Sikorskis: Polija ir skaidri nospraudusi savu prioritāti — drošību

Pārlūkojot sociālos medijus, nesen uzgāju karti, kurā redzamas visas valstis, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju 1990. gadā un 2018. gadā bija augstāks nekā Polijā. Atšķirība ir pārsteidzoša. Pirms 35 gadiem šādu valstu bija diezgan daudz ne tikai Eiropā, bet arī Dienvidamerikā, Āzijā un Āfrikā, bet laika gaitā to skaits ir būtiski samazinājies. 2018. gada kartē vairs neparādās Dienvidamerikas vai Āfrikas valstis.

Līdz 2025. gadam šo valstu grupa ir sarukusi vēl vairāk. Saskaņā ar SVF datiem Polijas IKP 1990. gadā bija tikai 6690 USD pēc tagadējā ASV dolāra kursa. Līdz 2024. gadam IKP pieauga gandrīz astoņas reizes, līdz 51 630 USD. Tas viss sasniegts tikai trīs gadu desmitu, tātad vienas paaudzes, laikā. Un process turpinās. Saskaņā ar Eiropas Komisijas prognozēm Polijas ekonomika 2024.–2025. g. būs visstraujāk augošā lielā ekonomika Eiropas Savienībā.

Kā tas varēja notikt? 

Ekonomikas panākumus veicināja ne tikai mūsu pilsoņu smagais darbs. Nozīmīgi bija divi galvenie faktori vai, pareizāk sakot, divas institūcijas – NATO un Eiropas Savienība.

Pirmā no starptautiskajām institūcijām, kurai Polija pievienojās 1999. gadā, sniedza drošības garantijas un palīdzēja pārvarēt gadu desmitiem pastāvējušo sadalījumu starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Otra organizācija, kurā iestājāmies piecus gadus vēlāk, pavirzīja soli tālāk ilgi pastāvējušo atšķirību mazināšanas procesu. Šī institūcija piešķīra jaunajām dalībvalstīm piekļuvi tā sauktajiem kohēzijas fondiem, bet galvenais – kopējam Eiropas tirgum.

Panākumu avoti

Pēc komunistu iekārtas krišanas Polijā 1989. gadā un haotiskas demokrātiskās politikas atgriešanās, neraugoties uz ikdienas politiskajiem strīdiem un neatkarīgi no tā, kurš bija pie varas, viena lieta palika nemainīga, proti, Polijas apņemšanās pievienoties abām minētajām organizācijām. Kāpēc?

Mēs esam liela tauta, bet vidēja lieluma valsts. Mēs ļoti cienām un kopjam savu ilgo vēsturi – šogad aprit tūkstoš gadi kopš mūsu pirmā karaļa kronēšanas, taču mūsu iedzīvotāju skaits nav pat tik liels kā divās Ķīnas pilsētās – Pekinā un Šanhajā kopā. 

Polijai ir vajadzīgi sabiedrotie, lai palielinātu savu potenciālu starptautiskajā arēnā.

Tas pats, kas noderēja Polijai – vēl 1990. gadā nabadzīgai valstij, kas centās izkļūt no četrus gadu desmitus ilgstošās Krievijas uzkundzēšanās un aplamas ekonomikas pārvaldības, – tikpat labi var izrādīties derīgs arī daudzu Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas t. s. vidējo lielvalstu situācijā: to valstu, kuras meklē vietu izaugsmei.

Šīm valstīm bieži ir vajadzīgs tas, kas Polijai bija ļoti nepieciešams pirms 35 gadiem un no kā Polija joprojām iegūst: laba pārvaldība, ārvalstu investīcijas bez īpašiem nosacījumiem, bet galvenokārt politiskā stabilitāte, tiesiskums, paredzama starptautiskā vide un kaimiņi, kas vēlas nevis karot, bet strādāt kopā, lai gūtu savstarpēju labumu. Būtībā šie faktori ir noderīgi jebkurai valstij neatkarīgi no tās IKP lieluma.

Mūsdienās starptautiskā kārtība tiek izaicināta dažādās frontēs. Nereti arī – gribot labu. 

Pirms gadu desmitiem dibinātas institūcijas, tostarp ANO un tās Drošības padome, nespēj pārstāvēt globālo sabiedrību un tikt galā ar izaicinājumiem, ar kuriem mēs tagad saskaramies. Tomēr tās ir rūpīgi jāreformē, nevis pilnībā jānoraida.

Imperiālisma ilūzijas

Tiem, kas izmisīgi vēlas pārmaiņas, spēks var izskatīties pievilcīgs. Taču tā būtu kļūda. Ar atteikšanos no dialoga starptautiskajā arēnā un ķeršanos pie vardarbības tālu netiksim.

Piemēram, neizprovocētā Krievijas militārā agresija pret Ukrainu saskaņā ar Kremļa propagandu ir pamatota reakcija uz Rietumu imperiālismu, kas it kā apdraud Krievijas drošību. Patiesībā tas ir mūsdienu koloniālais karš pret ukraiņu tautu, kas, tāpat kā mēs, poļi, pirms 30 gadiem, vēlas labāku dzīvi un saprot, ka nekad nevarēs sasniegt šo mērķi, atgriežoties Krievijas pakļautībā. Viņi tiek sodīti tieši par to – par centieniem atbrīvoties no bijušās metropoles kontroles. 

Kremļa militārā agresija ir grūstošās impērijas izmisīgā cīņa par savas ietekmes sfēras atjaunošanu.

Krievijas uzvara – lai nekad tā netiktu panākta – nebūt neradītu taisnīgāku globālo kārtību. Tā nenāktu par labu valstīm, kuras nav apmierinātas ar pašreizējo lietu kārtību. Tā pat neveidotu taisnīgāku un pārtikušāku Krieviju. Atcerēsimies, ka šobrīd Krievijā ir vairāk politieslodzīto nekā astoņdesmitajos gados, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Ir arī daudz vairāk upuru.

Karš gandrīz nekad nav īsceļš uz labklājību. Pēdējās tūkstošgades laikā Polija ir piedzīvojusi savu devu iebrukumu un sacelšanos pret okupācijas spēkiem. Tas, kas beidzot ir nesis mums labklājību, ir trīsdesmit miera, paredzamības, starptautiskās sadarbības un politiskās stabilitātes gadi.

Tāpēc, uzņemoties Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, 

Polija ir skaidri noteikusi savu prioritāti – drošību, kurai piemīt vairākas dimensijas, sākot ar militāro, ekonomisko un visbeidzot ar digitālo. 

Droša, pārtikusi un uzņēmējdarbībai atvērta Eiropa var dot labumu ne tikai eiropiešiem, bet arī plašākai globālai sabiedrībai. Tieši tāpat, kā tā ir nesusi labumu Polijai pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Tas var izklausīties pašsaprotami, bet tā ir: atliek paskatīties uz skaitļiem!