Piektdien, 11. oktobrī, Latvijas Universitātes Lielajā aulā gaidāms viens no šāgada Rudens kamermūzikas festivāla dvēseliskākajiem notikumiem, kurā uzstāties pianists Reinis Zariņš kopā ar diriģenta Normunda Šnē vadīto kamerorķestri "Sinfonietta Rīga".
Aicinot uz koncertu, tā organizētāji uzsvēruši Reiņa Zariņa klavierspēles virtuozitāti, kurai piemītot "teju hipnotizējošs spēks – šis talantīgais melnbalto taustiņu pavēlnieks savā īpašajā skaņas izjūtas pasaulē klausītājus ievilina nevis ar ārišķīgi žilbinošu virtuozitāti, bet gan ar domas dziļumu un daudzslāņainību, pārsteidzot ar apbrīnojamu balansu starp ļoti personīgu un objektīvu skatījumu uz mūziku."
Pagājušajā nedēļā "Kultūrzīmēm" bija iespēja Reini Zariņu uzrunāt sarunai, kas noritēja gan pirms, gan pēc pianista koncerta Londonas klaviermūzikas festivālā svētdien, 6. oktobrī. Tur viņš atskaņoja vienu no savas spēles publikas un kritiķu visspožāk vērtētajiem skaņdarbiem – franču komponista Olivjē Mesiāna radīto episko opusu "Divdesmit skatieni uz Jēzus bērnu", kas tapis Otrā pasaules kara tumšākajās dienās. Festivāla rīkotāji uzsvēruši, ka "godalgotajam latviešu pianistam Reinim Zariņam ir liela radniecība un personiska saikne ar šo divdesmitā gadsimta klaviermūzikas šedevru. Viņa Mesiāna mūzikas priekšnesumi vienmēr ir transformējoši, garām nepalaižami notikumi." Koncerta aprakstā uzsvērts arī brīdinājums – pianists visas 20 skaņdarba daļas aptuveni divu stundu garumā spēlēšot bez pauzes.
– Kā radās ideja koncertam "Sinfonietta Rīga. Bahs, Taveners, Makmilans"? Kādēļ šoruden publikai vēlaties atskaņot tieši šo trīs komponistu skaņdarbus?
R. Zariņš: – Šo programmu šoreiz pilnībā nosapņojis diriģents Normunds Šnē.
Kāpēc tieši šādi, es nemaz neesmu viņam īpaši jautājis, taču programma ir spēcīga, neparasta un reizē pilnībā loģiska: salikums ir klasisks, ar diviem pārdomīgiem un vienu ļoti aktīvu darbu, diviem mūslaiku, vienu baroka darbu. Reizē programmas salikums ir arī konceptuāls, jo visi trīs autori meklēja, turklāt Makmilans joprojām meklē, kā iesniegties pēc iespējas dziļāk aiz Aizkara, ieraudzīt un līdzdalīt Dieva klātbūtni. Arī es kāroju pēc tā paša, un varbūt šīs ilgas pēc dievišķās gaismas tad arī ir koncerta kopsaucējs.
Šī man arī ir pirmā reize, kad vienā koncertā kā solists varu atskaņot veselus divus klavierkoncertus pēc kārtas, tā ka šoreiz patiešām jūtos, ka piedalos pie tā programmas kopsaucēja.
– Kopš Lielajā ģildē valda restauratori un celtnieki, "Sinfonietta Rīga" galvaspilsētā koncertē vien mazās un pavisam mazās zālēs, un pagaidu situācija prasa īpašu mūziķu izturību. Kas valstij ideālā gadījumā būtu jādod mūziķim? Vai šāda ideāla valsts vispār iespējama?
– Gan jau būs mums Rīgā pietiekami laba jauna zāle, un gan jau Ģilde arī būs. Un starplaikā atradīsim, kā "piešauties" tam, kas mums ir pieejams.