Man netīk iebrauktas sliedes. Dzejniece Gunta Šnipke jaunā dzejprozas izdevuma gaidās

Gunta Šnipke (1955) ir dzejniece un arhitekte, kopš 1970. gada publicējusies lielākajos kultūras medijos un to pielikumos ("Labrīt", "Neatkarīgā", "Kultūras forums", "Liesma", "Karogs", "Domuzīme", "punctummagazine.lv", "satori.lv" un citos).

Autore dzejas grāmatām "...bērns ienāca" (1995), "... un jūra" (2008), "Ceļi" (2018), "Desmit desas debesīs" (2021), "Ineses māja" (2022). Rakstījusi par arhitektūru žurnālā "Latvijas Architektūra", piedalījusies Liepājas apbūves projektēšanā, vadījusi arhitektūras dienas Liepājā. Par dzejas krājumu "Ceļi" 2018. gadā ieguvusi Dzejas dienu balvu un Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca", kā arī 2019. gadā nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Dzeja". Kurzemes Prozas lasījumu uzvarētāja (2019, 2022, 2023).

Jau pavisam drīz, augusta beigās, izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāks Guntas Šnipkes dzejprozas krājums. Izdevējs šos tekstus raksturo kā "labi noturētu vielu, kas noklājusi papīra loksnes, veidojot atsevišķu tekstu "pilsētu"". Te ir vairāki raibi dzejprozas nami, celtnes, kas domātas filozofijai, un nami, kuros gan ērti un omulīgi var aizmigt, gan mocīties pārdomās vai iespaidos. Krājuma vizuālo ietērpu veidojis mākslinieks Juris Petraškevičs. Grāmata tiek izdota ar Liepājas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Liepājas Kultūras pārvalde" un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

– Kas tevī un tavos tekstos ir mainījies kopš iepriekšējā krājuma "Ceļi"?

– G. Šnipke: Dzīvē ir daudz kas mainījies, mūsu visu dzīvē – pandēmija, karš... Tas licis citām acīm paskatīties pat uz šķietami nemainīgo. Kādu laiku bija pauze intensīvā dzejas rakstīšanā, taustoties cerībā, ka varbūt radīsies kas jauns, no iepriekšējā atšķirīgs. 

Man nepatīk rullēt pa ērti iebrauktām sliedēm, vajag kādu izaicinājumu, drusku tā kā pretestību, lai pati varētu aizrauties un arī lasītājiem būtu interesanti. 

Pirmie "kā" teksti uzradās pandēmijas laikā, pati apstulbu, kas tas ir, neticēju, ka vispār ir... Tas bija tas gaidītais izaicinājums, ko turpmāk pieņēmu jau apzināti.

– Šo "kā" ir diezgan daudz, kas ir ļoti labi lasītājam. Bet kurā brīdī šie "kā" tev sāka izskatīties kā pabeigti un vairs neturpinājās?

– "Kā" vēl lāgiem iespraucas manā rakstītājas ikdienā, bet es to kušinu, jo, kā iepriekš minēju, man netīk iebrauktas sliedes, uz šīm jau esmu bijusi vairākus gadus. Tāpēc bija jāsaliek "kā" teksti grāmatā, lai var gaidīt jaunu vilcienu… vai lidmašīnu… ja vispār atnāks, to gan nevar paredzēt.

– Kā tādā gadījumā pie tevis ierodas prozas teksti? Tikpat uzstājīgi vai tomēr tie drīzāk līdzinās pasūtījuma darbiem, kas top, piemēram, par godu lasījumiem?

