14.3 °C
Pagājušonedēļ, 29. augustā, tikai nedēļu pēc 99 gadu jubilejas mūžībā devusies leģendārā tēlniece Ēvī Upeniece.
Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) atvadoties raksta: "Iekšējs spēks un vajadzība jaunradīt iedvesmoja mākslinieci un palīdzēja ieraudzīt stiprus cilvēkus sev apkārt. Spēcīgas un skaistas sievietes ir viņas radīto portretu galerijā: gleznotājas Maijas Noras Tabakas portrets (bronza, 1976), aktrises Ausmas Kantānes portrets (bronza, 1977), aktrises Elzas Radziņas portrets (bronza, 1981) u. c. Ēvī Upenieces interese saistījās arī ar A. Pumpura eposa "Lāčplēsis" varones Spīdolas tēlu, kam atmodas laikos radīts cikls (bronza, 1988), un veidotais tēls ieguvis pārlaicīgumu, joprojām ir tēlnieciski aktuāls un pārliecības spēkā nerada politiskās nodevas sajūtu."
Ēvī Upeniece dzimusi 1925. gada 22. augustā Rīgā. Viņas tēvs bija Eduards Upenieks – latvietis, finiera fabrikas meistars Sarkandaugavā, māte – igauniete, skolotāja Leida Upeniece (Oinas). No 1944. līdz 1946. gadam Ēvī mācījusies Rīgas Daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā. 1952. gadā absolvējusi Valsts mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu "Artūra Frinberga portrets", vadītājs Teodors Zaļkalns. Darbojusies kā tēlniece Latvijas Mākslinieku savienības Mākslas fonda kombinātā "Māksla" (1964–1980) līdzās dzīvesbiedram, tēlniekam Vladimiram Rapiķim (1921–1985) un bijusi arī "Mākslas" Tēlniecības ceha priekšniece. Arī turpmākajos gados "Mākslas" darbnīcās radījusi autordarbus bronzā, marmorā, granītā (1952–1980). No 1964. līdz 1977. gadam vadījusi Rīgas 45. vidusskolas keramikas pulciņu.
Izstādēs Ēvī Upeniece piedalījās no 1953. gada. Pirmais viņas radītais darbs bija "Piemineklis fašistu upuriem Ziepniekkalnā" (1956, granīts, Ziepniekkalna apkaime, Rīga) – viens no pirmajiem granītā kaltajiem darbiem Latvijas publiskajā telpā pēc Otrā pasaules kara. Tēlniece rīkojusi personālizstādes Rīgā: LMS galerijā (1976, 1981), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (1976, 1981, 1995, 2001, 2004, 2005), Melngalvju namā (2003), galerijā "Tifāna" (2005), Rīgas Mākslas telpā (2015), Rīgas Sv. Pētera baznīcā (2014, 2015, 2016, 2018). Veidojusi personālizstādes Latvijā, Dānijā un piedalījusies LMS izstādēs "Mākslas dienas", "Rudens". Ēvī Upeniece piedalījusies arī Starptautiskajās tēlniecības kvadriennālēs "Rīga" (1980, 1984, 1988, 1992) un latviešu tēlniecības izstādē "Ceļš" (Rīgas Sv. Pētera baznīca, 2018). Māksliniece pati ir sastādījusi un izdevusi katalogus par savu radošo darbību – "Tēlnieces Ēvī Upenieces nesakārtotās atmiņas" un "Tēlniecība" ("Ulma", 2015).
"Kā dzejnieks nevar nedzejot, tā es nevaru neveidot," tēlniece 2016. gadā atzina žurnālam "36,6". "Eju uz darbnīcu, kad vēlos. Dažreiz darbojos līdz vēlam vakaram. Kā visiem radošajiem cilvēkiem, arī man darbs nav stundu darbs," viņa stāstīja par savu ikdienu.
LMS prezidents Igors Dobičins uzsver: Ēvī Upeniece savos darbos akcentējusi sievietes iekšējās pasaules emocionālo, nedaudz idealizēto skaistumu. Viņas darbos attēlotās sievietes izjūt pārdzīvojumu, bet nav salauztas – viņas iztur dzīves spriedzi. Tas ir autobiogrāfisks tēlojums, jo māksliniece darbu radīšanas procesā atveidojusi sevis piedzīvotās un pārdzīvotās emocijas.
Ēvī Upeniecei strādāt aizvien bijis ļoti svarīgi, jo personīgajā dzīvē traģēdiju netrūka. Vīrs, pazīstamais padomju laika tēlnieks Vladimirs Rapiķis, dzīvību zaudēja autoavārijā 1985. gadā. Dēls Kārlis, fotogrāfs, nepārdzīvoja sirdslēkmi un pēkšņi aizgāja no šīs pasaules 2003. gadā.
Igors Dobičins uzskata, ka atzīmējama ir arī tēlnieces spēja neļauties politiskam spiedienam PSRS laikos, klusi un nosvērti darboties, saprotot dzīvības vērtību, kas izteikta gan figurālos "Salaspils Madonnas I, II" (bronza, 1979, 1981) tēlos, gan "Žēlsirdīgās māsas" (bronza, 1978) atveidojumā. Ēvī Upeniecei piemita radošs viedums, spēja pārvaldīt materiālu un tēmu – dzīvot pacietīgi, ar sajūtu, ka dzīvībai ir vērtība, ko nevar sasteigt. Tēlniece ir izturējusi un izdzīvojusi 20. gs. ģeopolitiskās pārmaiņas Latvijas teritorijā ar formveides prasību un stilistikas maiņu – no reālisma uz sociālistisko reālismu, modernismu, tad postmodernismu, ar lielu interesi izjutusi laikmetīgo mākslas tendenču ienākšanu, zinājusi un meistarīgi pārvaldījusi tēlniecības tehnikas, tomēr palikusi uzticīga sevis sintezētai stilistikai un formai.
2015. gadā Ēvī Upeniece tika atzīta par Goda ādažnieci. Lai atzīmētu tēlnieces devumu kultūrā, viņai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (2021), VKKF Mūža stipendija (2006), LMS pateicība (1972) un PSRS VTSSI bronzas medaļa (1963).
Ēvī Upeniece sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes daudzos muzejos un galerijās gan Latvijā, gan pasaulē. Viņas darbi atrodas muzeju kolekcijās Latvijā, privātās kolekcijās Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, ASV.
Atvadīšanās no Ēvī Upenieces notiks piektdien, 6. septembrī, plkst. 14 Krematorijas Lielajā zālē.
