Šaušalīgajam nāvessodam vienlaikus vajadzēja būt arī upurim dievu pielabināšanai, lai tādējādi novērstu potenciāli iespējamo globālo nelaimi.

Sodīšana ar nāvi par dažādiem smagiem noziegumiem ir ļoti sena cilvēku sabiedrības norma, taču dabā nav nekā pat attālināti līdzīga tam, kā visšaušalīgākajā un sadistiskākajā veidā ar sev līdzīgajiem spēj izrēķināties tieši cilvēks. Tur viņam patiešām nekad nav trūcis ne izdomas, ne apņēmības, ne arī prasmes visu izskaidrot atbilstoši dažādiem vairāk vai mazāk pamatotiem aspektiem.

Par ko jūsmoja Engelss

Komunisma teorētiķa Frīdriha Engelsa grāmatā “Ģimenes, privātīpašuma un valsts rašanās” atrodama arī kāda jūsmas pārpilna pasāža, kas veltīta vēl civilizācijas nesamaitātās cilvēces stāvoklim. Proti: “Un cik gan brīnišķīga organizācija ir šī dzimtas ierinda visā savā naivumā un vienkāršībā! Bez kareivjiem, žandarmiem un policistiem, bez cietumiem, bez tiesu procesiem... Jebkādas domstarpības un strīdus izšķir kopīgi, un to dara tie, kurus tas viss skar, – dzimta vai cilts, vai arī savstarpēji atsevišķas dzimtas; vienīgi kā galējs un katrā ziņā reti pielietots līdzeklis pastāv asinsatriebības drauds...”

Engelss bija viens no utopijas par nākotnes komunistiskā “zelta laikmeta” izveidotājiem, tāpēc viņa izpildītā “pirmatnējā komunisma” idealizācija šķiet pilnā mērā likumsakarīga. Taču speciālisti, kuri pētījuši pirmatnējās ciltis, no “klasiķa” sajūsmas pārpilnajām ilūzijām nav atstājuši ne nieka kripatiņas. Izrādās, pirmatnējās ciltis arī bija spējīgas uzrādīt visizsmalcinātāko sadistisko cietsirdību. Protams, viņiem vēl nebija ne žandarmērijas, ne cietumu, un arī tiesu procesi vēl bija ļoti primitīvi, taču veidos, kādos var maksimāli ilgi un mokoši izpildīt nāvessodus citiem saviem sugas brāļiem, šīs pirmatnējās ciltis praktiski ne ar ko neesot atpalikušas no tām tautām, kuras šodien sevi mēdz dēvēt par “civilizētajām”.