Katram ražotājam ir svarīgs tirgus, kur realizēt savu produkciju. Un ir labi, ja ražotājs savu tirgu pārzina, seko līdzi piedāvājumam un pieprasījumam, cenu izmaiņām, kā arī spēj kaut nedaudz prognozēt turpmākās attīstības tendences. Lai tas būtu iespējams, ir jāveic pētījumi, kas atsevišķam ražotājam nez vai ir pa spēkam. Kāds šobrīd ir lauksaimniecības nozares tirgus? Kā un vai tas tiek pētīts?
Ko saprotam ar vietējo tirgu un vai spējam paraudzīties uz to plašāk, neieslīgstot vien lokālpatriotismā, kas nereti bremzē attīstību? Kādai būtu jābūt valsts lomai lauksaimniecības tirgus sakārtošanā un veicināšanā?Par šiem jautājumiem diskutējām intervijā ar Agrāro resursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāju Ingūnu Gulbi.
Nesen politiķi lepojās ar to, ka izdevies panākt labu kompromisu – augļiem un dārzeņiem iespējamā 21% PVN vietā tas esot samazināts uz 12%. Lai gan iepriekš bija 5%...
Nu, matemātiku acīmredzot arī var pielāgot vajadzībām. Viss atkarīgs no rezultāta, kas jāsasniedz. Tagad augļiem un dārzeņiem ir īpašs – samazinātais palielinājums. Un izskatās, ka ar šo kompromisu arī nozares ministrija ir gluži apmierināta. Žēl gan.
Pēdējā laikā bieži dzirdam, ka pārtikas ražošanai ir jābūt vienam no galvenajiem valsts stratēģijas virzieniem. Vai tiešām ejam šajā virzienā? Esam pašpietiekami pārtikas ražošanā?
Kopumā noteikti esam šajā ziņā pašpietiekami un ar pārtiku sevi nodrošināt varam. Un, paldies Dievam, ka cilvēkiem, kuri strādā šajā nozarē, patīk to darīt, lielākoties viņi ir pārliecināti, ka atrodas tieši savā vietā un dara to darbu, ko vēlas darīt. Tas ir būtiski. Es personiski pazīstu ļoti daudz lauku saimnieku, uzņēmēju, kuri ar entuziasmu, prieku un enerģiju diendienā veic nebūt ne vieglos lauku darbus. Viņiem par to pienāktos gan pateicība, gan atbalsts. Tā vietā šobrīd viņiem jācīnās ar neiedomājamu birokrātisko slogu, kas paņem milzum daudz laika un rada stresu. Turklāt šie saimnieki nebūt nav muļķi vai citādi atpalikuši no modernā laikmeta, nē – viņi ir labi izglītoti, lieliski prot strādāt ar datoru, dažādām programmām utt. Taču, ja arī viņi teic, ka jauno prasību izpilde un datu ievadīšana atbalsta maksājumu saņemšanai ir kā neiespējamā misija, tad tas nav normāli. Atskaitīšanās par katru veicamo soli un darbību uz lauka, kas brīžam šķiet absurda, diemžēl mazina arī darbaprieku.
Nekas nav pašsaprotams, tāpēc pie tā, ka varam sevi nodrošināt ar pārtiku, ir jāturas visiem spēkiem, un tam ir jābūt prioritāram mūsu valsts attīstības stratēģijas uzdevumam.
Taču, ņemot vērā to, ka skaitliski Latvijā dzīvo mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, un tas nozīmē, ka reāli šeit ir salīdzinoši mazs ēdāju skaits, pārtikas ražotājiem ar vietējo tirgu nepietiek. Lai mūsu lauksaimnieki un pārstrādātāji varētu attīstīties, tirgus segments ir jāpaplašina. Tas būs stimuls ražot vairāk, savukārt, ražojot vairāk, katras saražotās vienības cena kļūst mazāka. Protams, pašreizējos apstākļos, kad cena pieaug gan elektrībai, gan gāzei, gan citiem resursiem, arī produktu cenas ir visai augstas.
Kas tad būtu jādara, lai vietējā pārtikas ražošana nešķistu tāda iluzori pašsaprotama, bet gan būtu stratēģiski droša?
Valstij ir jādara viss iespējamais, lai stiprinātu vietējos pārtikas ražošanas uzņēmumus un celtu to konkurētspēju arī pasaules tirgos. Ja pieaugs šo uzņēmumu eksportspēja, tad arī produkcija, kas paliks vietējā tirgū, būs lētāka. Skaidrs, ka uzņēmums, kas nedarbojas eksporta tirgū, nevar nodrošināt tādu produkcijas apjomu, lai mazinātu ražotās produkcijas pašizmaksu, kas savukārt atstāj ietekmi uz gala produkta cenu veikalu plauktos. Tas nozīmē, ka uzņēmums nav spējīgs konkurēt arī vietējā tirgū. Uzskatāmi redzams, ka uzņēmumi, kas ir konkurētspējīgi pasaulē, tādi ir arī savā valstī, piemēram, "Balticovo", "Ķekava", "Karavela" u. c.
18.2 °C
