Alvis Hermanis par jauno "Salomes" iestudējumu: Galvu ciršanu mēs neatbalstām

Parīt, 21. februārī, Latvijas Nacionālajā operā gaidāma Riharda Štrausa operas "Salome" jauniestudējuma pirmizrāde. Uz sarunu aicināju izrādes režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani.

Parīt, 21. februārī, Latvijas Nacionālajā operā gaidāma Riharda Štrausa operas "Salome" jauniestudējuma pirmizrāde. Uz sarunu aicināju izrādes režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani. 

"Salome" kļūs jau par otru Alvja Hermaņa iestudēto operu, kas šobrīd būs LNO repertuārā. Kopš 2023. gada, kad mūsu Baltajā namā jaunu muzikālu interpretāciju ieguva Briseles Karaliskajā operā "La Monnie" sadarbībā ar Boloņas Pilsētas teātri radītā čehu komponista Leoša Janāčeka "Jenūfa", kas pirmizrādi piedzīvoja 2014. gadā Beļģijas galvaspilsētā, LNO tā izrādīta jau 14 reizes un to noskatījušies vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku.

"Salomē" titullomu atveidos Inna Kločko, citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš (Johanāns) un Zanda Švēde (Hērodija), kā arī ievērojamais beļģu tenors Tomass Blondels (Hērods). Kas interesanti, Tomass Blondels šo lomu patlaban dzied arī "Salomes" iestudējumā flāmu operā Antverpenē.

Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, kostīmu māksliniece Jana Čivžele, horeogrāfe Elza Leimane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un videomāksliniece Ineta Sipunova.

… Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga – princese vēlas pravieša galvu… Noslēpumainie notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību, kas ir spēcīgāka par racionāliem apsvērumiem. Jūdejā notiekošo stāstu režisors Alvis Hermanis savā jauniestudējumā pārceļ uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk.

Oskara Vailda 1893. gadā franciski rakstītā drāma "Salome" tika pārtulkota vācu valodā un, paša komponista Riharda Štrausa pārveidota, kļuva par operas libretu. Pasaules pirmizrāde notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti "Salomes" iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas izcilas personības – solistes Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe.

Alvis Hermanis: "Pēc tā, kam esmu gājis cauri visus šos gadus, man Rīgā bija pilnīga sanatorija."

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Hermaņa kungs, kā atkal esat nonācis Latvijas Nacionālajā operā?

A. Hermanis: Kad mūsu Opera savā repertuārā iekļāva manu veco labo "Jenūfu", vēl vecā intendanta Egila Siliņa direktora laikos, biju tik dziļi aizkustināts, ka nu piekritu priekšlikumam iestudēt kaut ko Rīgā. Visu iestudēšanas laiku Latvijas Nacionālajā operā jutos ļoti brīnišķīgi. Te ir ļoti profesionāls, ļoti draudzīgs kolektīvs. Jāteic, tikai tagad saprotu, ka tā uzticēšanās režisoram, ko piedzīvoju šajā namā, ir ļoti, ļoti reta. Katrā ziņā pēc tās pieredzes, kas man bijusi citos opernamos, kur visu laiku klāt sēž vietējā cenzoru padome, katram solistam ir savs neapgāžams viedoklis, kā visam vajadzētu būt, un diriģenti vispār domā, kā režisoru varētu "nožņaugt"… Pēc tā, kam esmu gājis cauri visus šos gadus, man Rīgā bija pilnīga sanatorija.

Kā zināms, esat iestudējis gana daudz operu daudzās pasaules valstīs, un tā laikam ir pavisam "cita opera" nekā teātra izrāžu režija…

Kā ir ar operu libretiem? Pārsvarā tos īsti nopietni nemaz nevar uztvert. Lielākoties operu libretiem trūkst loģikas, reizēm arī varoņu rīcības motivācijas. Tāpēc jau sen esmu sapratis, ka operu libreti ir jāuztver kā tādas metaforas. Gluži tāpat, kā mēs uztveram tautas pasakas, kur visnotaļ apšaubāmā sižetā ir ieslēptas arī dziļas un būtiskas lietas. Salomes gadījumā… Galvu ciršanu mēs neatbalstām. Teikšu, kā ir. Arī tā, protams, ir metafora kaut kam citam.

