Sakrālais mantojums. Savu Kristu mēs neatdosim!

Pateicoties Nākotnes atbalsta fondam, astoņos Latvijas dievnamos šobrīd atdzimst ne tikai konkrēti objekti un mākslas darbi, bet izgaismojas pagātne un katras vietas unikalitāte, un daudzas neatkārtojamas kultūras vērtības atkal nonāk sabiedrības apritē.

Dievnamus, par kuriem stāstīsim un kur patlaban, pateicoties Nākotnes atbalsta fondam, atjauno sakrālās vērtības, vieno fakts, ka tie ir darbojušies bez pārtraukuma un, pateicoties sakrālās dzīves nepārtrauktībai, ir labi uzturēti, kopti un godāti.

Finansējums paredzēts Lašu baznīcas altārgleznas restaurācijai, Grīvas katoļu baznīcas svētbildes/ikonas tīrīšanai, konservēšanai un restaurācijai, Moskvinas vecticībnieku lūgšanu nama logu restaurācijai un Drustu baznīcas ērģeļu atjaunošanai.

Savu Kristu mēs neatdosim!

3000 eiro altārgleznai "Kristus augšāmcelšanās"

Lašu luterāņu dievnams Eglainē ir Sēlijas rota un sevi Latvijas kultūras kartē pieteicis kā daļa no spēcīga tandēma – Lašu Evaņģēliski luteriskā baznīca un Stendera muzejs. 

Abi ir pavisam blakus, abi saistīti ar Gothardu Frīdrihu Stenderu, sauktu par veco Stenderu, abu dvēsele un motors ir kultūras darba pensionārs Miervaldis Brodovs, kurš baznīcā ir pērminderis (mācītāja palīgs) trešajā paaudzē. 

Kopā ar kundzi Ilgu viņi mācītāja mājā ir izveidojuši Stendera muzeju un rūpējas gan par ēku sakoptību, gan par pētniecību, ekspozīciju, cilvēku piesaisti un pasākumiem. Muzejs un baznīca tad darbojas rokrokā. Stenderu dzimta te kā mācītāji kalpoja aptuveni simts gadus, bet pirms 309 gadiem mācītāja mājā piedzima Gotfrīds Frīdrihs, kurš bauru apgaismošanai deva ne tikai Dieva vārdu, bet arī daudz praktiskākas lietas – gramatiku, mācību grāmatas un tehniskus izgudrojumus. Taču baznīcas ēkai ir savs stāsts.

Lašu luterāņu baznīca Eglainē izstaro mieru un Stenderu dzimtas apgaismības garu.

Foto: Elvita Ruka / Latvijas Mediji

"Cik labi, ka mūsu baznīca ir tik balta! Zemniekiem tā noteikti bija arī bijības krāsa, mums tagad simbolizē gaismu un kultūras saliņas ideju. Tā uzbūvēta 1806. gadā pēc Reinholda fon Klopmana pasūtījuma, bet 1888. gadā ar Tīzenhauzenu dzimtas palīdzību tika labiekārtota. Pats unikālākais no tā laika ir luterāņu dievnamiem neraksturīgs trīs daļu altāris. Tāpēc mums ir nevis viena, bet veselas trīs altārgleznas!" lepojas Miervaldis, kuru uz baznīcu kā bērnu atveda vispirms vectēvs, tad tēvs. 

Jā, visus padomju laikus draudze darbojās, un bija laiks, kad Lašu draudzei tikai pievienoti arī Ilūkstes luterāņi, kamēr viņu dievnamā bija sporta zāle. Lašos atkāpe no sakrālās funkcijas ir bijusi vien kara laikā.

"Pirmā pasaules kara beigās baznīcā bija hospitālis, pilns ar vācu zaldātiņiem. Tāpēc baznīcai apkārt tie kapi… Bija rudens, ziema, auksts laiks. Baznīcā tika kurināti ugunskuri, lai zaldātiņiem būtu silti un labi. Kādu tas noteikti izglāba, bet zemākā altārglezna gan bija nokūpējusi un sabojāta, gāja postā. 

Kad mans tēvs pārņēma rūpes par baznīcu, tieši bija atbraucis jauniņais Lancmaņa kungs, bija gatavs altārgleznu ņemt uz Rundāli restaurācijai.

