13.2 °C
Leļļu teātrim, kas tikko uzsācis 80. sezonu, kurā būs daudz košu jaunumu iestudējumos, parasti pievērš mazāku uzmanību. Varbūt tāpēc, ka šķiet, ka tā izrādes domātas mazuļiem un ir par "zvēriņiem" (piemēram, mūžam ļauno vilku un nemitīgi viltīgo lapsēnu blēdi, kazlēniem, pelītēm vai ruksīšiem), princesēm vai nejauku cilvēku pazemotiem cietējiem, kuri, labi būdami, tomēr, godprātīgi dzīvojot, gūst pelnīto laimi.
Tradicionālās tematikas izrādes (tādu šī teātra repertuārā ir daudz), protams, vajadzīgas, turklāt bērni labi zina šādu stāstu tekstus un pat sīkākas atkāpes no sižeta cenšas labot (to nereti piedzīvojuši pasaku lasītāji, kuri cenšas improvizēt, un tad "nezinīši" tiek "norāti" par neatbilstībām "īstajam" stāstam).
Latvijas Leļļu teātrī 2022./2023. gada sezonā tapušas desmit izrādes, no kurām divas ir domātas pieaugušajiem – "Bez morāles. Ar lellēm" (ieteicamais skatītāju vecums ir 16+ gadi, tā ir izklaide, bet ar funktieri) un "Smalkās kaites" (14+), bet viena iestudējuma mērķauditorija ir sarežģītākais vecumposms – pusaudži, izrāde "Vaļa dziesma" (12+), kurā gan nav nodarbinātas lelles, bet tiek izmantoti objekti un skaņas. Tā kā pārējās septiņas – "Es esmu boss", "Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu" (vienīgā šīs sezonas "dzīvnieciņu izrāde"), "Vafeļu sirdis. Misija – tētis", "Skeleta Juhana gaitas" (izrāde faktiski ir "bez vārdiem"), "Divi mazi mežonēni", "Kādā dienā OtrĀdā" un "Gangsteromīte" – paredzētas dažāda vecuma bērniem, tad šī raksta tapināšanā izmantoju jaunā izrāžu eksperta Alberta (viņš ir ceļā no piecu uz sešu gadu vecumu) viedokļus par skatīto.
Vissvarīgākās, šķiet, ir jauno skatītāju domas, tas, kā viņi uztver izrādes, kādas atziņas gūst.
Leļļu teātrī ir gadījies piedzīvot, ka bērni precīzi izskaidro saviem skeptiskāk noskaņotajiem (vec-) vecākiem to, ko pieredzējušākie vērotāji nav sapratuši, turklāt pavadot to ar vēsti: "tas taču ir vienkārši!". Jādomā, ka rotaļu prakse jaunajos cilvēkos ir sekmīgi veicinājusi radošumu, tāpēc, piemēram, loģiski šķiet, ka kāda slota spēj lidot vai skelets "atdzīvoties". Attīstīta iztēle noderēs gan skolas gaitās, gan vēlāk darbā (bez pasakām taču nekļūst pieauguši).
Pirmizrāžu repertuārs iepriekšējā sezonā Latvijas Leļļu teātrī šķita interesants: neierasti stāsti, kuros notiek arī sliktas lietas, taču daudzas no tām var izlabot; izrādēs ir nopietni pārbaudījumi, delverības un riskanta uzvedība; dzīvē mēdz būt traģiski gadījumi, tad tiek domāts, kā to sekas pārvarēt; gandrīz visās izrādēs skaidri iezīmēts ceļš uz būtiskām atziņām. Lielāku atsaucību parasti gūst tās izrādes, kurās izmantoti interaktīvi paņēmieni, aktīvi komunicējot ar skatītājiem. Pieaugušie dažkārt nelabprāt iesaistās norisēs, bet lielai daļai bērnu tas sagādā īstu prieku un paaugstina skatītā vērtību. Ir taču būtiski, ja izdevies norādīt, kurp kāds blēdis devies, tā palīdzot uzvarēt taisnībai. Mazie skatītāji ir ļoti pieradināti pie šādiem interaktīviem risinājumiem un nenomierinās, ja tūlītēju aktieru atsaucību nerod. Tad viņi sauc, cik vien jaudas (parasti šāda enerģija ir ievērojama un intensīva), lai palīdzētu kādam grūtākā situācijā nonākušam tēlam, turklāt pat tad, ja viņa rīcība nav nevainojama. Jārēķinās gan ar to, ka ne vienmēr viegli ir nomierināt "uzvilkto" lūkotāju, jo viņam šķiet svarīgi censties palīdzēt/ietekmēt un skaļi priecāties tad, ja panākts vēlamais.
Zīmīgi, ka vairākās šī teātra izrādēs taisnīgumam kā vienam no svarīgākajiem akcentiem ir pievērsta īpaša uzmanība.
