.
Taču vēl tiešāka paralēle velkama ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanos 8. decembrī ar programmu "Veltījums Marisam Jansonam" – Gidons Krēmers atkal un joprojām bija teicamā formā, diriģents Andris Poga tāpat, un klausītāji varēja justies gandarīti gan par kārtējo Johannesa Brāmsa Otrās simfonijas atklāsmi, gan par daudz retāko iespēju klātienē dzirdēt Sofijas Gubaiduļinas vijoļkoncertu "Offertorium".
Un tad nāca 14. decembris ar līdzīgu repertuāra stratēģiju. Programmas otrajā daļā – Žana Sibēliusa simfoniskā svīta "Lemminkeinens" jeb "Četras leģendas no Kalevalas", kur toreiz vēl salīdzinoši jaunais somu komponists (opusa pirmā redakcija 1895. gadā), iedvesmojoties no nacionālā eposa un Riharda Vāgnera vēriena, atvēzējās uz varenā apjomā un piesātinājumā būvētu partitūru. Turpretī pirmajā daļā – Esas Pekas Salonena vijoļkoncerts.
Tiem, kas uzmanīgi seko līdzi Gidona Krēmera gaitām, Gubaiduļinas "Offertorium" nav svešs, taču no slavenās somu avangarda trijotnes Kaija Sāriaho un Magnuss Lindbergs vismaz Latvijā līdz šim Salonenu bija aizēnojuši. Šeit zināja viņa spožo diriģenta karjeru (un arī tikai teorētiski, ārpus Latvijas koncertzālēm), bet tas, ka Esa Peka Salonens ir arī patiešām nozīmīgs komponists, bija gluži piemirsts. Kopā ar jauno somu vijolnieci Tami Pohjolu diriģents Tarmo Peltokoski tagad situāciju mainīja. Un atkal jāsaka – ar vērienu.
Intervijās diriģents pieminējis pat daudzu orķestra mūziķu vēl nekad neredzētus noteikta skaņu augstuma gongus, un atskaņojuma gaitā atklājās to ne tikai eksotiskā, bet arī gluži nopietnā koloristiskā funkcija. Peltokoski vērsa uzmanību arī uz roka sitaminstrumentu komplektu, kas līdzās tradicionālākām perkusijām akcentēja spriegākās opusa ainas. Tātad – orķestra sitaminstrumentālistiem šeit bija ko darīt, un Edgars Saksons, Elīna Endzele, Mikus Bāliņš un Edvards Paulis Muzikants teicami iekļāvās ansamblī kopā ar flautām, obojām, klarnetēm, fagotiem (jau atkal ļoti pārliecinošs veikums Maijai Zandbergai, Egilam Upatniekam, Annai Gāganei, Jānim Semjonovam), kopā ar metāla pūšaminstrumentu grupu un stīdziniekiem, kuri tieši tāpat iesaistījās daudzveidīgo orķestra krāsu atainojumā.
Līdz ar to Salonena opusa lasījums bija uztverams ne tikai spožā un aizrautīgā intensitātē, bet arī smalkās niansēs,
arī rūpīgi veidotos ansambļa salikumos – un tas par Tarmo Peltokoski profesionālo prasmi liecināja tikai labu.
Otra spilgta vērtība – solistes Tami Pohjolas sniegums. Un to iespējams raksturot kā antitēzi apgalvojumam par Losandželosas filharmonijas orķestrim adresētās partitūras kalifornisko žilbinājumu – patiesībā šajā mūzikā bija daudz kā somiska, gan rūnu skaņuraksta lakoniskā poēzija, gan introvertu jūtu izpausmes, un vijolniece to arī pauda ar spēles tembrālo rakursu eleganci un skaistumu, ar emociju koncentrētību un muzikālā vērojuma tiešumu. Ņemot vērā interpretācijas viengabalainību, jādomā, ka soliste, orķestris un diriģents bija vienisprātis par vijoļkoncerta vēstījuma būtiskākajiem raksturlielumiem, un rezultāts vēlreiz apliecināja, ka šis opuss Salonenam tiešām ir izdevies, ka tas ir prasmīgi uzrakstīts arī diriģenta darbā gūtās pieredzes dēļ.
Arī Žans Sibēliuss zināja, kā rakstīt orķestrim – visām savām septiņām simfonijām viņš pats diriģēja pirmatskaņojumus. 1895. gada muzikālajā pasaulē tas vēl bija priekšā, taču simfoniskā svīta "Lemminkeinens" diriģentam vienalga ir pārbaudījums – gan monumentālā izvērsuma, gan romantiski bagātīgā skaņuraksta dēļ (angļu raga spēle mistiskajā elēģijā "Tuonelas gulbis" ir tikai biežāk minētā epizode).
Īsos vārdos jāteic, ka Tarmo Peltokoski arī šeit spēja uzbūvēt interpretāciju ar stabilu un drošu dramaturģisko arhitektoniku, ar kontrastainu un pilnskanīgu emociju un ideju gammu, un šajā ilgajā ceļojumā viņam uzticami domubiedri bija ne tikai Jana Zeļenska un pārējie pūšaminstrumentālisti, ne tikai orķestra vieskoncertmeistare Trīna Rūbela, bet arī citi.
Te nu jāpiebilst, ka nebūtu bijis slikti dzirdēt arī programmas atkārtojumu 15. decembrī – varbūt tad orķestris visos līmeņos un detaļās spēlēja vēl precīzāk, varbūt interpretāciju panāktā suģestija bija vēl spēcīgāka, jo teātra kritiķis Atis Rozentāls pēc tam publiski izteicās: "Sibēliusa "Lemminkeinena" beigās tikai mazliet pietrūka, lai Tarmo Peltokoski pārvērstos par ugunsputnu un paceltos debesīs." Un kur nu vēl paša Salonena klātbūtne, kas arī sajūsmināja daudzus.
Taču 15. decembrī jau klausījos koncertu Svētā Jāņa baznīcā, kas raisīja neviltotu prieku par Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora un čellistes Gunas Šnē priekšnesuma vērtību. Tādēļ noslēgumā jānovēl, lai piepildītos kaut vai daļa no Tarmo Peltokoski vēlmēm – diriģēt Igora Stravinska "Ugunsputnu" un visas piecpadsmit Dmitrija Šostakoviča simfonijas, atvest uz šejieni diriģēšanas mākslas un pedagoģijas meistaru Jormu Panulu un arī Salonenu kopā ar Losandželosas filharmoniķiem.
Jo dzirdēt Esas Pekas Salonena "L. A. variācijas", "Helix", "Insomnia" vai arī tikai šīgada janvārī Ivetas Apkalnas pirmatskaņoto "Sinfonia concertante" ērģelēm un orķestrim Latvijas publika patiešām ir pelnījusi.
