1933. gada 21. novembrī. Pirms 90 gadiem vēlu vakarā Saeimas namā un pie tā risinājās līdz tam un arī pēc tam vairs neredzētas ainas, kas ievilkās līdz pirmajām nākamās dienas stundām.
Saeimas pilsoniskie deputāti ar balsu vairākumu bija panākuši, ka tiek mainīta darbakārtība un agrāk ieplānotā vietā skatīts Deputātu lietu izmeklēšanas komisijas atzinums par sešu Strādnieku un zemnieku frakcijas deputātu, komunistu izdošanu tiesai un apcietināšanu. Runa bija par deputātiem F. Bergu, O. Gulbi, R. Lapiņu, P. Rūtiņu, M. Biti un A. Matisonu, kuru piederība Latvijas valstij naidīgajai kompartijai bija visiem zināms "noslēpums", taču, tā kā Latvijā šī partija bija aizliegta, tad Saeimas vēlēšanās tie bija balotējušies un parlamentā iekļuvuši kā Strādnieku un zemnieku partijas kandidāti. Paši piederību komunistiem viņi noliedza, taču runas, darbi un ciešā sadarbība ar PSRS emisāriem liecināja ko citu. Labējie deputāti pamatoti uzskatīja ka "par tautas algu tiek algoti Latvijas grāvēji". Saeimas sēde, kurā runas no abiem spārniem bija "asas un kliedzošas", ievilkās pēc pusnakts, turklāt sociāldemokrāti iestājās pret komunistu izdošanu, jo arī tie esot tautas ievēlēti, un vairākas reizes mēģināja panākt, lai sēdi slēdz. Izdošanas lēmumu ar balsu vairākumu panāca jau 22. novembrī ap vieniem naktī.
"Kad visi punkti bija pieņemti, Strādnieku – zemnieku deputāti piecēlās kājās un vairākkārt skaļi kliedza korī: "Nost fašistisko Latviju! Lai dzīvo padomju Latvija!"
Pēc tam sāka dziedāt "Internacionāli"," novēroja "Jaunākās Ziņas". Pašā Saeimā un ārpusē pie ēkas gaidīja pastiprināti policijas un Politpārvaldes spēki. Pie Sv. Jēkaba katedrāles stāvēja melns arestantu autobuss. Nojaušot likteni, komunistu deputāti kavējās garderobē, kur palika arī daudzi sociāldemokrāti. Izcēlās liela kņada. Izrādījās, ka "strādnieku un zemnieku" deputāti nemaz nevēlas atstāt Saeimas telpas. Pēc vairākkārtējiem uzaicinājumiem sardze viņus izstūma ar varu, turklāt tie pretojās. Policistiem, kas atlaistos deputātus saņēma pie parlamenta durvīm, uz "melno bertu" viņus nācās nest nešus. Bija kaušanās un grūstīšanās. Tracis pie Saeimas noklusa tikai ap diviem naktī. Arestētos vispirms nogādāja Politpārvaldē, tad Centrālcietumā, taču viņi par sevi vēl atgādināja 1940./1941. gadā.
Jaunākās Ziņas, 1923. gada 21. novembrī
Ādolfa Kaktiņa koncerts šovakar konservatorijā. Dižais dziedonis un darba vīrs dienu dienā strādādams Nacionālā operā, laiku pa laikam domā tomēr arī par koncertu estrādi. Beidzamo reizi viņu koncertdziedātāja lomā dzirdējām pavasara novitātu vakarā. Tagad turpretim mākslinieks grib skandināt taisni mūsu vecākās un populārākās dziesmas. Ar kādu iedvesmi un aizraujošu spēku Kaktiņš tās izpilda, to zinās ikviens, kurš viņa varonīgās mūzas ceļus būs vērojis un uzmanījis. Būsim visi šovakar līdz ar Kaktiņu konservatorijā, visi, kam vien mīļa latvju dziesma un šis viņas karstākais un uzticamākais kavalieris. Jo gana esam sildījušies un gana izsildīsimies pie svešajiem dziesmu pavardiem. Pasildīsimies jele nu atkal reiz pie savējā.