15 °C
Nebrauciet, bērni, uz Niagāru. Niagārā var arī noslīkt. Tā vietā labāk aizejiet uz Ontārio Mākslas galeriju, kur Florensas Kārlailas un Bila Nasogaluaka darbi ir tikai neliela daļa no Kanādas mākslas līdzās pasaules klasiķu un avangardistu šedevriem.
Latviešu dziesmu svētkos – ne tikai pašu mūzika
Starp citu, gluži bez kanādiešu mūzikas neiztika arī kopkora koncertā XVI Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā, Toronto, Roja Tompsona zālē 2024. gada 6. jūlijā – Andrejs Vītols te diriģēja Maikla Pinsono darbu "Lec, lec, lec!" ar atsaukšanos uz latviešu tautasdziesmu tēmām. Līdzīga novitāte – Paula Berkolda diriģētais Jura Ķeniņa opuss "Ukraiņu precību dziesmas" (melodiskais materiāls no Ukrainas, folkloras vārdi no Latvijas), un abi vokāli instrumentālie jaundarbi ir pietiekami asprātīgi, lai varētu apsvērt to atskaņošanu arī šeit, Latvijā. Taču dienu iepriekš Toronto svētā Andreja baznīcā izskanēja koncerts "Ceļojums ar klasiku. Latviešu kamermūzika un opermūzikas pērles", kam programmas otrajā pieteikumā vēl bija pielikta klāt frāze "un filmu mūzika". Tātad – atkal samests viss kopā, līdz ar to nepārsteidz, ka koncerta labākā daļa patiešām arī bija Maijas Kovaļevskas priekšnesums.
Pētera Vaska cikls "Trīs tautas dziesmas", Jāzepa Vītola "Pie Tava augstā, baltā loga", Alfrēda Kalniņa "Brīnos es" un divas Džakomo Pučīni operārijas – šo darbu lasījumi apliecināja dziedātājas koncertiskumu, skatuvisko šarmu, muzikālo rakursu precizitāti un soprāna balss individualitāti. Protams, var jautāt – kāds Pučīni sakars ar latviešu Dziesmu svētkiem, bet tikpat labi var uzdot pretjautājumu – un kad Maiju Kovaļevsku atkal varēs dzirdēt uz Latvijas Nacionālās operas skatuves?
Pietrūka virtuozitātes
Pa vidu vēl kāda spilgta atklāsme – Daces Aperānes jaundarbs "Prērijas balss" ar lirisku krāsu pāreju dramatiskā tēlainībā un trāpīgu mākslinieciskās dramaturģijas izklāstu. Un jācer, ka šī partitūra kādreiz nonāks Andreja Osokina vai Reiņa Zariņa redzeslokā, jo, kā to parādīja arī visa pārējā koncerta gaita ar pianista Rūdolfa Ozoliņa dalību – ja klavierspēlē ir tikai viena vienādi skaļa dinamiskā gradācija un sasaistīts frāzējums, tad arī virtuozitāte neko daudz nelīdzēs.
Līdzīgi ar citu instrumentālistu uzstāšanos – tā, piemēram, "Brusubārdis stīgu kvartets" nospēlēja trīs daļas no Pētera Vaska Ceturtā stīgu kvarteta. Notis nospēlēja gan, bet uztvert pienācīgu emocionālo lādiņu vismaz no svētā Andreja baznīcas altārdaļas tāluma izrādījās neiespējami. Vai arī Tālivalža Ķeniņa "Daina" vijolei un klavierēm un Jāņa Mediņa Pirmās sonātes "Moderato con moto" – abas partitūras ir meistardarbi, taču Anna Štube – tipiska orķestra mūziķe; klausījos un pret savu gribu domāju – kā te noderētu Kristīne Balanas, kas tajā pašā laikā uzstājās Īles baznīcā... Nostalģija pēc Latvijas? Jā, to katrā ziņā kliedētu koncerta otrā daļa ar Raimonda Tigula mūziku, ja vien būtu Raimonda Tigula fans. Bet tādas aizrautības man nav, līdz ar to jāteic, ka komponista daiļrade ar koristiem labi zināmajiem opusiem "Lec, saulīte!" un "Dod, Dieviņi" drīzāk iederējās kopkora koncertā nākamajā dienā.
