Valmieras Vasaras teātra festivālā (VVTF) piektdien, 2., un sestdien, 3. augustā, pirmizrādi piedzīvos režisora Valtera Sīļa izrāde "Ik dienas". Tās stāsts būs par ikdienas dzīvi, kas notiks uz centrālās ielas Valmierā un saplūdīs kopā ar pilsētas ikdienu. Uz plaukstas likti jautājumi – pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast? Kāda ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā?
Dokumentālajā izrādē "Ik dienas" piedalīsies trīs ukraiņu aktieri – Natalka Kobizka, Kostantīns Tiščenko, Hrigorijs Baklanovs. Tulkojumu nodrošinās Jānis Kronis. Izrāde uzreiz pēc festivāla viesosies arī Latgalē – 5. augustā Rēzeknē un 6. augustā Daugavpilī.
VVTF programmā ir īpaši festivālam radīti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi. Par šī gada vadmotīvu kļuvis vārds "dzīvība".
Šajā sarunā ar Valteru Sīli spriedām par dzīvību un tās trauslumu kara apstākļos, personisku stāstu nozīmi, kultūras lielajiem centriem, identitāti un pietuvošanos lieliem jautājumiem.
– Gribētu, lai pastāsti par izrādi "Ik dienas". Par nonākšanu līdz šai idejai, kā arī iepazīšanos ar ukraiņu aktieriem.
V. Sīlis: – Izrāde savā ziņā ir radošs turpinājums. 2023. gadā es saņēmu uzaicinājumu no Igaunijas teātra "Vabalava" veidot izrādi viņu festivālam "International Freedom Theatre Festival in Narva". Mēs radījām pirmiestudējumu ukraiņu dramaturģes Natalkas Blokas lugai "Izvēlies labāku versiju". Tas bija stāsts par to, kā autore iztēlojās, kādas būtu sekas katrai izvēlei – palikt Hersonā, Kijivā, doties uz fronti vai bēgt uz Šveici. Kā katrā situācijā nevari būt simtprocentīgi pārliecināts par savu izvēli. Mēs radījām šo darbu kopā ar aktieriem, kuri dzīvo un strādā Kijivā. Arī mana pieredze, strādājot Kijivā, bija īpaša. Paralēli mums bija sarunas par viņu dzīvi, katram bija savs stāsts. Tāds, visticamāk, ir ikvienam, kurš ir no Ukrainas. Pēc izrādes "Izvēlies labāku versiju" stāstīju mākslinieciskajam vadītājam Reinim Suhanovam, ka, iespējams, man par šo tēmu ir turpinājums. Gribējās turpināt šīs attiecības ar aktieriem, ar kuriem biju iesācis darbu. Tāda sajūta, ka, ejot pa ielu, dažbrīd jūti, kāda trauma katrā slēpjas. Kā liktenis ir izmainījies šajos divos gados. Vienlaikus cilvēki turpina dzīvot, un no malas dzīve izskatās normāla. Tā daudz neatšķiras no tās, kāda pašlaik ir Valmierā vai Rīgā. Izņemot to, ka pēkšņi var sākt skanēt sirēnas, un cilvēki tam ir gatavi. Tad ir lietas, kurām atkal cilvēki nekad nav gatavi. Traģēdijām cilvēks nekad nav gatavs, lai cik tuvu viņš tām būtu klāt. Šis stāsts būs par ikdienas dzīvi. Izrāde notiks uz centrālās Valmieras ielas un saplūdīs ar Valmieras ikdienu.
– Būtībā tā ir dokumentāla izrāde. Vai tie ir pašu aktieru dzīvesstāsti?
– Tā ir daļa no stāsta. Protams, viņi iejūtas daudzās lomās. Tās ir viņu spējas, jo viņi var iemiesoties savos garāmgājējos, ar kuriem sastopas ik dienas Kijivā.
– Tā kā pats strādāji Kijivā, varbūt vari pastāstīt par turienes teātra vidi? Dzirdēju nupat interviju ar Ļubu Jakimčuku. Viņa pieminēja, ka Kijivā uz teātri ir grūti tikt, jo biļetes bieži vien ir izpārdotas. Tātad māksla kara apstākļos ir vitāli nepieciešama. Vai tev tā šķiet?
– Notiekošais tur katru mēnesi mēdz atšķirties. Piemēram, nav elektrības, bet turpinās darbs ar ģeneratoriem. Kijiva ir liela pilsēta ar ļoti plašu un bagātīgu teātra piedāvājumu. Dzirdēju: "Cilvēki nemaz negrib skatīties par karu, tieši tagad grib kaut ko ļoti vieglu!" Bet tad tu aizej uz teātri un saproti – nē. Viņi ir gatavi klausīties un ļoti nopietni uztvert sarunu par to, kas notiek pašlaik, un tai nav jābūt viennozīmīgai. Viennozīmīgs ir tikai tas, ka Krievija ir teroristiska valsts. Tā ir tā atšķirība – kā ar to tikt galā? Tajā visā ir daudz paškritikas, arī humora. Tā bija ļoti vērtīga sajūta – teātris ir vajadzīgs, lai cik nopietns būtu. Tas ir vajadzīgs arī, lai aizmirstos, lai pieslēgtos un domātu. Pagājušā gada jūnijā es gāju uz teātri. Tā bija ļoti interesanta un jauka pieredze par to, cik bagātīgs, dažāds un interesants tas bija. Iepazinu ļoti interesantus māksliniekus.