Izrāde, kas saplūdīs ar Valmieras ikdienu. Saruna ar režisoru Valteru Sīli par darbu "Ik dienas"

Valmieras Vasaras teātra festivālā (VVTF) piektdien, 2., un sestdien, 3. augustā, pirmizrādi piedzīvos režisora Valtera Sīļa izrāde "Ik dienas". Tās stāsts būs par ikdienas dzīvi, kas notiks uz centrālās ielas Valmierā un saplūdīs kopā ar pilsētas ikdienu. Uz plaukstas likti jautājumi – pie kā nākas pierast un pie kā nekādi nav iespējams pierast? Kāda ir ikdiena Valmieras izmēra pilsētā Ukrainā?

Dokumentālajā izrādē "Ik dienas" piedalīsies trīs ukraiņu aktieri – Natalka Kobizka, Kostantīns Tiščenko, Hrigorijs Baklanovs. Tulkojumu nodrošinās Jānis Kronis. Izrāde uzreiz pēc festivāla viesosies arī Latgalē – 5. augustā Rēzeknē un 6. augustā Daugavpilī.

VVTF programmā ir īpaši festivālam radīti darbi, ko veido nacionālā un starptautiskā mērogā zināmi profesionāļi. Par šī gada vadmotīvu kļuvis vārds "dzīvība".

Šajā sarunā ar Valteru Sīli spriedām par dzīvību un tās trauslumu kara apstākļos, personisku stāstu nozīmi, kultūras lielajiem centriem, identitāti un pietuvošanos lieliem jautājumiem.

Valters Sīlis (pirmais no labās) ar izrādes "Ik dienas" komandu: "Tā notiks uz centrālās Valmieras ielas un saplūdīs ar Valmieras ikdienu."

Foto: Publicitātes

– Gribētu, lai pastāsti par izrādi "Ik dienas". Par nonākšanu līdz šai idejai, kā arī iepazīšanos ar ukraiņu aktieriem.

V. Sīlis: – Izrāde savā ziņā ir radošs turpinājums. 2023. gadā es saņēmu uzaicinājumu no Igaunijas teātra "Vabalava" veidot izrādi viņu festivālam "International Freedom Theatre Festival in Narva". Mēs radījām pirmiestudējumu ukraiņu dramaturģes Natalkas Blokas lugai "Izvēlies labāku versiju". Tas bija stāsts par to, kā autore iztēlojās, kādas būtu sekas katrai izvēlei – palikt Hersonā, Kijivā, doties uz fronti vai bēgt uz Šveici. Kā katrā situācijā nevari būt simtprocentīgi pārliecināts par savu izvēli. Mēs radījām šo darbu kopā ar aktieriem, kuri dzīvo un strādā Kijivā. Arī mana pieredze, strādājot Kijivā, bija īpaša. Paralēli mums bija sarunas par viņu dzīvi, katram bija savs stāsts. Tāds, visticamāk, ir ikvienam, kurš ir no Ukrainas. Pēc izrādes "Izvēlies labāku versiju" stāstīju mākslinieciskajam vadītājam Reinim Suhanovam, ka, iespējams, man par šo tēmu ir turpinājums. Gribējās turpināt šīs attiecības ar aktieriem, ar kuriem biju iesācis darbu. Tāda sajūta, ka, ejot pa ielu, dažbrīd jūti, kāda trauma katrā slēpjas. Kā liktenis ir izmainījies šajos divos gados. Vienlaikus cilvēki turpina dzīvot, un no malas dzīve izskatās normāla. Tā daudz neatšķiras no tās, kāda pašlaik ir Valmierā vai Rīgā. Izņemot to, ka pēkšņi var sākt skanēt sirēnas, un cilvēki tam ir gatavi. Tad ir lietas, kurām atkal cilvēki nekad nav gatavi. Traģēdijām cilvēks nekad nav gatavs, lai cik tuvu viņš tām būtu klāt. Šis stāsts būs par ikdienas dzīvi. Izrāde notiks uz centrālās Valmieras ielas un saplūdīs ar Valmieras ikdienu.

– Būtībā tā ir dokumentāla izrāde. Vai tie ir pašu aktieru dzīvesstāsti?

