12.3 °C
Durbes pilī līdz 3. novembrim apskatāma izstāde "Artefactum", kas veidota par godu muzeja 85. jubilejai (tas dibināts 1935. gadā kā pirmais mākslas muzejs ārpus Rīgas). Šai izstādei atlasīti izcili krājuma artefakti no muzeja arheoloģijas, tautas daiļrades un mākslas kolekcijām.
Pieļauju, ka kultūras cilvēku lokā Tukuma muzejs vislabāk zināms ar savu lielisko gleznu kolekciju, kura šobrīd ļoti labi pārstāvēta arī tikko kā atklātajā izstādē "Mīļa kā svētdiena" Tukuma mākslas muzejā Harmonijas ielā 7; tur tagad visu vasaru (līdz 25. augustam) apskatāmas gleznas no 19. gs. beigu (Johans Valters) līdz pat aktuālo 21. gadsimta autoru darbiem (Alberts Pauliņš). Taču kādu laiku jau pirms 20. gadsimta 30. gadiem, kad Tukums nemanāmi bija kļuvis par pilsētu, uz kuru ar vilcienu brauc Rīgas jaunie mākslinieki ciemos pie Tukuma jaunajiem māksliniekiem (tusēt?), Leonīda Āriņa, Anša Artuma, Kārļa Neiļa un citiem, 20. gadu beigās Tukumā bija pamanījusies izveidoties jauna un spēcīga radoša vieta – Jāņa Krieva (Krieviņa, 1882–1948) podniecības darbnīca, kura pašos sākumos saucās "Trauku un krāsnes podu darbnīca". 20. gs. 30. gados Tukumu valsts tūrisma ceļvežos jau sāka dēvēt par "dārzu, gleznotāju un podnieku" pilsētu, un 1936. gadā šajā darbnīcā strādāja četri zeļļi un arī vairāki izcili gravētāji, kuri prata noturēt nemainīgi labu ražojumu māksliniecisko līmeni. Tie bija paša Jāņa Krieva kundze Olga Krieva (1891–1963), diplomētais gleznotājs Ansis Artums (viņš šajā amatā nostrādāja no 1935. līdz pat 1968. gadam, kad godam sagaidīja savu padomju mākslinieka pensiju), kādu laiku gravēja arī scenogrāfs Arturs Lapiņš un grafiķis Pēteris Upītis.
Izstādē "Artefactum" keramikai ierādīta goda vieta, jo Tukuma muzeja krājumā pa dažādiem ceļiem ir ienākuši un apzināti 247 Jāņa Krieva darbnīcā tapuši priekšmeti (apmēram tikpat daudz ir arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumos). Šķiet, ka spēka, spožuma un krāsainības ziņā Tukuma muzeja keramikas kolekcija var konkurēt ar glezniecības krājumu – ekspozīcija ir patiesi krāšņa! Kādai daļai skatītāju (arī man) tā varētu būt sentimentālas atmiņas raisoša, jo 20. gs. 50. gadu pieticībā un pelēcībā strādnieku ciematu tumšo veikalu t. s. kultūrpreču nodaļās Tukuma keramika mirdzēja kā zelts, vienīgā greznība un rota. Kurzemē tā bija visās mājās, domāju, ka arī šodien daudzviet, un daudzi pirmrindnieki bija priecīgi par dāvanā iegūto grezno sienas šķīvi ar Artuma gleznotu ainavu vidū vai lāsumainu grīdas vāzi un kur nu vēl par dzintardzeltenu tējas vai mēļi zilu kafijas servīzi un alus kausu komplektu. Daļai latviešu šie augstvērtīgie darinājumi padomju laikos varēja būt ne tikai skaisti un funkcionāli priekšmeti, domāju, ka tos taupīja un sargāja, nemaz tik bieži nelietojot ikdienā; tie bija kā tāds slepens sveiciens no vecajiem, labajiem laikiem, kad cilvēki varēja vairāk atļauties un pavisam droši rotāt savas mājas ar latvisku, labu amatniecību un mākslu.
