12.3 °C
Stenfordas folkloras un zinātnes vēstures pētnieks Edriens Meijors savā grāmatā "Grieķu uguns, indīgās bultas un skorpionu bumbas: senās pasaules ķīmiskie un bioloģiskie ieroči" vēsta par virkni antīkās pasaules izgudrojumu, kas absolūti neatpaliek no mūsdienu sasniegumiem, varbūt pat pārspēj tos.
Bizantijas ļaudis laikā no 7. līdz 12. gadsimtam ķīmisko vielu, ko dēvē par "grieķu uguni", lietoja kā ieroci jūras kaujās: noslēpumaina sastāva šķidrumu izsmidzināja uz ienaidnieka karavīriem, un tie pārvērtās liesmojošos stabos. Neglāba arī jūra, jo šķidrums turpināja degt arī ūdenī. Lai to nodzēstu, vajadzēja smiltis, etiķi vai... urīnu. Bet šādas lietiņas jūrā ne gluži vienmēr ir pa rokai. Šķidruma recepti allaž turēja lielā noslēpumā, tāpēc mūsdienās tā nav zināma. Grieķu uguni var redzēt uz vienas no Johana Skilicas miniatūrām Madridē, kur atainota romiešu kauja ar Bizantijas pretfeodālās sacelšanās vadoņa Toma Slāva karaspēku. Uz viena no dumpinieku kuģiem redzams uzraksts: "Romieši aizdedzina ienaidnieku floti."
Slavenais sengrieķu zinātnieks Arhimēds savukārt izgudrojis īstu lāzerieroci, ar kuru grieķi no attāluma sadedzināja uzbrūkošo persu floti. Tie bija savdabīgi bronzas vairogi, kas īpašā veidā atspoguļoja un sakoncentrēja saules starus. Zīmīgi, ka 2005. gadā ASV Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta studenti atkārtoja šo "projektu", sekmīgi no attāluma sadedzinot eksperimentālu laivu Sanfrancisko līcī.
Tāpat zināmas pārdomas raisa Senajā Romā uzbūvēto celtņu ilgmūžība – daudzas no tām lieliski saglabājas jau vairākas tūkstošgades, savukārt mūsdienās būvētais iet postā jau pēc dažām desmitgadēm. Nesen noskaidrots, ka Senajā Romā izgatavotā betona ilgmūžības noslēpums ir tā sastāvdaļā iekļautie vulkāniskie pelni. Šis kalcija, alumīnija, silikātu un hidrātu maisījums patiešām ir izturīgāks par mūsdienu betonu. Tiesa, sprādzienā tādas ēkas sagrūst ātrāk, taču mierlaiku apstākļos stāv tūkstošiem gadu.
Tāpat antīkie avoti vēsta arī par tā dēvēto lokano stiklu. Petronijs stāsta par kādu stikla pūtēju, kurš uzdāvinājis stikla trauku imperatoram Tibērijam, turklāt viņa klātbūtnē it kā netīšām nometot trauku zemē. Taču tas nesaplīsa, tikai viegli deformējās un jau pēc neilga laika atguva sākotnējo formu. Tomēr Tibērijs esot licis stikla pūtējam nocirst galvu – bažās par to, ka šis "burvis" kaut ko līdzīgu var izdarīt arī ar dārgakmeņiem, tādējādi padarot tos praktiski bezvērtīgus.
Jāpiebilst, mūsdienās reālu lokano stiklu oficiāli izgudroja tikai 2012. gadā: tas ir ļoti izturīgs pret karstumu un to var sarullēt glītos ruļļos.
Ne mazāk leģendārs ir Damaskas tērauds, no kā viduslaikos Tuvajos Austrumos izgatavoja izcilus zobenus. Tehnoloģija radusies aptuveni 300. gadā, un ilgu laiku to uzskatīja par visizturīgāko materiālu visā apzināmajā vēsturē, lai gan par tā sastāvu nekas sīkāk nebija zināms, vien tikai tas, ka pamatā bija īpašs sakausējums bulats. 18. gadsimta vidusdaļā beidza izgatavot Damaskas tēraudu. Un tikai gluži nesen pētniekiem laboratorijas apstākļos, izmantojot skanējošo elektronisko mikroskopiju, izdevies ne gluži atminēt šo noslēpumu, bet vismaz izgatavot ļoti līdzīgu materiālu.
Pirmajā simtgadē pirms mūsu ēras valdnieks Mitridats VI izgudrojis universālu pretindi, kas paglābusi pilnībā no visām zināmajām indēm un ko nodēvēja par mitridatiumu. Vēlāk romiešu valdnieka Cēzara personīgais ārsts šo formulu pilnveidoja. Lai gan oriģinālā recepte gājusi zudībā, zināms, ka sastāvā bijis opijs, kaltētu odžu pulveris un savdabīga dažādu indīgu vielu un pretinžu mazu devu kombinācija. Mūsdienās analogu radīt vēl nav izdevies. Tiesa, arī indīgo vielu klāsts ir ievērojami palielinājies.