– Tā ir daļa no stāsta. Protams, viņi iejūtas daudzās lomās. Tās ir viņu spējas, jo viņi var iemiesoties savos garāmgājējos, ar kuriem sastopas ik dienas Kijivā.

– Tā kā pats strādāji Kijivā, varbūt vari pastāstīt par turienes teātra vidi? Dzirdēju nupat interviju ar Ļubu Jakimčuku. Viņa pieminēja, ka Kijivā uz teātri ir grūti tikt, jo biļetes bieži vien ir izpārdotas. Tātad māksla kara apstākļos ir vitāli nepieciešama. Vai tev tā šķiet?

– Notiekošais tur katru mēnesi mēdz atšķirties. Piemēram, nav elektrības, bet turpinās darbs ar ģeneratoriem. Kijiva ir liela pilsēta ar ļoti plašu un bagātīgu teātra piedāvājumu. Dzirdēju: "Cilvēki nemaz negrib skatīties par karu, tieši tagad grib kaut ko ļoti vieglu!" Bet tad tu aizej uz teātri un saproti – nē. Viņi ir gatavi klausīties un ļoti nopietni uztvert sarunu par to, kas notiek pašlaik, un tai nav jābūt viennozīmīgai. Viennozīmīgs ir tikai tas, ka Krievija ir teroristiska valsts. Tā ir tā atšķirība – kā ar to tikt galā? Tajā visā ir daudz paškritikas, arī humora. Tā bija ļoti vērtīga sajūta – teātris ir vajadzīgs, lai cik nopietns būtu. Tas ir vajadzīgs arī, lai aizmirstos, lai pieslēgtos un domātu. Pagājušā gada jūnijā es gāju uz teātri. Tā bija ļoti interesanta un jauka pieredze par to, cik bagātīgs, dažāds un interesants tas bija. Iepazinu ļoti interesantus māksliniekus.

– Vai ukraiņu aktieri ir iepazinušies ar Latvijas teātri? Ir bijusi kaut kāda atgriezeniskā saite arī no viņiem?

– Pēc Valmieras vasaras teātra festivāla būs sarunas par to. Pašlaik esam tādā teātra nometnē. Domāju, ka daudz kas nav redzēts. Esam tik tuvi, bet tikai tagad aptveram, ka paši sevi esam aplaupījuši. Mēs visu laiku skatāmies uz lielajiem centriem; kad pārstāsim domāt: "Ā, Maskavas nav, tad lai mūs Berlīne pamana." Kad gribēsim, lai mēs viens otru pamanām, tas būs liels solis. Man bija ļoti vērtīgi ieraudzīt, kāds bija teātris Ukrainā. Protams, ir ukraiņu mākslinieki, kas pagājušogad bijuši uz Latvijas teātra skati. Mēs jau katrs sezonas laikā ielienam sava teātra ritmā.

– Man šķita interesanta ideja par kultūras lielajiem centriem un vajadzību decentralizēt. Kā tu izproti šo jautājumu? Vai tie ir lielie kultūras centri, uz kuriem skatāmies?

– Ierastais skatītājs ir vērtīgs, bet tāds ir arī skatītājs aiz mūsu valsts robežām. Man ir grūti nošķirt, kāda ir atšķirība starp teātra skatītāju Briselē vai Ļvivā. Dažbrīd domājam par teātra vai mūzikas eksportu, jā, dažbrīd tam ir kultūras biznesa loma. Ir iespēja savstarpēji sazināties, kā arī iepazīties. Tomēr ir tik daudz interesantu teātru arī Austrumeiropas reģionā. Pat ieraugot savas atšķirības, mēs iepazīstamies. Biju projektā Berlīnē, kas bija veidots, sākoties Covid-19 laikam. Tur tika savākti dažādi projekti no Austrumeiropas "Volksbühne" festivālam. Projekts bija digitāls, taču satiekoties bija sajūta – kāpēc mums jābūt Berlīnē, kāpēc mēs netiekamies cits pie cita?

– Jā, jo mēs visi patiesībā eksistējam kaut kādā kontekstā, esam savstarpēji atkarīgi.

