1873. gada 17. novembrī. Pirms 150 gadiem trīs Austroungārijas impērijas Ungārijas karalistes pilsētas, kas atradās Donavas upes krastos – Buda, Obuda (Vecbuda) upes labajā un Pešta kreisajā krastā –, tika oficiāli apvienotas, izveidojot otro impērijas svarīgāko pilsētu Budapeštu.

Reklāma

Šajā dienā apvienotās Budapeštas dome svinīgi pārņēma varu no pilsētu veidojošo daļu pašvaldībām, kas gan bija lielā mērā tikai simbolisks akts, jo Budapeštas pašvaldības vēlēšanas notika jau septembrī, bet oktobrī bija iecelts pilsētas mērs. Donavas rietumu krastā esošā Buda kopš viduslaikiem tika veidojusies kā augstākās politiskās varas centrs ar karaļa pili. Budu pārsvarā apdzīvoja vācieši, kamēr Pešta upes austrumu krastā bija ungāriskāka. Taču vēsturiski 19. gadsimtā abas etniski bija ļoti jauktas un, ņemot vērā pilsētas pozīciju Austroungārijas impērijā, turp saplūda ne mazums ļaužu no citiem impērijas nostūriem – serbi, horvāti, slovāki un citi. Vēlme apvienot pretējo krastu pilsētas vienā kā ekonomisku, tā politisku apsvērumu dēļ nebija jauna. 

To izlēma vēl 1849. gadā, Ungārijas revolūcijas laikā, kas faktiski bija Ungārijas neatkarības karš pret vāciskās Hābsburgu dinastijas varu. 

Turklāt kopš 1849. gada abu krastu pilsētas savienoja pastāvīgs tilts. Pēc sacelšanās apspiešanas austrieši un imperators Francis Jozefs gan atcēla šo lēmumu un, baidoties no ungāru jeb maģāru separātisma, apvienošanai lika šķēršļus. Taču process dabiski turpinājās, un abu krastu pašvaldības 1870. gadā bija izveidojušas kopēju institūciju, kas koordinēja būvniecību un infrastruktūras attīstību kā Budā, tā Peštā. Pēc apvienošanās Budapešta kļuva par straujāk augošo pilsētu Eiropā. Tās iedzīvotāju skaits 1900. gadā, salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, dubultojās, sasniedzot 730 000. Jāpiebilst, ka latviešu prese pat vēl 20. gadsimta sākumā rakstīja nevis par Budapeštu, bet gan "Buda–Peštu".

Jaunā Balss, 1923. gada 17. novembrī

Brūnā rūsa šogad stiprā mērā bojā jaunā rudzu zelmeņa zaļos asnus, izsaukdama to nodzeltēšanu. Šī rūsa uz rudzu asniem ceļas no sēnītes, kura pārnāk uz rudziem no nezālēm. Ar minēto rūsu cīņa grūta. Vienīgi pienāktos iznīcināt parādības cēloni – minētās nezāles, kā arī jādod laukiem minerālmēslojums (kāliju un fosforu saturošas vielas). Arī sēklas graudu kodināšana ar formalīnu vai tml. palīdzību atnes maz labuma.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.