Jau pirms 2023./2024. g. sezonas sākuma šķietami negaidīti uzbangoja visai asi domstarpību viļņi Latvijas teātru iepriekš samērā rāmajā vidē. Viens konfliktējošs notikums provocēja citu, sekoja režisoru un aktieru aiziešana no teātriem, kuros viņi bija sekmīgi strādājuši.

Reklāma

Turklāt sezonas sākumā vēl nebija zināms, vai/kad Jaunais Rīgas teātris un Leļļu teātris atgriezīsies pārbūvētajās telpās. Attiecībā uz telpām skaidrs bija tikai tas, ka Valmieras teātrim klaida beigas vēl nespīd. Šīs norises kopumā pat tika raksturotas kā tektoniskas pārmaiņas jeb, Raiņa dzejas vārdiem sekojot, "Brāžat uz priekšu, viesuļi!". Dažbrīd pat šķita, ka "uz tevi spļaus un samīs tevi barā". Par laimi, šī atbrīvotā enerģija, kurā "pērkons bungas rībināja", nepazuda mākslai blakus esošu notikumu devītajos viļņos, bet rezultējās veiksmīgā teātra sezonā, ko par labu esam kopumā atzīst pat iepriekšējos gados skeptiskāk noskaņotie prāti.

Vīriešu koda apzināšana Valmierā

Visām sezonas tematiskajām un idejiskajām līnijām vienā rakstā nav iespējams pievērsties, tāpēc akcentēšu dažas trāpīgas izvēles. Valmieras teātris aizvadīto darba posmu dēvēja kā "vīriešu smeldzes sezonu ar traģēdijas atvēzienu" ("vīriešu koda apzināšanu"), kas ir drosmīgs, un, kā izrādījās, gudrs un auglīgs piedāvājums (jau trešo gadu teātrim "Spēlmaņu nakts" nominācijās/balvās ir viskuplākie lauri). Apstākļos, kuros vīrieši tiek gan pelnīti (bezatbildība, alkoholisms, vardarbība utt.), gan ne visai adekvāti kritizēti, bija svarīgi atgriezties pie latviešu klasikas tēliem, tātad tiem vīriem (Jāzeps, Krustiņš, Atraitnes dēls), kuri spēja/nespēja pašīstenoties, meklējot viņu (ne-)veiksmju iemeslus. To atsaucīgi pieņēma gan skatītāji, gan kritiķi. Gandarījums, ka beidzot adekvāti novērtēti Ineses Mičules režijas darbi.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris koncentrējās uz varas izpēti tās ļoti dažādajās izpausmēs, atgādinot, ka tās neierobežotība bendē visu. Varnešiem un naudīgajiem pat jābrīnās par to, kāpēc tik viegli izdodas uzspiest savu gribu citiem. Gatavība nodot gaida iespējas pārdoties? Brīdinoši. Tas tika pamanīts, pelnīti nominējot "Vecās dāmas vizīti" "Spēlmaņu nakts" balvām.

Nacionālā teātra tā 105. sezonā pieteiktā "atklātā saruna ar sevi" ir saistoši īstenojusies. Kā tu rīkotos tad, kad paklausība glābs pašu, bet nonāvēs daudzus (kā nepietiekami novērtētajā izrāde "Terors")? Vai dzīvot mūsdienās, nezaudējot būtisku savas personības daļu, vairs ir iespējams ("Maigā vara" un "Pīters Pens. Sindroms")? Vai mēdzam diženumu piedēvēt tam, kurš nebūt nav to pelnījis ("Heda Gablere. Atgriešanās")? Vai konfliktu kušināšana par katru cenu (gan "viss būs labi") gatavina neizbēgamu katastrofu ("Ugunsseja")? Varbūt skumjpilnajās vecumdienās vistiešāk vainojams ir pats neveiksminieks ("Bezkaunīgais vecis")? Un trāpīgais, urdošais "Spēlēju, dancoju", kurā Kunga rijas galvenais ļaunpuisis ir pašmāju izmanīgais Velna zēns. Viņš "lietas sakārtos", lai visiem labi. Šīs izrādes nejaukā aktualitāte kļūst arvien skaidrāk saskatāma. Vēl gan "nemirst dziesma, reiz dziedāta", vēl ne.

