2. oktobris vēsturē un senās avīzēs. Pašapgāde padomju stilā

1945. gada 2. oktobrī. Pirms 80 gadiem Latvijas PSR Centrālā valsts vēstures muzeja darbinieks Ādolfs Karnups dienasgrāmatā par šajā dienā veicamo ierakstīja: "Muzeja dārzniecībā Maskavas priekšpilsētā kartupeļus rakt."

Individuālie mazdārziņi strādniekiem Rīgā bija pazīstami jau 20. gadsimta sākumā, taču padomju okupācijas vara 1945. gada pavasarī un jo plaši 40. gadu nogalē ieviesa jaunu praksi – palīgsaimniecības un tā sauktos kolektīvos sakņu dārzus. Izrādījās, ka padomju saimniekošanas sistēma nespēj apgādāt iedzīvotājus ar pārtiku pat miera apstākļos un produktu trūkums bija vēl asāks nekā vācu okupācijas laikā, kad laukos vēl strādāja zemnieku saimniecības. Savas saimniecības strādnieku un darbinieku kopgalda uzturēšanai padomju karaspēka ieņemtajā Rīgā lika ierīkot ne tikai rūpnīcām, bet, kā redzams, pat muzejiem. Latvijas PSR ap 1945./1946. gada miju bija vairāk nekā 2000 palīgsaimniecību, kurās darbos pienākuma kārtā sūtīja pašu uzņēmumu darbiniekus. Konkrēti mūsdienu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, neskaitot kartupeļu lauku Latgales priekšpilsētā, tika piešķirts lielāks zemes gabals Skrīveru pagasta Ogleniekos. Muzejnieki 1946. gada sākumā no tā atteicās, jo kultūras iestādei nebija ne ar ko šo zemi apsaimniekot, ne arī brīvi darbinieki, kas tur regulāri strādātu. Nemaz nerunājot par tehniku – tā laika avīžraksti liecina par elementāru grābekļu, lejkannu, spaiņu un lāpstu trūkumu. Turklāt arī šādā saimniecībā lielu daļu ražas pienācās nodot valstij, un izrādījās, ka ar atlikušo nevar segt pat uzturēšanas izdevumus, līdz ar to tās neatmaksājās nekādā veidā. Tikmēr 1949. gada LPSR Ministru padomes lēmumā "Par strādnieku un kalpotāju kolektīvo un individuālo sakņkopību un dārzkopību" bija norādīts, ka šajā jomā piedalās 236 688 strādnieki un kalpotāji, kas apstrādā 18 353 ha zemes un 1948. gadā ieguvuši teju 400 tūkstošus tonnu kartupeļu un dārzeņu. Pilsētu un apriņķu izpildkomitejas brīdināja, ka 1949. gadā sakņu dārzu platības un to kopšanā iesaistīto strādnieku un kalpotāju skaits nedrīkst būt mazāks kā 1948. gadā. 

Zemi parasti piešķīra uz 5–7 gadiem, un individuāli sakņkopībai ierādāmie gabali bija 200–1500 kvadrātmetru lieli. 

Ka ar darbavietām kolektīvai izmantošanai ierādītajām platībām neveicās labi, liecināja punkts, ka rūpniecības uzņēmumiem, organizācijām un iestādēm iepriekš palīgsaimniecību iekārtošanai ierādītās platības tomēr drīkst atdot strādniekiem individuālo sakņu dārzu ierīkošanai. Tā sauktie kolektīvie sakņu dārzi pastāvēja visu padomju okupācijas laiku un 80. gados transformējās par dārzkopības sabiedrībām.

"Talsu Vēstnesis", 1925. gada 2. oktobrī

Vēlētāju garastāvoklis Dundagā. Visādas netaisnības un onkuļu būšanas, kas notikušas zemes piešķiršanas un iznomāšanas lietās visā valstī pagājušos trīs gados, atbaidījušas lauksaimniekus no politiskās dzīves. "Vienalga, vēli, ko gribi, taisnības nav. Bagātnieki nabadzīgo ļaužu grupas pārvar un nabagu ļaužu deputāti nespēj miljonārus cīņā veikt. Jāatmet vēlēšanām ar roku. Nav vērts dubļus bradāt," runā daži dundadznieki. Bet šos atkal sauc pie prāta apdomīgākie: "Ja nabadzīgākās šķiras pavisam atrausies no vēlēšanām, tad jau bagātnieki sagrābs visu varu savās rokās. Tādēļ visiem nabagiem jāiet balsot. Nabadzīgo šķiru vairāk un tie reiz gūs uzvaru." Čakli uz vēlēšanām gatavojas jaunsaimnieki. Visvairāk runā viņu aprindās par Jaunzemnieku savienības listi nr. 1. Jaunsaimnieki negrib rokas nolaist, citādi agrārā reforma būs apdraudēta.