Pārdomāta programmas dramaturģija
Pirmā vērtība Toronto Dziesmu svētku lielākajā pasākumā – pārdomāta programmas dramaturģija. Bez pārspīlējumiem uz koristu spēku izsīkuma robežas, ko nereti pārmet Mežaparka estrādes grandiozajiem lielkoncertiem, ar skaidru virzību uz Jāzepa Vītola "Gaismas pili" cauri tautasdziesmu apdarēm un oriģinālmūzikai. Otrā un laikam gan pati būtiskākā vērtība – paša kopkora sniegums. Acīmredzot nopietns darbs diriģentu vadībā bija devis pārliecinošus rezultātus, jo koris dziedāja saskaņoti, ar emocionālu iedvesmu un ritmiski lokani. Savukārt no otras puses – brīžos, kad koris tomēr pagura, galvenā atbildība jāuzņemas diriģentiem ar viņu harismu, enerģiju, intelektu un muzikālā talanta dziļumu. Vai arī šo spēju trūkumu. Tādējādi jāsecina, ka līdzās Airas Birziņas diriģētajam Emiļa Melngaiļa "Jāņuvakaram" visspilgtākās un kolorītākās interpretācijas bija tieši tiem darbiem, kuru atskaņojumus vadīja Lilija Zobens, Farhads Stade, Matīss Tučs, Edgars Vītols. Turpretī vairākos citos gadījumos kopkora priekšā tikpat labi varētu stāties kāds talantīgs mūzikas augstskolas students vai pat vidusskolas audzēknis – rezultāts, visticamāk, būtu tāds pats.
Ko varētu no šī koncerta pārņemt Vispārējo dziesmu svētku repertuārs? Līdzās Arvīda Purva kantātei "Dvēseļu kalnā" vai kādam citam komponista opusam Mežaparka estrādē labprāt dzirdētu Ilzes Akerbergas apdari "Tumsa, tumsa, kas par tumsu" un Jāņa Kalniņa apdari "Līgo dziesma".
Jāpalīdz diasporas mūziķiem
Ko varētu pretī saņemt Kanādas latviešu Dziesmu svētki? Pirmā Latvijas koristu novērtētā partitūra, kas nāk prātā, ir Artura Maskata "Jāņu dziesma", bet jebkuros Dziesmu svētkos neapšaubāmi iederas arī Jēkaba Graubiņa, Paula Dambja, Pētera Plakida darbi. Tomēr centrālā problemātika slēpjas kaut kur citur. Pārlūkojot XVI Latviešu dziesmu un deju svētku Kanādā programmas ar to veiksmēm un neveiksmēm un atsaucot atmiņā krāšņu priekšnesumu un spožu pirmatskaņojumu caurvīto diasporas latviešu Dziesmu svētku vēsturi, aizvien skaidrāka top pārliecība, ka šādu svētku neatņemama sastāvdaļa ir vokāli simfoniskās mūzikas koncerts. Un tā ir tieši Latvijas atbildība un Latvijas pienākums – palīdzēt diasporas mūziķiem, kuri jau tā Dziesmu svētku organizēšanā ir ieguldījuši savus personiskos spēkus un resursus, piesaistīt Latvijas orķestru māksliniekus un ievērojamākos solistus, lai šāds koncerts atkal varētu notikt. Cik saprotu, Kanādā īstā iepazīšanās ar Artura Maskata, Riharda Dubras, Andra Dzenīša, Selgas Mences mūziku vēl priekšā. Bet arī Latvijas koncertzālēs nepietiek ar Tālivalža Ķeniņa, Gundara Pones un Jāņa Kalniņa šedevriem. Nāk aizvien jauni latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerti, tuvojas arī nākamie Vispārējie dziesmu svētki, tādēļ atkal nav par lieku atgādināt – mums ir arī Andrejs Jansons un Andris Vītoliņš, Jēkabs Poruks un Imants Mežaraups.
