Dzejniece Elīna Līce: Mēs pārsvarā domājam daudzpunktēs...

"Noglāstot savu bērnu, tu mīli arī Latviju, savu dzīvi," intervijā teic dzejniece ELĪNA LĪCE

Elīna Līce (1979), dzejniece, mūziķe, dziesminiece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Jūrmalā. Iznākuši divi dzejas krājumi "Tik tuvu pie..." 2008. gadā (kopā ar Andu Līci) un "Redzu" 2018. gadā (nominēts Dzejas dienu balvai). Publicējusies dažādos izdevumos, tostarp "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā" un "Kultūrzīmēs", internetvietnēs "satori" un "punctum". Dzeja lasāma vairākos kopkrājumos, arī nesen iznākušajā prozas un dzejas kopdarbā "Dzejas detektīvi" ("Dienas Grāmata", 2024). Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem ne tikai autormūzika, bet arī dažādu tautu etniskās noskaņas. Muzicē etnogrupā "Ogas". Dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks).

– Jūs rakstāt: "laime ir/ sēdēt vienatnē ar jūru/ uzrakstīt tās pirmo burtu/ Un tālāk/ domāt daudzpunktēs". Kaut kā jūsu teiktais labi sasaucas ar šā laika izjūtām. Vai sapratu pareizi?

E. Līce: – Tā ir ne tikai izjūta, kas izpaudusies dzejolī, tā rakstīšanas mirklī, bet arī plašāk. Man šķiet, mēs pārsvarā domājam daudzpunktēs. Kas, no vienas puses, dod lielāku perspektīvu, bet reizē arī apliecina zināmu nenoteiksmi, neskaidrību par turpmāko. Svarīgi būtu, ka mūsu daudzpunktēs būtu vieta arī paļāvībai. Lai mūsos būtu šis "nezinu, bet paļaujos" – uz dzīvi, Dievu, ko nu kurš.

– Kādas ir jūsu pārdomas Latvijas 106. dzimšanas dienas mēnesī? Ko jūs vēlētu Latvijai?

– Pirmkārt, lai mēs paši būtu uzticami savai Latvijai. Lai skaidri apzinātos, ka to joprojām veidojam, sākot jau ar savu mājokli, attiecībām ar tuvajiem cilvēkiem, apdomājot savas vērtības. Novembris varētu būt ļoti tumšs mēnesis, ja ne svētki, kur satiekamies sveču gaismā un godinām brīvības cīnītājus, es pat teiktu – brīvības ticētājus. Jo viss taču sākas ar ticību, šķietami iracionālu, taču tajā ir dzinējspēks, tajā ir šis "par spīti visam".

Aicinu arī vecākus savus bērnus pieteikt Jaunsardzei un skautiem. Mums apzinātāk jādomā par valstiskuma apziņu un pašaizsardzības spēju nākamajām paaudzēm. Un būsim gana drosmīgi teikt viens otram labus vārdus! Tie nudien nav jāatliek bēru runām.

– Kā jums liekas, ar ko dzejniekam ir svarīgāk šobrīd nodarboties – ar pašrefleksiju vai aktuālu, sociāli aktīvu dzeju un tēmām? Vai arī abi šie aspekti sasaucas?

– Viens ar otru iet roku rokā. Dzejniekam jābūt autentiskam: kāda tēma ar viņu runā, tajā jāizpaužas. Noglāstot savu bērnu, tu mīli arī Latviju, savu dzīvi; uzrādod ētisku augoni, skumsti par netaisnību un apliecini, ka tas ir kaut kas greizs un graujošs, pat ja ar to jāsadzīvo gadiem. Un, ja raksti par to, ar ko jāsadzīvo gadiem, vari apliecināt cilvēka izturību un spēju būt par sevi arī nospiedošos apstākļos. Vai arī vairo vēlmi un drosmi šādu augoni izoperēt.

– Kas ir bijis jūsu pēdējā laika spilgtākais piedzīvojums latviešu vai cittautu literatūrā, mūzikā, mākslā?

– Paralēli lasu dažādas grāmatas. Jaunākais guvums ir Silvijas Brices "Piktais sentiments", kurā ļoti spilgta izjūtu palete. Arī intelektuālais baudījums un, protams, branga humora deva.

Mūzikā spilgtākie mirkļi saistās ar darbību grupā "Ogas" – nupat izlaidām videoklipu, bijām fantastiskā sadraudzības koncertā Latgalē ar etnogrāfisko ansambli "Vabaļis" – latgaliešu viesmīlība – nu tas ir ko vērts! Savukārt 17. novembrī notika jaunā diska "Ok, laime!" prezentēšana, kam seko programmas "Ar tautasdziesmu baznīcā" turpināšanās.

