Konkursa "Aicinājums" laureātu prozas darbi atspoguļo visdažādākās jauniešu uztvertās problēmas un visraibāko izjūtu spektru
Šogad norisinājās Latvijas Rakstnieku savienības kultūrizglītības programmas "Literārā akadēmija" Latvijas skolēnu un jauniešu literāro darbu konkurss "Aicinājums" (sasaukums Nr. 47).
Šajās lappusēs publicēti fragmenti no "Aicinājuma" laureātu prozas darbiem – no 1. grupas (dalībnieki no septiņu līdz 15 gadu vecumam) un 2. grupas (dalībnieki no 16 līdz 18 gadu vecumam); 2. grupā piešķīra tikai 3. vietu. Šogad žūrija bija skarba un nolēma 3. grupas dalībniekiem (no 19 līdz 21 gada vecumam) balvas vispār nepiešķirt, jo bija ar ko salīdzināt, proti, žūrija bija patīkami pārsteigta par jaunākajiem konkursantiem – par 1. grupas jauniešu prozu.
Konkursa atbalstītāji ir grāmatu apgādi "Dienas Grāmata", "Jāņa Rozes apgāds", "Zvaigzne ABC", "Neputns", "Literatūras kombains", "Latvijas Mediji" un "Latvijas Avīzes" pielikums "Kultūrzīmes", rakstu krājums kultūrai un brīvai domai "Jaunā Gaita", kā arī Latvijas Rakstnieku savienība.
"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam iepazīties ar "Aicinājuma" laureātu prozas darbu fragmentiem.
1. grupa
1. vieta: Annija Adricka (Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzija)
Tukšais cilvēks
"Cilvēks nemirst, kad viņu nošauj vai spīdzina, nē, nemaz, viņš mirst, kad viņu aizmirst...
Ieraksts 1. "Iepazīšanās"
Mans skolēns, kuru es nespēju saprast un audzināt. Es, Rebeka Ozola, 9. sākumskolas skolotāja, vadu sociālās zinības stundas. Šajā dienasgrāmatā vēlētos uzrakstīt par manu skolēnu, kuram nav mērķu.
Artūrs Bahtins, kuru neviens neievēroja, skolēns.
Kad viņš bija iestājies skolā, viņš nokļuva manā audzināmajā klasē. Es uzreiz pievērsu uzmanību Bahtina bālajai ādai, uz kuras bija manāmi seni miesas bojājumi.
Tad es biju padomājusi: "Laikam jau bērnībā kaut kas notika, varbūt nikns suns..."
Visi skolēni jau iepazinās un izveidoja grupiņas. Vienīgi Artūrs skuma, sēžot iepretī manam galdam.
Es mēģināju ar viņu kontaktēties, sarunāties, nodarbināt ar kaut ko.
Bet viņš neveidoja kontaktu, tikai dažreiz it kā pēkšņi pamanīja mani, atsaucoties uz dažiem maniem jautājumiem.
Ieraksts 2. "Novērojums"
Citiem viņš kļuva neinteresants, jo Artūrā nebija nekā neparasta. Viņš bija vidēja auguma, gaišiem matiem, ar pelēkām acīm.
Bahtins nebija īpašs, uz citu fona bija kā pelēka siena.
Viņš bija parasts kā vienkārša vāze bez neviena zieda.
Vāze ir bezjēdzīga, kamēr tajā neieliek ziedus. Tāpat kā viņš, bija bezjēdzīgs, līdz citiem bija nepieciešama palīdzība.
Mani uztrauc tas, kāpēc zēns tik viegli padodas manipulācijām. Vai Artūrs nemana, ka viņu izmanto saviem mērķiem, vai varbūt viņam nebija savu mērķu?
Tad es izlēmu uzdot mājasdarbu: izveidot prezentāciju "Mērķis", lai pārliecinātos par saviem novērojumiem."
2. vieta: Keitija Čekša (Rīgas Valsts 1. ģimnāzija)
Slimnīcas bērni
"Es dzirdēju kliedzienus un saucienus. Jutu tikai dūmus, un manas acis bija aizmiglotas. Dūmu smaka. Tā bija tik riebīga, spēcīga, ka gribēju ierakties zemē un to vairs nejust. Taču tas nebija iespējams. Es neko nevarēju darīt, izņemot izjust dūmus ar savu degunu, plaušām, pat ar sirdi un dvēseli.
Pirmais, ko pamanu pēc biedējošās nakts, ir balti griesti. Tie ir tik parasti, taču vienalga par spilgtu manām acīm. Iedomājoties par ugunsgrēku, nenormāli sāp galva, taču ir grūti nedomāt par to. Sakopoju visus savus spēkus, lai apsēstos sēdus. Pirmie mēģinājumi izrādās neveiksmīgi. Visas ķermeņa daļas iesāpas, kāja iekrampējas, un galvassāpes kļūst vēl briesmīgākas. Beidzot man izdodas apsēsties un ar muguru atgulties pret gultas malu. Ar acīm aplūkoju telpu un saprotu, ka atrodos slimnīcā. Tur, kur man jābūt.
"Viņa ir piecēlusies! Mana mīļā Klāra ir pamodusies!" mamma priecīgi iesaucas, ienākdama pa durvīm. Viņa pienāk pie manis, noskūpsta pieri un ilgi skatās acīs. "Kā tu jūties?" mamma līdzjūtīgi jautā. Pasmaidu bēdīgu, sāpīgu smaidu. Mamma pasmaida līdzīgi, pieceļas un paziņo: "Iešu pasaukt medmāsu. Un piezvanīšu pārējai ģimenei." Pirms viņa aiziet, klusi pajautāju: "Cik ilgi es gulēju?" Mamma izdzird manu jautājumu, apstājas un atbild: "Divas nedēļas." Zinu, ka viņa nemelo.
Atnāk medmāsa, ārsti, ģimene, radinieki. Radi nes dāvanas, bet ārsti paziņo manu veselības stāvokli. Piecelies, ēd, guli, lasi, aizej uz tualeti, iedzer zāles. Tā es nākamo nedēļu pavadu. Vienu dienu medmāsa, dodot medikamentus, saka: "Tu varētu pastaigāt pa slimnīcu un ar kādu sadraudzēties. Tev pat nav istabas biedru! Slimnīcā neesi aizgājusi tālāk par tualeti." Mazliet nokaunējusies, pamāju ar galvu. Viņa turpina: "Ārsts to tev nebija aizliedzis."