Piemēram, Brālītis Trusītis ir diezgan vīzdegunīgs lielībnieks, bieži nokļūst sprukās, taču spēj panākt taisnību cīņā pret viltību, ko iemieso lavierējošā intrigante Māsiņa Lapsiņa, un nejauko varnesi, kāds ir ne visai prātīgais Lauva. Izrādās, ka būt lielam un varenam (kā Lauvam) nenozīmē būt apķērīgam. Prāts uzvar, vai ne? Arī "Vaļa dziesmā" līdzās ekoloģijas tematikai kā draudzības un jūtu dzinulis ir cīņa pret netaisnību. Alberts šajā viņa vecumam it kā neatbilstošajā izrādē negaidīti precīzi uztvēra to, ka arī pret mirušo vali jāizturas cieņpilni, tātad – taisnīgi. Savukārt izrādē "Divi mazi mežonēni" var nojaust vairākus vēstījumus: uzturēšanās dabā ir būtiska bērnības/pusaudzības sastāvdaļa, arī attiecību veidošanās draugu kompānijā brīvā vidē u. c., bet notiekošais nebija pietiekami skaidrs. Varbūt ciešāka sazobe ar skatītāju vēlmi iesaistīties izrādi būtu padarījusi efektīvāku?
Vairākas izrādes iedziļinās empātijas veidošanā, vēstot par draudzības problēmām (gadās taču, ka citu rīcības motīvi ne vienmēr ir saprotami, taču sarunājoties to var noskaidrot), tuvinieku nāvi un citām pieaugušo nedienām, kas ietekmē bērnus/pusaudžus, piemēram, formas ziņā ("veco, labo laiku" estētiskie risinājumi) ļoti saistošajā "Vafeļu sirdis. Misija – tētis". Izrādās, ka trakulīgais vectēvs ir vēl pārgalvīgāks par citiem, ja viņam ļauj vaļu (līdzīga epizode ir "Gangsteromītē"). Arī šajā izrādē Alberts uztvēra vēstījumu, pēc noskatīšanās jautājot: "Kāpēc cilvēki mirst?", kas bija pamats būtiskai sarunai.
Savukārt "Skeleta Juhana gaitas" iezīmē to, cik rūgtena un konfliktu pilna ir vecīšu dzīve, ja nav par ko rūpēties, un kā tā brīnumaini pārvēršas tad, ja ir iespēja kādam palīdzēt.
Vecvecāku atmiņu radītie stereotipi par to, kas mazbērniem ir bijis vajadzīgs bērnībā, un viņu pašu "slepenā dzīve" komiski tiek izspēlēta "Gangsteromītē", kurā simpātiski pievēršas dažādu paaudžu sapratnes meklējumiem. Arī "Kādā dienā OtrĀdā" komiski, bet trāpīgi ieskatās vecāku dzīves (ne)dienās.
Savrupāka ir vērtīgā izrāde "Es esmu boss", kas nu jau diemžēl ir "arhīvā". Tajā akcentē psihiskās veselības jautājumus, trauksmes, ko ne vienmēr izdodas laikus pamanīt un mēģināt mazināt to sekas. Varbūt tā bija pārāk tieša, urdoša pēc ilgstošajiem pandēmijas radītajiem ierobežojumiem un kara Ukrainā apzināšanās?
Savukārt "Smalkās kaites" patiešām ir smalkas savā būtībā. Tas, kas no malas šķiet komisks, tēlam ir būtisks. Pēc šīs izrādes noskatīšanās var pārrunāt to, kāpēc par kādu cilvēku smejas un vai tas ir apjukuma diktēts jeb slikti domāts.
Izrādēs izmanto atšķirīgas t. s. leļļu tehnikas. Arī tas pieradina pie tā, ka dzīve (rotaļas, mācības, draudzība, attiecības ar tuviniekiem) var būt dažāda.
Pat vislabākie paņēmieni nav vienīgie, atliek mēģināt atrast piemērotākos. Jāatzīmē, ka lelles, objektus, vizuālā teātra elementus arvien plašāk izmanto arī "aktierteātrī", piemēram, ļoti veiksmīgi izrādē "Mumu" Rīgas Krievu teātrī vai Valmieras teātra izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska" (objekts: kumode/mēbele kā neko nelemjošā vecā Stavrogina tēls). Leļļu teātris tātad sāk būtiskāk ietekmēt "parasto" teātri.
Pierasts, ka cilvēki vada lelles, kas kļūst par zināmā mērā atsvešinātiem tēliem – cilvēkiem pat tad, ja ārēji viņi izskatās kā vilki vai zaķīši, koncentrējot raksturīgāko izskatā un kustībās. Jau piedzīvota mākslīgā intelekta ("robotu") ienākšana teātros, izrāžu izmaksas gan esot ievērojamas. Tātad var sagaidīt, ka kādai robotlellei varētu iemācīt, piemēram, Katrīnas Denēvas šarmu vienā izrādē, bet Klinta Īstvuda vesternu laika skarbumu citreiz? Un tad aktierus vadīs lelles?
Cilvēki lellēs spēj rosināt domāt pamatīgāk un vispusīgāk. Ļoti svarīgas gan ir sarunas pēc izrāžu noskatīšanās. Dažkārt konstatēts, ka latviešiem ir pārāk zema pašapziņa, kas traucē attīstībai. Leļļu teātra izrādes veicina spējas būt drosmīgam, taisnīgam, apņēmīgam, rosina apzināties savu vērtīgumu. Turklāt dara to saistošā veidā.