Teju vai eiforiskus prieka mirkļus sagādāja festivāls "Bildes" – tā ir bauda sastapt tik dažādus mūziķus!

– Vai turpinās jūsu kopējā muzicēšana – ģimenei visiem kopā?

– Es un mans vecākais dēls patlaban nemuzicējam kopā, taču ceru, ka šādi mirkļi pienāks. Atbalstu viņa mūzikas skolas gaitas un priecājos, ka mani jaunieši ir etnomūzikas atbalstītāji.

""Kultūrzīmju" grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam Elīnas Līces jaunāko dzeju.

*

mums ir romāns

vai tu zini

ka mums ir romāns

teici

un es jau aptaustīju

tā iedomāto sējumu

*

sajūtu –

manos sievietes ūdeņos

iepeldējusi haizivs

vai varbūt pati

pievilināju

ar trīs pilieniem asins

trīs sarkanām pīlītēm

vai

rozēm

Meteoprognoze

Vasara turpināsies līdz septembra vidum,

mīlestība turpināsies līdz asaru galam,

tu nekad netapsi pilna līdz malām,

un duļķes izberž vien Dievs,

kam cilvēks tīk –

liecinieks.

Vasara turpināsies līdz mīlestības malām,

skumjas ar tevi

peldēs līdz galam –.

Kopā, kopā dzērvju kāši,

zosis un stārķi klaģīgie!

Paliek lai treknie, kas ikdienības galdam,

paliek lai mazticīgie.

*

Gribu redzēt laimīga tomāta dzīvi,

saku, iebikstījusi saspiestu auglīti

mātišķā augsnē,

nekad un neviens

pie manis nav ilgi dzīvojis,

nav izturējis,

vienīgi kaķis un bērni.

Kāds brīnums –

stāds stiepjas!

Puika saka, drīz nosprāgs,

esot vajadzīga Spānijas saule,

un es taču pārlēju

tā māti.

Tomēr šis septembris ir dāsns

ar sauli.

Es gribu redzēt

laimīga tomāta dzīvi!

*

Kas notiks tad,

kad starp mums nekas vairs nenotiks?

Vai tas būs

maizes cepšanas,

vīna dāļāšanas

un sālīto sēņu laiks?

Kad atdod bagātību,

kas noturēta

par ikdienas dzīvi –.

KAS īstenosies tad,

kad izgājušais

atkal kļūs sapnis,

un maigs?

*

bezpienākumu vienatne

pēc kuras salkst

sievietes sirds

čirru-čirks

bērni veļa māja

darbs ar vīrieti

darbs ar sevi

vienkārši – darbs

bezpienākumu vienatne –

lai dabūtu

asini nagus

*

laime ir

sēdēt vienatnē ar jūru

uzrakstīt tās pirmo burtu

un tālāk

domāt daudzpunktēs

Te, kaut kur

Vanagzirņu skarainās mēles,

labprātīgi ļautiņi

un upes muguras krokas.

Te, kaut kur

pamestas mantiņas

un raupjas vārdu spēles,

un vīrieša smarža,

kad viņš

nav dzēris.

Balādīte

Šimpus šaipus bieznājam mežam

dzīvāja puisis. Šejietis* bija.

Viņvakar šķiedeni* pavairāk dzēris,

dimzāja cauri – uz ciemiem šim tiekams.

Piepeši šalko pie ausīm kā žvīgas*,

šķiet it kā šķitina* bezdelīgas…

šaudīkla meita priekš acīm tam stājas,

šķipsnas jo garas šo apņem kā drānas,

kairīgi smejas, valšķo un šķiebjas,

gludenā čūskā drīz apkārt jau liecas…!

Tilkšķēja sirds tam kā pulkstenis ķešā,

saprot – jā, dūkņa, kur nu lai liekas?

Sāk viņš purpināt Tēvreizes vārdus,

grābāt pēc krusta, ko likt šamai priekšā.

Dūknene smejas, ņirdzina zobus –

šekur nīkulis, netraipīšu rokas!

Žvīkstot skrej gaisos gluži kā svušķis*,

puisis stāv iemiets, ar pavērtu muti,

kopš tās dienas nav viņam žirgmes*,

acīs tik dūkņas lokanais rumpis.

Šimpus šaipus bieznājam mežam…

*Šejienietis *Brāga *Vēja skaņa *Lidinās *Baltvēderpīle *Mundrums