– Proza "letarģiskā" stāvoklī manās atvilktnēs bijusi ilgi. Pirmais prozas gabals "jeb vienkārši stāsts par Lidiju Gabriēli" publicēts žurnālā "Avots" 1988. gadā, tas radās kā spītsdarbs, kad divi Rīgas brašuļi jauno autoru semināra kuluāros bija izteikušies, ka kurzemniekiem nav humora izjūtas. Bija jāparāda, ka ir gan. Žurnāla redakcijas atsauksme bija apmēram tāda, ka kaut ko tik "kreizī" nav lasījuši. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas samērā īsā laikā drudžaini pierakstīju vienā kantorgrāmatā visu, ko atcerējos par padomju laiku ikdienu, saprotot, ka gribēsim to traģikomisko izdzīvošanu aizmirst, bet vajadzētu gan turēt atmiņā, no kādiem "dziļumiem" esam izsprukuši. Sākumā mēģināju no šiem pierakstiem savērpt romānu, bet tam toreiz man bija par maz literāro prasmju, tāpēc tagad lēnā garā šķetinu atsevišķu stāstu formā. Kad nu esmu ierakstījusies, pašai par pārsteigumu, trāpās pa stāstāmai domai arī ārpus šī atmiņu loka, bet prozas lasījumi ir svētīgi kā pamudinājums uz rakstīšanu, dažreiz izvelk no slinkuma.

– Krājuma tapšanā ļoti laba bijusi sadarbība ar mākslinieku Juri Petraškeviču. Pastāsti, kā nonācāt pie šāda grāmatas vizuālā ietērpa!

– Atslēga mūsu sadarbībai varbūt ir sena pazīšanās, ne ļoti cieša, bet ar to savstarpējo sapratni "satikt pēc desmit gadiem un turpināt vakar aizsāktu sarunu". Man ļoti tuvs Petraškeviča grafikas rokraksts, cik zinu, viņš nesmādē manus tekstus. Biju ļoti priecīga, kad viņš piekrita uzņemties krājuma noformēšanu. Mēs tikai dažas lietas pārrunājām, piemēram, tos balinātos "kā", ko biju iecerējusi, un atšķirīga izkārtojuma tekstiem piemērotāko izdevuma formātu, bet viss vizuālais risinājums bija pilnībā Jura ziņā, tādam grāmatu dizaina meistaram vajag uzticēties.

– Cik tev svarīgi gūt iespaidus no vizuālā baudījuma? Liepāja slavena ar dažādiem māksliniekiem – ne tikai tekstos, bet arī attēlos un gleznās.

– Par šo varētu ilgi stāstīt. Īsumā pasaules uztverē man vizuālie iespaidi ir ļoti svarīgi, tūlīt aiz smaržām, bet smaržas aprakstīt visgrūtāk, tad nu… Mēs taču par tekstu radīšanu runājam? Ja vispārīgi, Liepāja mani visvairāk iespaidojusi ar pilsētvidi, ne tik daudz ar atsevišķiem objektiem vai mākslas darbiem, vairāk ar kopējo atmosfēru, kur, saprotams, toni nosaka arī izcilas personības, kas pārstāv ne tikai daiļās mākslas, bet arī pedagoģiju, ekonomiku, ražošanu… Īpaši nozīmīga bijusi tuvākā apkārtne, dažs runātīgs sētnieks vai pulksteņmeistars varbūt atstājis lielāku iespaidu nekā attālināti vērots Dižais Mākslinieks. Pilsētai ir daudz tēlu un emociju, ko dot dzejniecei.

– Gadās, ka rakstniekiem un dzejniekiem ļoti palīdz aizbraukšana uz citu vidi. Tā strādā, piemēram, Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī. Vai kas tāds ir mēģināts vai arī galīgi nav tavs formāts?

– Ventspils mājā esmu bijusi daudzkārt, Dubultos dažas reizes, citur nekur. Līdz pat pagājušā gada vidum, strādājot pilna laika pašvaldības arhitektes darbu, nebija īsti vaļas pieķerties tālāku rezidenču plāniem. Darbs rakstnieku namos patiešām ir radošs un, galvenais, ražīgs, tur visi raksta, galvas un dibenus nepacēluši, kas pamudina uz darbiem arī laisko mani. Turklāt pat nejauša tikšanās virtuvē vai pagalmā var izvērsties vērtīgā sarunā par dzīvi un, protams, literatūru.