– Tā jau arī bija tā saruna. Vai mums tiešām jānoliedz mūsu vēsture un ģeogrāfiskā pozīcija? Tas, ka Latvija vienmēr ir bijusi daudznacionāla. Vienlaikus arī apzināties to kultūras un varas mehānismu sadaļu. Man liekas, tas ir svarīgāk, nekā pateikt: to mēs jums vairs nemācīsim! Vienkārši apzināties un ņemt to vērā. Tas ir tāpat kā vēsturisku figūru, piemēram, Raini nodēvēt par nepiemērotu latviešu kultūrai, jo viņš ir bijis sociāldemokrāts, sociālists. Tas nozīmē nezināt vēstures kontekstu, kurā viņš dzīvojis, kā šīs idejas radušās. Man liekas, ka šīs lietas cilvēki savā apziņā spēj savienot.

– Turpinot tematu, tu biji režisors izrādei "Šķelšanās". Interesanti, vai šis projekts cilvēkos raisīja diskusijas?

– Jā, pie manis nāca ar stāstiem. Piemēram, esi piedzimis puskrievs. Tava identitāte ir daļa tevis. Tad notiek šīs situācijas, kad par vienu identitātes daļu tev jākaunas. Ir grūti saprast, kā justies. Izrādē to publiski dzird cilvēki, kuriem ir līdzīgi jautājumi. Kā šajā nenormālajā laikā tikt galā ar savas identitātes daļu? Tie laikam bija īpašākie brīži, kad man atrakstīja: paldies! Es tikai palīdzēju šiem stāstiem kļūt skatuviskiem. Mēs šeit, Latvijā, kopā esam dažādi cilvēki, un galvenais ir iestāšanās, par ko tad esam. Tomēr ir attiecības ar daudziem, piemēram, ar vecmāmiņām Krievijā, radinieku vai tēti, kas tic kaut kam ne tam. Šie stāsti arī ir tie, par kuriem teātri iestudē un lugas taisa.

– Man liekas, arī paši skatītāji novērtē šos dokumentālos žanrus, kuros atklājas personiskie stāsti. Tie vienmēr kaut kā nonāk ne tikai līdz prātam, bet arī sirdij.

– Teātrī mums ir dots laiks, kad vari tikt pie tā. Es apstājos, man tagad nav nekā cita, jo pieslēdzos tikai tam, kas šeit notiek. Mēs ik dienas dzirdam ziņas, bet kā tām pietuvoties? Tas nav vienkārši. Dažreiz mēs arī negribam tām pietuvoties, jo mums ir milzums savu problēmu.

– Atgriežoties pie izrādes "Ik dienas". Vai pašiem aktieriem, daloties ar saviem stāstiem un problēmām, tas kaut kādā veidā morāli palīdz? Vai tas viņiem tomēr nesagādā diskomfortu – iziet vēlreiz cauri šīm šausmām?

– Kā kuru brīdi; pirmajā reizē, kad biju Kijivā, radās interesanta sajūta – uzdod jautājumu un tev gribēs stāstīt. Tiešām, katram ir stāsts. Kad ir dzirdīgas ausis, kuras grib dzirdēt, tad arī ļoti gribas izstāstīt savu pieredzi. Patiesībā viņi grib dalīties, pastāstīt par tiem sāpīgajiem brīžiem. Uz mūsu, nezinīšu, jautājumiem ir interesantas atbildes.

– Teātrī tu bieži pieskaries lieliem jautājumiem. Kāds tev bijis sākums kā vadītājam Liepājas teātrī, kāda būs nākamā sezona?

– Pirmajā februārī es sāku strādāt. Tad tika radīta programma, kurai ir nopietns saturs, ir arī daudz jaunumu. Jaunā sezona sāksies ar "Annas Frankas dienasgrāmatu" Lauras Grozas režijā. Jā, tas ir par izdzīvošanu, pieaugšanu baisos apstākļos. Turpretī man būs dramaturģes Ludmilas Roziņas darbs "Dievs ir šeit". Tā ir jauna luga, stāsts par dzīvību. Gana sāpīgs stāsts par mēģinājumiem kļūt par vecākiem. Domāju, būs interesanta sezona. Nākamajā sezonā mēs gribam īstas, lielas jūtas.