Ar šo publikāciju žurnāls "Mājas Viesis" sāk rakstu sēriju par slavenām un arī mazpazīstamām Latvijas personībām, kuras sava sapņa dēļ bija gatavas daudz ko upurēt – doties prom no dzimtās zemes, riskēt, pārvarēt neticamas grūtības, bet, par spīti visam, neatlaidīgi iet uz savu mērķi, dažkārt metoties bīstamās avantūrās. Kādam no viņiem izdevās sasniegt savu mērķi, daži palika tikai sapņotāji līdz sava mūža beigām. Šajās publikācijās jūs gluži kā kinofilmā redzēsiet neticamus likteņa līkločus, piedzīvojumus un fantastiskus ceļojumus.
Kā latviešu komponists Jānis Vītoliņš nonāca Holivudā? Kādi autora likteņa līkloči kļuva par iedvesmu Vītoliņa savulaik populārajam baletam "Ilga"? Ko mājupceļā no Vladivostokas līdz Liepājai piedzīvoja Vītoliņš kopā ar citiem slavenā latviešu strēlnieku Troickas bataljona kaujiniekiem? Tie ir tikai daži no Jāņa Vītoliņa aizraujošā mūža pagrieziena punktiem.
Piemineklis
Tieši pirms pieciem gadiem, 2018. gada novembrī, Gulbenes novada Litenē tika atklāts piemineklis komponistam Jānim Vītoliņam. Ļoti pieticīgi, līstot pamatīgam lietum, piedaloties nelielai vietējo iedzīvotāju grupiņai. J. Vītoliņa piemiņas iemūžināšanas iniciators ir viņa māsas Emmas mazdēls, koktēlnieks Aivars Magone. Komponista krūšutēls tika izveidots no 130 gadus veca ozola stumbra. Aptuveni tikpat gadu – simt trīsdesmit divi – apritēja pašam Vītoliņam 2018. gadā.
Negribu būt jurists, būšu mūziķis!
Jānis Vītoliņš dzimis 1886. gada 20. aprīlī Litenes pagastā Gulbenes tuvumā. Viņa tēvs bija skroderis un tā dēvētais "kaktu advokāts", kurš ar savām likumu zināšanām baudījis lielu cieņu un kļuvis neatvietojams pagasta ļaudīm. Tamdēļ arī saprotams, ka viņa vēlēšanās bija redzēt savu dēlu dienās izaugam par mācītu juristu un ka zēna muzikālās tieksmes no viņa puses izpelnījās nevis atbalstu, bet gan nosodījumu. Taču tur nekas nelīdzēja – puikam patika klarnete, ko viņš, vietējā putēju orķestra priekšnesumus klausīdamies, bija iemīļojis vairāk nekā tiesu lietas. Tikai pēc mātes nāves, kad bāreni savā aizgādībā pieņēma mātes brālis, zēns ieguva kāroto mūzikas instrumentu – klarneti – un sāka mācīties spēlēt.
Šajā pašā orķestrī sākās viņa muzikālā prakse kā klarnetistam, drīz jau pakāpi augstāk – kaimiņu pagasta orķestrī –, kur spēlēja arī stīdzinieki. Bet par īsto mūziķa darba sākumu var uzskatīt brīdi, kad vēl zēna gados laimīgs atgadījums viņam palīdzēja iekļūt 117. kājnieku pulka orķestrī Rīgā. Tur bez klarnetes viņš mācījās spēlēt arī vijoli.
Dažus gadus vēlāk, kad vilciens ar demobilizētiem kareivjiem devās uz Rīgu un apstājās Maskavā tikai uz īsu brītiņu tālu no stacijas, jaunais muzikants nolēma uz Rīgu nemaz nebraukt. Viņš kala plānus turpināt mūzikas studijas. Naudas viņam nebija, kabatā tikai dažas kapeikas, toties bija divas rekomendācijas vēstules, kas palīdzēja iestāties Maskavas konservatorijā. Vītoliņš bija kā sadedzis uz mūzikas studēšanu, viņš vēl apguva fagota spēli pie profesora Šmita. Dzīves apstākļi uzlabojās, kad viņu pieņēma Sergeja Kusevicka simfoniskajā orķestrī, ar kuru kopā līdz pat 1917. gadam apceļoja ne tikai Krieviju, bet arī daudzas Eiropas valstis.
Pēc revolūcijas Kusevickis emigrēja uz Parīzi, 1923. gadā aizbrauca uz Ameriku, kur vadīja slaveno Bostonas simfonisko orķestri.
17.1 °C