– Krājumu "KĀ" veido dzejproza, ko nemaz tik bieži un skaļi latviešu literatūrā neizdod. Vai tu ņēmi vērā dzejprozas pētnieka un krājuma redaktora Kārļa Vērdiņa vērtējumus un padomus?

– Nebiju sacerējusies izcelties ar žanru, vienkārši biju atradusi formu savām "te un tagad" domām, arī nākamās grāmatas kopējo ideju. Kārli Vērdiņu iepriekš zināju kā prasīgu literatūras vērtētāju, ar kuru bijusi cilvēciski patīkama saziņa. Rediģēšanā jau neiztiek bez iebildumiem vai padomiem, tad svarīgi, lai vērtētāja latiņa ir augsta, bet vērtējums tomēr nedzen zemē. Kārlis izrādījās izcils diplomāts, viņa ieteikumi katrreiz bija ļoti saudzīgi formulēti, bet tiešām būtiski. Esmu diezgan jūtīgi spītīga par saviem tekstiem, ko parasti jau pati izvirpoju ilgi un nežēlīgi, domāju, ar mani nav viegli. Interesanti, ko Kārlis par šo visu teiktu.

– Mani tagad interesē, ko tu gribētu, lai es viņam pajautāju. Varbūt kas tāds, ko pati neuzdrošinājies jautāt, lai gan man liekas, ka jums veidojusies ļoti atklāta sadarbība un tu procesā nemitīgi gādāji par katras nianses nonākšanu savā vietā.

– Neko tādu īpašu, vienkārši – kāda viņam šķita sadarbība ar mani.

– Vairākkārt esi sumināta par stāstiem Kurzemes prozas lasījumos. Tev ir arī citi apbalvojumi. Ko tev nozīmē šī atzinība, un vai tā mulsina vai dzen uz priekšu radošo procesu?

– Kā kuro reizi. Skaidrs, ka atzinība vienmēr ir patīkama. Ir bijis tā, ka iepriekš esmu paredzējusi, ka man tā atzinība būs, un tā arī noticis. Tad mulsu, ka var tā paredzēt. Turpretī pēdējos Kurzemes prozas lasījumos devos uz Ventspili ar ātri uzrakstītu stāstu tikai tāpēc, ka ļoti gribēju būt tajā notikumā, satikt visus, paklausīties, ko kurš jaunu cels priekšā, bez vismazākā uzvarēšanas nodoma, bet tiku laureātos. Tas mani, kā saka, atkal nolika uz pauzes, sabijos no viegluma, kā šī balva atnāca. Vispār jau rakstot nedomā par atzinībām un balvām, man ir tā priekšrocība, ka neesmu pilna laika rakstniece, rakstu, kad sakrājies izsakāmais un atradusies izteiksmes forma, tad citam nav nozīmes… kamēr nav uzrakstīts. Gatavu joprojām "laižu tautās" ar diezgan drebošu sirdi, gribas jau, lai pieņem, saprot, atsaucas kādām teksta vārdu spēlēm, emocijām vai domām.

– Vai tevi mulsinātu, ja kāds uzrakstītu kritisku recenziju par to, ko dari?

– Droši vien. Neviens taču neraksta ar domu, lai būtu slikti, gluži otrādi, sirdi un dvēseli ieliek, reizēm pat sevi plosa. Kritiku par to, ko daru, esmu pārpārēm saņēmusi, strādājot pašvaldībā, ar laiku iemanoties nesabrukt pēc katra skarbāka vārda, bet nav ne jausmas, vai šī prasme noderētu pret literatūras kritiķu triecieniem. Man gan ir viens slepenais ierocis pret literāru kapitulāciju, dažas īsas, bet ļoti atbalstošas Ojāra Vācieša vēstulītes, ko saņēmu, būdama vien piecpadsmit gadus veca. Kad galīgi nevedas, atceros tās un turos. Tā bija, kad izdevniecības viena pēc otras atteicās publicēt krājumu "Ceļi", sitos kā pret sienu vairāk nekā gadu, līdz Inese Zandere palīdzēja satikt "Mansardu". Varbūt tāda hroniska nepieņemšana pielīdzināma nežēlīgai kritikai, tad sanāk, es mulstu, man sāpētu, bet es izturētu.

