1.2 °C
Kad demokrātijā skolojušies brīvi ļaudis svētku būtībai pieliek katrs savu pozitīvo artavu – izgaismojas 18. novembra būtība.
Svētkos kultūru svin un kultūru piemin, kultūra valsts dzimšanas dienā ir spēka zīme. Novembra zīmes iezīmējās ar 1918. gada 18. novembri, kad izšķīrās Latvijas valsts liktenis; ar 1919. gada 11. novembri – par Latvijas neatkarību kritušo karavīru piemiņas dienu, uzvaru pār Bermonta karaspēku.
Divu patiesību krustceles izgaismojas, kad ielās un laukumos ir priecīgi, starojoši cilvēki, starojošā Rīga. Brīvība un neatkarība ir tilts jeb varavīksne, ko cilvēks redz vai neredz. Lāčplēsis un Melnais bruņinieks cīnās. Ja toreiz nebūtu Brīvības cīņu, nebūtu mūsu neatkarības un nebūtu arī to, kuri joprojām īd par neesošu vai izzagtu valsti.
Svētku svinēšanas un kultūras pasākumu virpulī žurnālam "Rīgas Laiks" notika bēres. Dažkārt neviļus jādomā, cik maznozīmīgs un gaistošs ir vārds "kultūra", svarīgs ir apzīmējums, norāde – karš. Tanks kā piemineklis atgādina, ka esam valsts, kam nav vienaldzīgs Eiropas liktenis. Varbūt simboliski, ka intelektuāļu veidots žurnāls nevar būt tankam līdzvērtīgs. Ikvienam ir skaidrs, ka nevar palikt nesodīti tie, kuri nogalina nevainīgus cilvēkus. Vārds ir brīvības atslēga, un daļa no šīs atslēgas ir arī trešdaļgadsimtu eksistējošs žurnāls. Kā mierinājums izskan doma – var atkārtoti lasīt jau publicēto. Var. Piederības sajūtai ir nozīme, valsts atjaunošanai caur vārda brīvību – tāpat. Ideoloģija nav patiesība, tā darbojas caur kultūru kā katalizators un izgaismo katra piederību tam, kas nenodara postu ne sev, ne otram, ne pasaules kultūras vērtībām. Absurdi, tomēr valodas iznīcināšana, šķiet, turpinās, un katrs zaudēts stāsts ir par to, kas esam un kā saprotam demokrātiju, cik nozīmīga sabiedrībai ir sava valsts, kopums, saziņa un atgādinājums par brīvības jēgu.
Režisors Dāvis Sīmanis šajās dienās atgādina skatītājiem par laiku, kur nekāda vārda brīvība nav iespējama, vien trula un neko nedomājoša, pakalpīga, izņirdzoša, asiņu alkstoša pūļa vēlme iznīcināt garīgumu līdz vissīkākajam punktam apziņā. Terors un cilvēknīšana ir pamats karam, un neviena cilvēka dzīvība nav bezpersonisks krelles akmentiņš virtenē, ko sauc par vēsturi. "Marijas klusums" ir par sievietes spēku un garīgo spēju nesalaužamību pretstatā cilvēka ļaunajai dabai. Mežonīgs, nekontrolēts naids ir kā zvērs, kas piedalās ļaunuma radīšanā, ļaunuma kultivēšanā, baiļu iedzīšanā prātā par katru cenu.
Atmiņu palete un žiletes asuma atriebība, katrs punktiņš izveido patiesību, bailēs neapjukt, izturēt un nenodot. Tik skaidrs vēstījums par ļaunumu kā kategoriju, kur neparādās ne empātija, ne pietāte pret sievieti, bērnu, kultūru, pilnīgs un paralizēts ideoloģisks aklums. Filmu klāstā pērle un akmens smagums, ko Latvija piedzīvojusi un atceras. Neiznīcināma patiesība starp patiesībām, ka neviena vara nav spējīga iznīcināt gudru, talantīgu cilvēku, nav spējīga pakļaut ne stipru tautu, ne atņemt valodu.
Vai Laiks ir kā neizdzēšami ieraksti, izdziedāti, nodrukāti teksti, dziesmas, ko radījuši komponisti, vēl pirms Latvija sevi apliecinājusi savā brīvībā un centienos krāt un lietot garīgo kultūras mantojumu? Visa vēsture ir 18. novembrī ierakstīta, karoga krāsās nokrāsota. Vēl kāda iecere, kas nekur neved – vieglajā valodā pārveidot Matīsa un Reiņa Kaudzīšu sarakstītos "Mērnieku laikus" (1879), kas ir pirmais romāns latviešu literatūrā. Vieglā valoda ir būtisks atvieglojums tiem, kuri vēlas saprast un iekļauties sabiedrībā. Tomēr daļa mūsu vēstures ir tā valoda, kādu kopa un veidoja mūsu senči, valodas pielietojums tekstā ir būtiska kultūras mantojuma daļa, neatraujama no kopīgā kultūras kanona. Galu galā, visu var mainīt, uzlabot, kāds attapsies, ka drīkst un vajag pārrakstīt tautas dainas un tapināt iekļaujošu vēsturi, ne tikai pārraut saikni ar intelektuālo lasītāju. Visbeidzot, aizmirst Brīvības cīņās bojāgājušo vārdus un vēsturē ierakstīto – mirt par brīvību. Lāčplēsis un Melnais bruņinieks ir tur, dzelmē, un tur viņi joprojām redzami abi.
