7 °C
Ar koncertu “Parīzes iedvesmotie” 2024. gada 12. aprīlī Lielajā ģildē noslēdzies orķestra “Rīga” festivāls “Windstream”. Dienu iepriekš tajā pašā koncertzālē noritēja cikla “LNSO kamermūzika” priekšnesums ar pieteikumu “Argentīnietis Eiropā”, un, lūk, jau pirmā pozitīvā ziņa – ja līdz šim pilnībā piepildītas klausītāju rindas priecēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” māksliniekus, tad tagad daudzskaitlīga publika ieinteresējusies arī par orķestra “Rīga” pūšaminstrumentālistiem.
Te gan var oponēt – varbūt klausītāji nāca tieši uz koncerta īpašās vieses, franču perkusionistes Adelaīdes Ferjēras uzstāšanos, taču nebūsim tik skeptiski – galu galā tā aizņēma tikai vienu ceturto programmas daļu, un arī pēc pārtraukuma publika turpat vien bija. Vai šie koncerta apmeklētāji ieguva cerēto māksliniecisko piepildījumu pienācīgā līmenī? Uz to gan jāatbild skeptiskākos vārdos. Taisnība, Valda Butāna vadītais orķestris patlaban ir sasniedzis visnotaļ augstu profesionālo sagatavotību, taču līdz detaļu slīpējumam un vienlaikus līdz sīkumos nesaskaldītai kopainai vēl kāds ceļa posms ejams. Un uzreiz jāsecina, ka mērķtiecīgāk to varētu paveikt ar atbilstošu repertuāru, lai nesanāk tā, kā 12. aprīļa koncertā – vērtīgākā programmas daļa tur bija labi zināmas 20. gadsimta klasikas pārlikumi, un šeit pūtēju orķestris nekad nebūs konkurents simfoniskajam, turpretī no ārzemēm aizgūtais oriģinālrepertuārs atkal un joprojām izklausījās stipri neiedvesmojošs.
Tātad – programmas otrajā daļā skanēja “īsta mūzika” veiksmīgos, spilgtos un teicami veidotos aranžējumos (Gēršvina simfoniskajai svītai “Amerikānis Parīzē” bija pievērsies trompetists un diriģents Mari van Gilss, savukārt Igora Stravinska baleta svītu “Ugunsputns” pūtējiem pārlika trompetists un komponists Rendijs Ērlss). Bet pirmajā daļā? Muzikāls produkts? Mūzikas izstrādājums? Piemērotākais apzīmējums varbūt būtu šāds – mūzika, kas pieder savam laikam, un kas ir novecojusi jau tās tapšanas brīdī. Lūk, Idas Gotkovskas 1980. gadā komponētā “Uguns poēma”. Reklāma vēsta: “Šī kompozīcija šajā programmā iekļaujas ar tās ekspresivitāti, ko klausītāji vienmēr uzņem ar pacilājošām ovācijām”. Te gan jāteic, ka tādā gadījumā klausītāju reakcija 12. aprīļa koncertā bija nepatīkams izņēmums. Tālāk sekoja Gerija Zīka 2001. gadā radītais koncerts sitaminstrumentiem un pūtēju orķestrim. Reklāma vēsta: “Koncerta otrā daļa iesākas ar ēterisku vēja zvanu skaņu un kontrastā iepriekšējai daļai izskan apcerīgi un meditatīvi”. Realitātē šādas frāzes nozīmē tikai vienu: “Varēsiet nedaudz nosnausties”.