– Jaunajā dzejas krājumā mēs saskatījām arī arhitektūras un pat Liepājas vaibstus. Cik ļoti vide ir veidojusi tavus tekstus? Prozā, kā man šķiet, daudz spilgtāk darbojas valoda un raksturi…

– Arhitektūru un Liepāju? Jaunajā krājumā? Tiešām? No malas droši vien labāk redzams. Vide, var teikt, ir veidojusi mani, tad droši vien loģiski, ka tās nospiedumi redzami arī dzejā. Esmu pateicīga par katru dzīves pieredzes gabaliņu, kurā pie vajadzības rodams tekstam noderīgs vārds. Katra autora pieredzējumu individuālais kopums laikam nosaka to, ko sauc par literāro rokrakstu. Ja tam ļaujas. Par valodu vispār… Tās paņēmieni drīzāk atkarīgi no tā, par ko ir runa un kādā noskaņā vēstījums, vienalga, dzejā vai prozā. Tāds arhitektes salīdzinājums: ēkas veidols izriet no funkcijas, baznīcu taču parasti pēc izskata var atšķirt no savrupmājas.

– Nevaram arī noslēpt to, ka Gunta Šnipke būtībā pārstāv nu jau atzītu literātu saimi – līdzās dzejniecei un prozaiķei Janai Eglei un jaunajai dzejniecei Liepai Rūcei. Vai jūsu starpā notiek radošo procesu apmaiņa, konsultācijas, varbūt pretestība?

– Nesen tieši konsultējos ar Janu par vienu aktuālu radošā procesa jautājumu: ja, sēžot karstumā, tūkst kājas, rakstīt guļus vai stāvus. Tas tā, jokam, bet ja nopietni, mums ir kopīgs priekštecis, plašākam lasītāju lokam diemžēl nezināms dzejnieks Edvīns Eglājs, īstajā vārdā Edvīns Šnipke, mans un Janas tēvs, Liepas vectēvs. Droši vien katrai tīri ģenētiski no viņa kas ticis, taču, paldies dievam, esam ļoti atšķirīgas un suverēnas savās radošajās izpausmēs. Mēs ar Janu savus tekstus to tapšanas laikā neapspriežam, cik zinu, arī Jana ar Liepu to nedara. Ar Janu parunājam šad tad par literatūras dzīvi un jaunumiem vispār, vienmēr priecājamies par katras panākumiem un grūtos brīžos viena otru emocionāli atbalstām, tas gan.

DZEJAS ABC

Kārlis Vērdiņš, krājuma redaktors: Guntas Šnipkes koncentrētā, nospriegotā grāmata lasāma gan ātri, vienā elpas vilcienā, gan lēni un rūpīgi, apstājoties pie detaļām. Šeit pasaule ir kā neprātīgs atrakciju parks, kurā garām slīd visdažādākie cilvēki ar saviem varoņdarbiem un nedarbiem, lietas, parādības un domas, uzzīmējot mūsu šībrīža dzīves trauksmainos vaibstus.

Augusta beigās izdevniecībā "Latvijas Mediji" klajā nāks Guntas Šnipkes dzejprozas krājums "KĀ".