 Draudze neuzticējās un pateica – savu Kristu mēs neatdosim! Beigās gleznu noņēma, aizstāja ar uzrakstu "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils".

 Jau manā laikā sākām meklēt – kur oriģinālā glezna? Un nejauši atradām nobāztu draudzes mājā, tik samelnējušu, ka atpazīt nevarēja. Taču ar Vācijas fonda atbalstu tā tika restaurēta un 2019. gadā atgriezās savā vietā," gandarīti ir procesa virzītāji. Miervaldis atzīst, ka kovida laiks viņam devis brīnišķīgu iespēju nodarboties ar pētniecību. Viņam kā dzimušam eglainietim, kurš brieduma gadus pavadījis Daugavpilī, tā bija atkalsatikšanās ar savu novadu un dzinulis izzināt tā spilgto vēsturi.

Trīs stāvu altāra atjaunošanu noslēgs vissenākā gleznojuma "Kristus augšāmcelšanās" restaurācija.

Foto: Elvita Ruka / Latvijas Mediji

"Altāris mums vēsta daudz. Sākotnēji bija tikai viena altārglezna "Kristus nāve". Interesanti, ka tas ir amatiera veikums. Filantrope, mākslas mīļotāja Marija Tīzenhauzena-Pšezdzeka, kas ir arī slavenā albuma "Terra Mariana. 1186–1888" (dāvana Romas pāvestam) iniciatore un mecenāte, šīs gleznas tapšanu uzticēja neprofesionālim. Nopirka krāsas, otas un iedeva kādam talantīgam zemniekam. Kad 1888. gadā sākās pārbūve, sanāca Trīsvienība. Apakšā "Kristus nāve", vidū "Svētais vakarēdiens", augšā – "Kristus augšāmcelšanās". Viss evaņģēlijs vienā altārī! Marijas tēvam, atvaļinātajam pulkvedim Konstantīnam Tīzenhauzenam Marijas bērnības muižā Pastavi pilsētiņā (tagad Baltkrievija) bija ļoti plaša gleznu kolekcija. Spriežot pēc tā, ka rāmis ir iebūvēts altārī, augšējā glezna ir no šīs kolek-cijas. Tā ir gleznota uz liepas koka ar ozola stiprinājumiem. Tā ir visvecākā no altārgleznām, pagaidām nezināma 18. gadsimta autora darbs – mūsu draudzes lepnums."

Šobrīd tieši šīs gleznas vietā altārī ir tukšums, jo glezna atrodas restaurācijā pie Zanes Kēleres viņas darbnīcā Kuldīgas pusē. Draudze cer to svinīgi iesvētīt uz Lieldienām – kā tas pēc sižeta pienākas. Tad baznīcas interjers būs pilnībā restaurēts un liecinās par Stenderu dzimtas pūļu augļiem.

"Lielākais remonts bija 1938. gadā. Lai savāktu līdzekļus, tika iestudētas izrādes un rīkoti labdarības bazāri – tirgus svētki, kad visi saveda preces un iztirgoja viens otram, naudu ziedojot baznīcas labā. Bijušais muižas kučieris Čunčelis uzdāvināja baznīcai "Liepājas metalurgā" atlietu zvanu, cits gaismekļus. Pēdējais plašais remonts te bija astoņdesmitajos gados, padomju laikā. Labi uztaisīts! Viss tikai par draudzes ziedojumiem. Tagad oficiāli esam 90 draudzes locekļi, tas nav daudz, bet pastāvam. 

Ar Stendera garu esam optimisti. Jā, mūsu baznīca ir pienācīgi uzturēta, kaut pēc deviņdesmito gadu jukām baznīca bija pazudusi gan no pieminekļu saraksta, gan nebija zemesgrāmatā. Tagad viss ir sakārtots – baznīca ir reģiona nozīmes arhitektūras piemineklis, bet altāra prospekts, kancele un ērģeles ir mākslas pieminekļi. No restaurācijas un saglabāšanas viedokļa esam veiksmes stāsts, kam punktu pieliks šī beidzamās altārgleznas restaurācija," tā Miervaldis Brodovs.