Teātris, kas, iespējams, dzīvo nākotnē

JRT pārliecinoši izdzīvoja sarežģīto pāreju uz jaunajām vecajām telpām, pārvarot atsevišķu ilgstošā radošā krīzē esošu skauģu nievas. Šķiet, analizējot citu valstu pieredzi (piemēram, Vācijas teātru krīzes iemeslus), teātris jau ir devies skatuves mākslas nākotnē, ko tradicionālāk domājošie vēl nav pamanījuši. Cilvēku likteņstāsti (pat vienkāršā formā) var būt tas, kas skatītājus patlaban visvairāk interesē, kā, piemēram, izrādes "Pelikāni un vīnogas" norises. Iestudējums nebūt nav stāsts par diviem dzērājiem, kā ticis apgalvots, bet rosina noderīgus secinājumus. Savukārt "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" ļauj ieskatīties pēcpadomju pirmo gadu trakajās pārvērtībās, lai precīzāk saprastu mūsdienu nedienu cēloņus. JRT ir dažāds, joprojām spēj vērtīgam saturam atrast sarežģītāku un intriģējošu formu ("Kurlmēmo zeme", "Sapņu tulkotāju sekta", "Melnais gulbis") un nepārprotami dodas tālāk.

Leļļu teātris gandarīja ar vairākām izrādēm, piemēram, iespaidīgo "Sibīrijas haiku" vai mīļo "Čuči, spilventiņ!". Jau vairākas sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas un mans viedoklis visvairāk atšķiras par bērniem un jauniešiem ("visai ģimenei"!) paredzētajām izrādēm. Parasti savu vērtējumu par šādām izrādēm pārrunāju ar galveno mērķauditoriju – mazākajiem skatītājiem. Nereti gadās, ka jaunais izrāžu līdzdalībnieks pauž vērā ņemamu viedokli, ko nebiju saklausījis. Nu, kā nomināciju saraksts var būt bez "Sivēnam pa pēdām"? Bez skatītāju kopīgiem spēkiem atrastā un izglābtā Sivēna!? Kā?! Atliek cerēt uz jauno skatītāju žūrijas acīgumu. Arī "Willas teātra" "Kas mammai somā" ir pelnījusi lielāku ievērību.

Dailes teātris pārliecināja ar labiem aktieru darbiem. Daļa no ārzemju režisoriem, kurus teātris piesaistīja, gan būtisku pienesumu neparādīja, kas redzams "Spēlmaņu nakts" nominācijās. Vietējā "Spīdolas nakts" nosacītajā iestudējumu mačā ir uzvarējusi.

Diemžēl nevienu Liepājas teātra un Daugavpils teātra jauniestudējumu objektīvu iemeslu dēļ šajā sezonā neizdevās noskatīties. Žēl. Varbūt ir vērts vismaz dažus svaigus inscenējumus izrādīt Rīgā jau laikus?

Par maz nomināciju un nominēto?

Par "Spēlmaņu nakts" žūrijas lēmumiem nav vērts pārlieku satraukties. Tomēr žēl, ka šoreiz balvai nav izvirzīta "Kvadrifrona" "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris" vai Matīss Budovskis. Daudzi aktieri, kuru darbs sezonas ietvaros ir bijis nozīmīgs, tomēr piecu izcilnieku sarakstos joprojām neiekļūst. Taču skatītāju ieinteresētība daudz ko izrāžu vērtējumos sakārto. Vai nominantu skaita paplašināšana būtu ļoti skādīga?

Radiosarunā ar aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāvjiem parādījās divi problēmjautājumi. Ir izrādes, kuras nav loģiski iekļaujamas tradicionālāk veidotu inscenējumu nominācijās. Kāpēc gan neveidot atsevišķu "starpnozaru" (nosacīts nosaukums) izrāžu nomināciju sarakstu, šādi stimulējot "visaptveroša teātra" jaunradi? Šoreiz tajā lieliski iekļautos "Sapņu tulkotāju sekta", "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris", "Atraitnes dēls" un vairākas citas.

Jau ilgāku laiku notiek diskusijas par studentu izrāžu nominēšanu balvām. Latvijas Kultūras akadēmija to var labot, nodibinot savu teātri (par to jau reiz rakstīju), piemēram, "Cerību teātri" vai "Nemiera grupu (Miera ielā)". Tas ļautu teātrī atgriezties arī tiem aktieriem, kuri aizgājuši no "štata", bet viņu kopīgs darbs ar studentiem pilnīgotu meistarību. Varbūt tad jaunajiem režisoriem rastos vietne, kurā tapināt pēcdiploma darbus?

Ierosinājums ļaut skatītājiem brīvi vērtēt visas izrādes (ne tikai "Spēlmaņu nakts" žūrijas izvēlētās) ir bijis sekmīgs, vietnē "https://izrades.lv/katalogs" ir šāda iespēja. Turklāt izrādās, ka skatītāji nebūt nedod priekšroku izklaides darbiem.

Par daudz ko vēl vajadzētu rakstīt (oriģināldramaturģijas uzplaukumu, repertuāru u. c.), bet par to – citreiz.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.