Visprestižākās lauksaimniecības atzinības, konkursa "Sējējs 2023", balvas saņēmējs nominācijā "Gada lauku saimniecība" Gailīšu pagasta SIA "Uzvara–Lauks", spītējot dabas apstākļiem un tirgus svārstībām, aizvadītajā sezonā sasniedza vienu no saimniecības vēsturē vislabākajiem ziemas kviešu ražības rādītājiem.
SIA "Uzvara–Lauks" valdes loceklis un galvenais agronoms Sergejs Kataņenko un agronoms Rihards Berķis intervijā "Agro Topam" stāsta par ilgtspējīga modeļa ieviešanu lauksaimnieciskajā ražošanā.
Kādas ir "Uzvara–Lauks" izmantotās augsnes apstrādes tehnoloģijas?
S. Kataņenko: Pirms 15 gadiem sākām veidot mūsu darbības apstākļiem vispiemērotāko augsnes apstrādes tehnoloģiju. Lielās saimniecības izmanto no mazajām saimniecībām atšķirīgu tehnoloģiju. "Uzvara–Lauks" vajag mēneša garumā kult ražu, tāpēc ir jābūt dažādai šķirņu struktūrai. Tas arī nosaka pārējo darbības algoritmu. Patlaban esam izveidojuši modeli, kur pusi platību aram un pusi nearam. Ar bezaršanas tehnoloģiju jau 15 gadus sējam rapšus, ar minimālo augsnes apstrādi pēc rapšiem sējam pusi no kviešu platībām. 2009. un 2010. gadā 250 ha platībā veicām eksperimentus – nearām, tostarp sējot kviešus pēc kviešiem. Šajos laukos bija būtiski mazāka raža. Kopš tā laika aizvien aram, sējot kviešus pēc kviešiem. Aršana tomēr ļauj vairāk akumulēt mitrumu, pavasarī tas ir svarīgi.
Audzējam 1000 ha platībā vasarājus. Tie aizņem aptuveni sesto daļu no visām platībām. Vasaras kviešiem ir daudz vairāk olbaltumvielu nekā ziemājiem. Ar ziemas kviešiem iegūstam ražu, ar vasarājiem – vairāk kvalitāti. Arot zemi rapšiem, mēs uzartu uz pusi mazāk. Ar šādu darbības modeli pavasarī būtu jāsēj vasaras rapši. Mums vajag sasniegt 1500 ha lielu ziemas rapšu platību, tās īpatsvars kopējā zemes platībā ir 25%. Tātad mums izdevīgāk ir neart, tad varam vairāk iesēt. 1500 ha platībā ziemājiem raža vienmēr ir lielāka, kopievākums tātad arī ir lielāks. Mēs varētu sēt vēl vairāk, tomēr rapšiem uz lauka ir jābūt reizi četros gados. Ja tos sēj biežāk, vairojas slimības. To saimnieku laukos, kuri grēko un sēj rapšus trešajā vai pat otrajā gadā, savairojas sakņu vēzis. Krītas ražība, un rapšus tajā vietā sēt vairs nevar. Ir jāievēro audzēšanas tehnoloģija. Tas ir arī jautājums par ilgtspēju.
Patlaban, ja sēsi rapšus, var būt laba cena un ātrā nauda, tomēr pēc pāris gadiem ir jādomā par kaut ko citu. Šā iemesla dēļ pieturamies pie rapšu sējas vecajās platībās vien ceturtajā gadā. Citus gadus sējam vasarājus vai ziemājus. Jā, dažkārt iznāk sēt kviešus pēc kviešiem. Pagaidām nav citu sugu, citu kultūraugu, ko šajā augu sekā varam aizvietot. Sēt, piemēram, vienā ceturtdaļā lauku pupas ir ļoti riskanti – pupu vākšana ir diezgan sarežģīta.
Saistībā ar ES Zaļo kursu patlaban ir aizliegts reglona lietojums. Tas ir atļauts vien sēklu laukos. Rezultāts – pupas nevar laikā novākt, ir jāgaida, kamēr tās nokaltīs septembrī vai pat oktobrī. Ir arī ražas zudumi, pupas bojājas, pūst. Nav labi. Mums vajag kulšanu pabeigt līdz septembrim, kad sākam jauno sezonu un sējam ziemas kviešus. Šīs kultūras sēja notiek aptuveni vienu mēnesi. Ziemas kviešus audzējam 3500 ha platībā. Ja vēl jākuļ pupas, – nav izdevīgi.
Pupas ir ļoti laba kultūra, tā uzlabo augsnes struktūru, nākamajai kultūrai uzlabo ražu, pēc pupu audzēšanas arī mazāk slāpekļa var lietot. Ja lieto to pašu daudzumu, tad kvieši pēc pupām parasti sakrīt veldrē! Tie ir pārbaroti.