Izstādes iekārtojums secīgi pastāsta par Jāņa Krieva podniecības (1926–1945) attīstību. Apakšējos plauktos sakārtoti pirmie ražojumi – vienkārši, neglazēti, saimniecībai visvairāk nepieciešamie trauki – vasarās ir jāvirpo skābputras bļodas, rudenī – podi ievārījumam, ziemā – tauku podi. Augstāk izlikti dekoratīvi rotātie trauki, kuriem sākumā bijis labs noiets Rīgā. Un tad arī J. Krieva darbnīcai nācis novērtējums un popularitāte: piedalīšanās I Latvijas daiļamatniecības izstādē Jelgavā (1937, sudraba medaļa), zelta medaļa un atzinības raksts Berlīnes daiļamatniecības izstādē (1938), Dublinas muzeja (Īrija) iepirkums. Apbrīnas vērta ir trauku nemainīgi augstā mākslinieciskā kvalitāte gan līdz paša Jāņa Krieva aiziešanai 1948. gadā, gan arī ilgus gadus pēc tam, kad darbnīcas oficiālie nosaukumi ir bijuši, piemēram, "Latpotrebsojuza" ražošanas uzņēmumu pārvaldes Tukuma rūpkombināta keramikas cehs (1968), kad lielie priekšnieki turklāt bijuši citu tautību vīri. Ir bijusi nepārtraukta amata prasmju pārmantojamība, sākot jau ar laba māla un smilts atradnēm Tukumā, sausu egļu malku, paša meistara un labi apmācīto darbinieku lielisko formas izjūtu un drosmi eksperimentēt. Jānis Krievs ir bijis ļoti patstāvīgs vīrs, visu gan centies darīt pats, gan pats veidojis glazūras receptes, nevienam tās nav atklājis, gan pats 30 stundas kurinājis krāsni, taču komandas darbs bijis priekšzīmīgs un stabils. Turklāt meistars ir rūpējies par darbnīcas paplašināšanos un modernizāciju, un laimīgā kārtā tas turpinājies arī padomju laikā. Šodien gan var teikt, ka 20. gs. 90. gados beidzās vairāk nekā 70 gadus koptā Tukuma keramikas skola: jau agrāk bija sācies eklektikas periods ar "rožu vāzēm" un citiem "jauninājumiem"; darbnīca beidza pastāvēt 2001. gadā.
Otra apbrīnojama Tukuma keramikas vērtība ir radīto priekšmetu daudzveidīgā praktiskā pielietojamība: saimniecības trauki, puķu podi, apgleznoti sienas šķīvji un grīdas vāzes, putras servīzes, liķiera servīzes, zirņu servīzes, krūzes un krūzītes, saldumu trauki, terīnes, karafes, augļu trauki, maizes šķīvji, svečturi, sālstrauki, olu trauciņi, alus kausi un alus kannas ar vākiem, pelnu trauki, naktspodi, kafijas un tējas servīzes, katra ar vairāk nekā 20 priekšmetiem… Man pietrūka amizantā, koši dzeltenā sienas vāzīte, kura bija virs manas bērnudienu gultiņas, taču tādu esmu redzējusi citā Kurzemes muzejā...
Protams, var rasties vēlme salīdzināt Tukuma keramiku ar citu Latvijas novadu podnieku devumu – Latgali, Vidzemi, Dienvidkurzemi. Neviens jau nevar tuvoties Latgales lielajam meistaru pulkam, kurš tāds ir arī šodien. Vai arī vidzemniekam Jēkabam Drandam, kuram bijis savs, jūgenda laikā veidojies "krāsns flīžu" stils, bet dienvidkurzemnieki radīja zaru kannas. Domāju, ka Tukums sev atvēlētajā laikā bijis salīdzinoši stilīgāks, jo šajā darbnīcā strādāja profesionāli mākslinieki – plašāku pasaules mākslas tendenču zinātāji. Olga Krieva bija ļoti laba latviskā ornamenta zinātāja, bet Ansis Artums un pārējie autori savu rotājumu rakstos prata tautas mākslu savienot ar Eiropā tik pieprasīto Art deco jauno ģeometriskumu un zig-zaga motīviem. Šodien nepavisam negribētos Tukuma keramiku saukt par masu produkciju, jo tajā tik veiksmīgi ir savienojusies pielietojamība (dizains) ar mākslu.
