7. februāris vēsturē un senās avīzēs. Kuldīga rakstos

1245. gada 7. februārī. Pirms 780 gadiem Lionā sagatavotā dokumentā par Kursas jeb Kurzemes dalīšanu starp Zobenbrāļu ordeni un Kursas bīskapiju Romas pāvesta Innocentija IV sūtnis Modenas bīskaps Vilhelms piemin Goldingeni, tas ir, Kuldīgu, un tā ir pirmā zināmā reize, kad šīs pilsētas vārds parādās rakstos.

Pāvesta pilnvarotais norāda, ka Kursa uzskatāma par Prūsijas daļu, tamdēļ Zobenbrāļu ordenim, dalot pakļaujamās zemes ar Kursas bīskapu, pienākas 2/3. Dažus gadus pirms tam, 1242. gada 19. aprīlī, Modenas Vilhelms pāvesta vārdā bija atļāvis ordenim būvēt mūra pili pie Ventas, ko kādu laiku dēvēja par Jēzusburgu, tādēļ 1242. mēdz uzskatīt par pilsētas rašanās gadu. Pils 1245. gadā jau minēta kā uzcelta. Cietoksnis atradās kuršu zemes Bandavas centrā, taču kuršu pakļaušana tad vēl nebija pilnībā notikusi. Nocietinājums tapa ap trīs kilometru attālumā no Veckuldīgas pilskalna, kur vismaz kopš 10. gadsimta pastāvēja nozīmīgs kuršu centrs – pils ar nepilnus desmit hektārus lielu pilsētiņu pakājē. 

Abas Kuldīgas pastāvēja paralēli līdz pat 14. gadsimta vidum, kamēr Veckuldīgas iedzīvotājiem lika pārvākties tuvāk vācu mūra pilij. 

Bet, ja ieskatās vēl tālāk laikā, tad arheoloģiskie materiāli liecina, ka Kuldīgas apkaime tikusi apdzīvota jau akmens laikmetā. Atrastas arī vikingu klātbūtnes liecības – skandināvi mēdza sirot un tirgoties gar lielajiem ūdensceļiem, un Venta viduslaikos bija nozīmīga artērija. 13. gadsimta krusta karu laikā Kuldīgas pils kalpoja par izejas punktu krustnešu karagājieniem pret kuršiem, zemgaļiem un žemaišiem. Savukārt vēlāk 14. gadsimtā tā bija tirgotāju apmetne un pieturvieta sauszemes ceļam no Rīgas uz Prūsiju un tālāk uz Rietumeiropu. Kā tirdzniecības punkts Kuldīga pievienojās Hanzas savienībai un 1378. gadā oficiāli saņēma tādas pašas pilsētas tiesības kā Rīga. Lēš, ka miestiņā tajā laikā bija ap pārsimt iedzīvotāju. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā 17. gadsimtā hercoga pils un apkārtnē sabūvēto manufaktūru dēļ Kuldīga skaitījās itin nozīmīga. 

Vēsturnieki uzsver, ka tagadējais Kuldīgas ieliņu tīkls un plānojums kopš tiem laikiem nav mainījies, jo kari un dažādu varu vēlmes visu nojaukt un pārbūvēt pilsētu skārušas maz, kas arī piešķir tai vērtību. 

Tiesa, Kuldīgas pilij paveicies mazāk, jo to sagrāva 18. gadsimta sākumā Lielā Ziemeļu kara gaitā, bet 19. gadsimta ritumā pazuda visa pilsdrupu daļa, kas atradās virs zemes.

"Latvija", 1925. gada 7. februārī

Olaine. Izmanīgi pagasta vīri. Olaines pagasta valdes priekšsēdētājs Jānis Nevidomskis un darbvedis lūguši pagasta padomi arī viņiem izdot atļaujas būvmateriālu izdabūšanai no valsts mežiem. Materiālus, kā zināms, izdeva tikai par trešdaļu no "kroņa takses", un vēl uz pēcmaksu, kamdēļ tos iegūt pēc iespējas vairāk bija ļoti izdevīgi. Piespriests arī N. 20 baļķi un 1 kubikass šķindeļu malkas, bet M. pat 300 baļķi un 4 asis. 

Uz tā pamata abi iesnieguši mežzinim pašu izgatavotas apliecības, ka vienam atļauti 200, bet otram – 500 baļķi. Savu daudzumu M. bija pārtaisījis arī padomes protokolā. 

Rīgas apgabaltiesa 4. februārī viltīgos amata vīrus notiesāja cietumā: Nevidomsku uz 1, bet Manguli uz 2 mēnešiem.