Foto: Publicitātes

Svēta

kā

misija iefiltrēties ar reizrēķinu jānīša prātā starp dokumentāliem, animētiem un pārējiem spēkiem trejdeviņos kanālos, kuros sīkbūtnes sērfo brīvāk nekā vecāki elpo, stundā var apspēt simts galaktikas, uzsūcot visu, ko nevajadzētu, bet guļamlaiks atkal sākas no nulles, vienmēr ar to pašu pasaciņu

Žēlojama

kā

simtpirmā dzīvokļa babiņa, abet nu labiņa, aplinkiem tincina katru par katras nama ģimenes veselībām, mīlestībām, laimēm un nelaimībām, smaidot, vaidot, pūšot, elšot un krustus metot, bet viņas plurskainais šunelis tiešā tekstā vankšķ sīkas rupjības, atiezis asos zobiņus uz katru, uz jebkuru katru, bet babiņa lipīgi īd, ka hektorīts taču nekož

Biedējoša

kā

kraupainās lapsas naksnīgā tekalēšana uz sētas miskastēm, kas būs, ja bērni pamodīsies, ja izskries basiņi uz zvēra takas, ja nesapratīs, ka nedrīkst mīļot, kas būs, kas nebūs, pilsēta zīlē un drebuļos kratās, bet lapsa, ēdusi, neēdusi, i neatskatās uz mežu, nav laika apcerēt zudušās ainavas, patiltes midzenī lapsēni vieni paši, kas būs, ja cilvēki atradīs

Gluma

kā

tikko no upes izcelta līdaka, sitas atpakaļ, smaržodama pēc sevis, kurš gan nezina, kā smaržo gluma zivs, nule nokabināta no āķa, vēl nedabeigta, vēl neķidāta, vēl nezaudējusi niknumu izsisties pa aso virsūdens pasaules zāli līdz maigajām mājzāļu šūpām plūstošās straumes rakstos, bet krastos mīt savāda radība, kāra uz visādiem kustoņiem, ne tikai ēdamiem līdakprāt

Silta

kā

labdarības zupa, rinda kust, nesvēti bļurkšķēdama biezās un jēlās daudztautu mēlēs, šūpinot vecās tenisa kurpes, vizinot laķenes ar cauro zoli, sakodējušās vestes, krekliņus ar izbalējušiem vārdiem, atstarojošos aksesuārus, no modes izmesto lietu un radību upe, ļumīgos murskuļos savēlusies, vietām pa nevietām sadalījusies, uzrūgusi, uzblīdusi, rupja, inerta, kusla, bļaustīga, nobijusies no sava kauna, ja patīrītu, varbūt daža būtne būtu vēl itin jauna… nepļurkšķi, nav te ne laba ne ļauna, zupa ir silta, neizspļaus, lai kas kur rakstīts, un katram tiks, nevajag mugurā bakstīt

Zaļa

kā

armijas uniforma, nav svarīgi, kuras, pie uzplečiem turas slava un gods, nav svarīgi, kurā karā iemantots, nav svarīgi, kurā pēckara pusē mazbērni tusē un lustīgi ironizē par lupatās ietītiem medāļiem vectēva darbnīcas atvilktnē, bet vecais uz mākoņa maliņas sēž un tic, ka tolaiku naids nav no pieķēzītajiem autiem par jaunu izdzimis

Slima

kā

galva tam vecītim, kuram piemetās ekotrauksme, stāvēja tupeņu rokamā kalnā un sauca pēc pasaules izglābšanas, cepa dienišķās desas un sludināja no pasaules izglābšanas, saviem bērniem un radiem, un draugiem, un garāmgājējiem un viņu suņiem grūda acīs to pasaules izglābšanu, principā programma tāda pati kā grētai, tikai trīsdesmit gadus agrāk un lauku sētā, bez bastošanas no skolas, bez iespējas nofraktēt lidmašīnu vai jahtu, lai pasauli riktīgi nostrostētu samitu samitos, ka tak reiz saņemtos un izglābtos, bet vecītis dega pārlieku agresīvi, un, starp citu, būtu gan gribējies, lai apvaicājas par mazbērniem, un kā gan mēs varējām zināt, kāda ir ekotrauksmei raksturīgā uzvedība, ak, tēt