"Būtiski ir arī vēlēties, lai cilvēki, tai skaitā jauni, turpinātu lasīt un rakstīt latviski, turklāt varētu atļauties grāmatas pirkt, kā arī neaizmirstu gribēt tās lasīt."

Februāra beigās Maima Grīnberga, tulkotāja no somu un igauņu valodas, saņēma ievērojamo Somijas Valsts balvu ārvalstu tulkotājam. 

Kopš 1975. gada balvu reizi gadā vienam tulkotājam piešķir Somijas Izglītības un kultūras ministrija, un līdz šim to saņēmuši gandrīz piecdesmit somu, Somijas zviedru un sāmu literatūras tulkotāji no visas pasaules. Maimas Grīnbergas tulkojumā kopš 1996. gada iznācis jau gandrīz 100 grāmatu, no kurām lielākā daļa tulkotas no igauņu valodas. No somu valodas tulkoti ap 40 prozas, dzejas, bērnu un jauniešu literatūras darbu; arī klasika, kā, piemēram, Mikas Valtari "Sinuhe, ēģiptietis", Veines Linnas "Nezināmais kareivis", Penti Sārikoski dzeja un proza un arī mūsdienu autoru darbi – Olli Jalonena, Johannas Sinisalo, Tommi Kinnunena romāni, Rozas Liksomas proza.

Sarunā "Latvijas Avīze" tulkotāju izjautāja par izvēlēm un sapņiem, par atbalstu un par mājām.

Kāda ir sajūta, tik dziļi pazīstot somu un igauņu literatūru? Vai tagad, kad arī dzīvojat Somijā, jūtaties kā abu zemju savējā?

M. Grīnberga: Manas mājas tomēr ir latviešu valodā – cēli izsakoties. Tad nu kā savējā nosacīti jūtos tikai Latvijā – nu labi, starp saviem Latvijas cilvēkiem sev tīkamās vietās. Protams, man ir mīļi cilvēki un dārgas vietas arī Igaunijā un Somijā. Pat mans burvešķīgais suns Maru ir igaunis, tiesa, visi mani mīļvārdiņi viņam sākas ar su-, tas ir no vārda "suns".

Bet pēdējos gados igauņu un somu literatūru patiešām lasu vairāk nekā latviešu, un tas šķiet nelāgi. Pat bīstami no mana valodas instrumenta labturības viedokļa.