Tas, ka Vailda drāmas darbība notika pirms diviem tūkstošiem gadu Izraēlā, man likās pietiekami liels iemesls izmantot Salomes metaforu stāstam par mūsdienu pasauli. Mūsu iestudējumā darbība atkal notiks Izraēlā, tikai nu jau mūsdienās. Esmu diezgan daudz gan iestudējis viesizrādes, gan dzīvojis tajā valstī. Arī tiem, kas tagad tur bijuši, jo īpaši Jeruzalemē, ir skaidrs, ka visos laikos tā ir darbības vieta, kur visi reliģiozie un ideoloģiskie mezgli sapinušies visciešāk. Un vēl joprojām tā notiek. Mēs visu laiku iedomājam, kas nu, piemēram, sestdien, tur atkal notiks. Jo no tā būs daudz atkarīgs, kas notiks arī pārējā pasaulē. Pirmajā mēģinājumā ar dziedātājiem sāku ar to, ka piesaucu slaveno Aleksa Rosa grāmatu "Viss cits ir troksnis", kurā viņš apraksta divdesmitā gadsimta mūziku un kuru iesāk ar "Salomes" izrādi Austroungārijā 1906. gadā. Tajā izrādē publikā sēdēja ļoti daudzi no tiem cilvēkiem, kas noteica visa divdesmitā gadsimta likteni… Sākot ar (Gustavu) Māleru, (Teodoru) Herclu (tiek uzskatīts par Izraēlas valstiskuma idejas tēvu) un beidzot ar pašu Hitleru. Vārdu sakot, "Salome" ir programmatisks gabals gan visai Eiropas civilizācijai, gan pasaules mūzikas attīstībai. Šajā mūzikā ir tas neirotisms un ekspresionisms, kas sākumā izklausās pēc kakofonijas, bet pēc tam, izrādās, tur ir daudz dziļāka jēga un nozīme. Pats nenāku no mūzikas pasaules, bet labi apzinos, ka noteikti lielai publikas daļai nebūs viegli ar šāda veida mūziku. Atzīšos, man arī nebija viegli, ilgu laiku vajadzēja, lai to "piesavinātos".

Mūsu iestudējuma darbība notiks tieši pie Raudu mūra, kuru, starp citu, pirms diviem tūkstošiem gadu uzbūvēja neviens cits kā Jūdejas princeses Salomes vectēvs, vecais Herods. Tur tad arī viss notiks.

Un būs vēl viens paralēlais stāsts. Skatītāji varēs redzēt, kā "Salomes" sižetu redz mākslīgais intelekts. Jo paralēli operas darbībai "ies" kaut kas līdzīgs bilžu grāmatai. Esmu devis mākslīgajam intelektam visādas teksta norādes, un tas meta ārā visādas bildes. Tātad redzēsim, kā mākslīgais intelekts skatās uz šo stāstu.

Runājot par mākslīgo intelektu, nupat presē pavīdējusi ziņa, ka Ķīnā radīts bezmaksas sarunu robots jeb virtuālais asistents, kas izsaucis pamatīgu ažiotāžu un pat panisku noskaņojumu ar mākslīgo intelektu saistītās nozarēs ASV un Eiropā. Šis virtuālais asistents ir sagatavots tā, lai sniegtu tikai atbildes, kas atbilst Ķīnas kompartijas vadlīnijām. Piemēram, kad tam jautā, kas notika 1989. gada 4. jūnijā, mākslīgais intelekts atbild, ka "nevar atbildēt uz šo jautājumu", kaut plaši zināms, ka tā ir diena, kad Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā asiņaini un brutāli apspieda studentu protestus… Vai arī jūsu iestudējumā mākslīgā intelekta "redzējums" būs, teiksim, apšaubāms?

