Ļaudīm tuvāks bija mīts par Atlantu, tāpēc dažāda līmeņa māņticība un mitoloģija saglabājās vēl ļoti ilgu laiku.

Nolūkā izskaidrot Zemes satricinājumu iedabu ļaudis dažādos laikos izmantojuši sev tobrīd pieejamās zināšanas. Piemēram, antīkajos un viduslaikos ļaudīm vēl bija pieņemts domāt galvenokārt mitoloģiskās un reliģiski aizspriedumainās kategorijās, un līdz ar to tādi bija arī praktiski visi zemestrīču un citu līdzīgo dabas parādību skaidrojumi. Bet laika gaitā viss pakāpeniski mainījās.

I

Antīkajā laikmetā uzskatīja, ka atbaidoši briesmoņi, piemēram, sengrieķu simtroči un piecdesmit galvu milži hekatonheiri, kurus dievi nodzinuši pazemē, periodiski mēģina uzlauzt Zemes virskārtu un izkļūt laukā, un tas arī rada lielo zemes trīcēšanu. Citkārt to mēģināja izskaidrot ar sengrieķu dieva Hēfaista (senajiem romiešiem – Vulkāns) smago darbošanos savā pazemes kalvē. Un tamlīdzīgi.

Savukārt viduslaikos pat puslīdz izglītoti kristiešu teologi centās zemestrīces izskaidrot ar to, ka tādā veidā tie viņu ļaunie gari rīko tračus ellē. Tautā tostarp populāra bija teorija par to, ka zemes trīcēšanu izraisa milzis, kas viens pats uz saviem pleciem notur visu šo planētu, proti, muguras iztaisnošanas nolūkā viņam periodiski sanāk to mazliet sašūpot. Un šim milzim pat bija piešķirts savs vārds – tas bija Atlants no titānu cilts.