14.2 °C
Vakar atvadījāmies no Alberta Bela – viena no spožākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu rakstniekiem.
"Mūža nogalē rakstnieks dzīvoja savrupu dzīvi, ar ironisku smaidu vīpsnājot par veselības problēmām un nelabprāt komunicējot ar sabiedrību un presi. Tas lieliski atbilda viņa lepnuma un spīta pilnajam garam, prasmei novilkt stingru robežu starp publisko telpu un privāto dzīvi," atvadu vārdos raksta Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Arno Jundze.
Viņš arī uzsver, ka Alberts Bels savos prozas tekstos bijis intelektuāls konceptuālists. Viņš spēlējies ar idejām, vārdiem, teikumiem un varām, veidojot stāstam nepieciešamo necaurlaužamo režģi, nevienam neizdabājot, tā, kā pats to uzskatīja par svarīgu. Šis noteikti nebija gadījums, kad autoram "kāds no augšas diktēja".
Alberts Bels pats diktējis un darinājis savu stāsta loģiku. Vārda maģiju un noslēpumaino prozas ritmu rakstnieks pārvaldījis visaugstākajā līmenī. "Gribētu ticēt tam, ka mums joprojām katram ir kāda Alberta Bela grāmata, ko turēt īpašā vērtē un pārlasīt, jo kopš 20. gadsimta sešdesmito gadu beigām Alberts Bels ir vērtība, ko latviešu literatūrā nav iespējams apiet vai neievērot. Kāds droši vien nosauks romānu "Būris", kāds – "Cilvēki laivās", cits apbrīnos ar jaunības pārdrošību rakstīto "Bezmiegu"," raksta A. Jundze.
"Mūžībā ir aizgājis viens no visu laiku lielākajiem un oriģinālākajiem latviešu rakstniekiem. Viņa darbi ir gan latviski, gan pasaulīgi. Padomju laikos viņa darbos nebija ne smakas no padomju kultūrvaras pieprasītā sociālistiskā reālisma. Viņš nevis kopēja realitāti, bet paplašināja to. Viņš vienmēr bija brīvās pasaules cilvēks, vienmēr brīvs," teic rakstnieks Rimants Ziedonis.
"Bels bija spoža personība ar drosmīgu intelektuālo stāju, brīvdomību un oriģinalitāti. Viņa devums Latvijas neatkarības atjaunošanā ir neizdzēšams," rakstījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Alberta Bela darbi tulkoti angļu, armēņu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, krievu, lietuviešu, slovāku, somu, rumāņu, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru valodā.
Arno Jundze uzsver, ka rakstnieks pratis būt izaicinošs un provocējošs pat tad, ja viņa darbs tika aizliegts (romāns "Bezmiegs") vai nesaprasts ("Uguns atspīdumi uz olu čaumalām"). Viņa mērķis nav bijis rakstīt to, ko mēs reizēm gribējām izlasīt. Viņš atļāvās vēstīt arī to, par ko negribējām lasīt, jo tāda bija izcilā prozas meistara Alberta Bela misija – rakstīt par svarīgāko.
Kopā ar Ēvaldu Valteru Alberts Bels 1988. gada 11. novembrī Svētā Gara tornī pirmoreiz pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Leģendārajā Radošo savienību plēnumā viņš drosmīgi iestājās par latviešu valodas konstitucionālu aizstāvību. Būdams Augstākās Padomes deputāts, Alberts Bels nobalsoja par mūsu neatkarību. "Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana," tā A. Bels teica vēsturiskajā 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākās Padomes sēdē.
Rakstnieks saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (2000) un daudzas citas balvas, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999).