Kad pirms simttrīsdesmit gadiem tapa opera "Salome", bija milzu skandāli, cenzori daudzās valstīs to aizliedza. Galvenais satraukums bija par šo savienojumu – kristietība un pornogrāfija. Tā pati Salomes deja tolaik tika uzskatīta par kaut ko pornogrāfisku... Mūsdienās nekas tāds nevienu vairs nespēj aizvainot. Arī kristietība vairs nav nekas neaizskarams. Savā izrādē ar Barišņikovu "Baltais helikopters" šo tēmu aizskārām. Bet Jāņa Kristītāja vēsts, kas vijas caur Johanāna tēlu, tagad nolasāma arī citā kontekstā. Tāpēc arī ideja par mākslīgā intelekta piesaistīšanu. Metaforiskais akts, kad Salome nogriež galvu it kā pašam Jēzum Kristum, jebkuros kontekstos ir kaut kas ļoti, ļoti radikāls mūsdienu cilvēcei. Tas pats Harari (militārais vēsturnieks, sabiedrisks intelektuālis un populārs Izraēlas rakstnieks), kura grāmatas visi tagad pērk pat lidostās, tāpat kā Johanāns operā, pareģojis, ka cilvēku dzimumam daudz vairs nav palicis. Līdz 2050. gadam cilvēcei tā vai citādi iestāšoties beigas. Tas ir diezgan tuvu un man ļoti atgādināja arī "Salomes" sižetu. Protams, Izraēla un Raudu mūris ir metafora ļoti daudzās nozīmēs. Arī – par tiem, kas mūsdienās izrunājas, ka ebreji un Izraēlas valsts esot kolonizatori. Bet tiem, kuriem sanācis lasīt Bībeli, pieņemu, ir skaidrs, ka Raudu mūris savā vietā stāvējis divus tūkstošus gadu. Un arī jūdu valsts pastāvējusi jau pirms diviem tūkstošiem gadu. Manā galvā šis stāsts ir tik ļoti ietilpīgs.

Ņemot vērā šīs operas dažādās interpretācijas dažādos opernamos un teātros – pirms kāda laika arī Viesturs Kairišs bija iestudējis izrādi "Salome" Nacionālajā teātrī –, vai jums ir kāds cits izskaidrojums, kāpēc Salomei vajadzīga Johanāna galva?

Man ir lielas grūtības veidot operas par medicīniskiem un psihiskiem gadījumiem. Man tam nav laika un nav interesanti. Tāpēc vienmēr jārunā par to, ar ko burtiskumu aizstāt. Esmu lasījis un dzirdējis, ka cilvēki, cenšoties noskaidrot Salomes rīcības motīvus, saskata erotisku apsēstību, greizsirdību, noraidījumu, kura dēļ Johanānam jācērt galva. Mani tas īsti neinteresē. Es jau teicu, ka galvas mēs šajā iestudējumā necirtīsim.

Parasti režisoriem liels izaicinājums ir Salomes deja, ar kuru Jūdejas princese iekārdina Johanānu. Savā laikā Salomi atveidojušās Latvijas Nacionālās operas solistes Ieva Kepe un Solveiga Raja tiešām arī dejoja…

Tā arī zināju, ka par to vaicāsiet, tāpēc radošajā komandā nospriedām, ka to nekādi nedrīkstam atklāt. Tas arī būs pārsteigums. Jā, tās divpadsmit simfoniskās mūzikas minūtes… Zinu, ka drosmīgas operdziedātājas mēdz tēlot, ka viņas tiešām spēj arī dejot. Vēsturē bijis dažādi. Arī mums būs savs triks.

Alvis Hermanis (1965), Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, teātra un operas režisors, scenogrāfs, aktieris. Rīga. 12/02/2005.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Tā kā savu karjeru operas režijā sākāt Latvijas Nacionālajā operā 1995. gadā ar Jāņa Mediņa "Uguni un nakti", vai ir vēl kāda latviešu opera, ko jūs vēlētos tagad iestudēt?

Es vispār biju domājis ar operu iestudēšanu beigt. Pēdējais iestudējums man bija Milānā. Pēc pirmizrādes sākās kovids, tas notika burtiski pēc mana "Trubadūra" pirmizrādes. Tieši Itālijā ar epidēmiju gāja vistrakāk. Vieni no pirmajiem Milānas slimniekiem bija divi no mūsu iestudējuma sastāva – viens solists un viens korists. Tā man šķita laba zīme, ka viss jābeidz. Likās, gana ar šo čigāna dzīvi. Divdesmit gadus braukāt pa pasauli, dzīvot viesnīcās un svešos dzīvokļos… Vairs galīgi neiedvesmoja. Man arī tam vairs īsti nav nekāda stimula, izaicinājuma. Septiņas vasaras esmu nokalpojis Zalcburgā, četras pirmizrādes bijušas Milānas "La Scala", tostarp vienreiz sezonas atklāšanas izrāde, kas režisoram skaitās kas tāds, ka augstāk vairs nav kur kāpt. Iestudēt pasaulē vairs īsti nealkstu. Bet mājās cita lieta – pusstundas laikā varu aizbraukt līdz Latvijas Nacionālajai operai uz darbu. Tāpēc, jā, ja būs kāda laba ideja – kāpēc ne?

Kad pēdējo reizi redzējāt "Jenūfu" Latvijas Nacionālajā operā?

Kad to šeit rādīja.