Ņemot vērā to, ka orķestris “Rīga” spēlējis vēl daudz sliktākus darbus, uz skaņuraksta plūsmu koncentrējos ar optimistisku prātu, un orķestra pūtēji un perkusionisti patiešām muzicēja kontrastaini un vitāli, turpretī diriģents Valdis Butāns precīzi būvēja partitūras lasījuma dramaturģiskās līknes un harmoniskos parametrus. Taču šādos gadījumos tieši ar koncentrēšanos saistās klausītāja neveiksme – nav pie kā pieķerties, muzikālais materiāls it kā izslīd caur pirkstiem. Tādējādi nācās secināt, ka Gotkovskas “Uguns poēma” ir tikai atblāzma no Skrjabina krāsu un ideju pasaules, bet Gerija Zīka opusa plašais soloinstrumentu klāsts, kur marimbu un vibrofonu papildināja arī mazās bungas, antīkie šķīvīši, tomtomi, bongo un vēl, un vēl, tika izmantots pārlieku virspusēji un nekonsekventi.
Tā nu šoreiz ar papildu interesi un cerībām pievērsos solistes Adelaīdes Ferjēras sniegumam, un vismaz viņas uzstāšanās līdz ar izvērsto konstruktīva rakstura piedevu atbilda mūziķes izslavētajai reputācijai, kurā acīmredzami ietilpst arī spēja uzturēt nopietnu un niansētu dialogu ar iepriekšnezināmu orķestri un diriģentu. Šeit bija iespējams novērtēt solistes virtuozitāti, ritma izjūtu, prasmi atveidot laikmetīgas partitūras racionālos aspektus, stila izpratni un intuīciju – tātad klausītāji varēja justies iepriecināti. Kā pietrūka? Laikam jau emociju. Izteiksmīgāku un plūstošāku emociju klātbūtnes. Taču skaidrs, ka no skaņdarba, kur liela daļa solopartijas rakstīta mazajām bungām, diez cik romantiskāku interpretāciju nekādi neizveidosi.
“Argentīnietis Eiropā” dienu iepriekš – tas, protams, nozīmēja Astoru Piacollu. Turpretī “Amerikānis Parīzē” - tas ir Džordžs Gēršvins 1928. gada Francijas galvaspilsētā, radot urbānisma, džeza un lirikas iedvesmotu un caurstrāvotu mūziku, kas uzmundrina un valdzina joprojām. Arī šajā atskaņojumā, lai gan Gēršvinam raksturīgās intonāciju un tēmu plūdmaiņas interpretiem vajag kaut kā savākt kopā vienotā formā, un orķestris, bez šaubām, spēlēja atbilstoši diriģenta vadībai, kas liecināja arī par zināmu sadrumstalotību. Orķestra “Rīga” pūtējiem vislielākās iespējas izpausties bija Stravinska piecdaļu svītas “Ugunsputns” lasījumā, un tas savukārt vēstīja par trompetistu un mežradznieku spēju spēlēt ne tikai emocionāli, bet arī saliedēti. Kā zināms, citos orķestros tas ne vienmēr izdodas, un arī šoreiz interpretācijā panāktā lokanība un trāpīgums visvairāk tomēr balstījās uz klarnešu un flautu veikumu.
Ideja par to, ka katra slavena viesmākslinieka koncertā noteikti jābūt latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojumam, parasti tiek uztverta vai nu kā kaut kas ekskluzīvs (kā tas bijis ar Solu Gabetu, Reinholdu Frīdrihu un Hugo Tičati), vai arī kā personisks apvainojums (piemēram, Andreas Bočelli vai Rikardo Muti gadījumā). Taču tagad atkal jāsaka – varbūt tomēr vajadzēja. Līdzīgi kā ansambļa “Les Percussions de Strasbourg” un Viktorijas Pakalnieces priekšnesumā pirms gada, kur skanēja Gundegas Šmites cikls “Četras nakts dziesmas”. Tas nozīmē, ka viena komponiste jau būtu, kas labprāt radītu jaundarbu arī Adelaīdei Ferjērai. Droši vien neatteiktos arī Santa Ratniece, Ilona Breģe un Andris Dzenītis, kas iepriekš sadarbojušies ar orķestri “Rīga”. Un vēl jau var pamēģināt uzrunāt arī Vilni Šmīdbergu. Arī Pēteri Vasku un Juri Karlsonu. Gaidīšu ar nepacietību.
