Aktieris Ģirts Liuziniks uz sarunu ierodas, uzlicis brilles, kas acīmredzami nepieder viņam, bet zinātniekam Jergenam Tesmanim, vienam no galvenajiem varoņiem izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās" – Henrika Ibsena lugā Edmunda Freiberga režijā, kas pirmizrādi piedzīvos 6. martā.

Norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena pasaulslavenā luga "Heda Gablere" sarakstīta 1890. gadā. Nacionālajā teātrī tā pirmoreiz iestudēta 1929. gadā Ernesta Feldmaņa režijā. Otro reizi uz šīs skatuves to iestudēja Mihails Kublinskis 1991. gadā. Un nu, pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, Nacionālais teātris to darīt uzaicinājis režisoru Edmundu Freibergu. Uz Nacionālā teātra skatuves atgriežas lielās klasikas darbs, kura domas mērogs un satura kvalitāte ir izturējuši laika pārbaudi.

Par atgriešanos var runāt no vēl viena skatpunkta. Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ieva Struka saka – dažādu ārēju apstākļu dēļ teātra trupu pēdējos gados pametuši vairāki lieliski aktieri un režisori, un šis darbs veltīts tam, lai vismaz daļa no viņiem atgrieztos uz Nacionālā teātra skatuves. Kā liecina titullomas tēlotājas izvēle, vispirms runa ir par harismātisko Madaru Zviedri (agrāk pazīstama kā Madara Saldovere). Un Ibsena "Heda Gablere" ir viena no pasaulslavenajām lugām, kas nodrošinājusi sapņu piepildījumu izcilām aktrisēm. Līdzās Madarai Zviedrei ir trīs ne mazāk labi un publikas mīlēti kolēģi – Jēkabs Reinis, Ģirts Liuziniks un Ivars Puga, katrs pārstāvot savu paaudzi.

Lugas stāsts ir par sievieti, ko audzinājis tēvs ģenerālis, un vīrieti, kas audzis rūpīgā sieviešu uzraudzībā. Viņu laulība noslēgta pavisam nesen, bet visiem ir skaidrs, ka tā nebūs laimīga savienība. Visiem, izņemot jauno vīru, zinātnieku Jergenu Tesmani. Viņa jaunā sieva Heda mīlestībai piešķir pašu svarīgāko lomu dzīvē, bet dzīve nepakļaujas viņas ideāliem. Tāpēc sarežģītās jūtas pret pavisam citu vīrieti kļūst postošas.

Tā jauno iestudējumu "Heda Gablere. Atgriešanās" pieteicis Nacionālais teātris.

Bet, pirms runājam par atgriešanos, sarunu ar Ģirtu Liuziniku sākam ar to, kāpēc viens no pieprasītākajiem aktieriem, kas nevarēja žēloties par lomu trūkumu, 2020. gadā izšķīrās par aiziešanu no teātra, turpinot spēlēt dažās repertuāra izrādēs.

Ģirts Liuziniks.

– Ģirt, vai varat atklāt, kāds tam bija iemesls?

Ģ. Liuziniks: – Esmu nospēlējis ļoti daudz brīnišķīgu lomu. Bet, ja, uz mēģinājumu ejot, sāc just, ka neko jaunu vairs nespēj dot, tad nav jēgas. Sajutos noguris… Un negribēju arī kļūt par cilvēku, kurš staigā gar kulisēm un koridoriem, sūkstoties, cik teātrī viss ir slikti. Savās izjūtās negribēju vainot nevienu citu. Kādu laiku biju ārštatā, bet pēc tam pavisam prom no teātra. Toreizējais direktors Jānis Vimba arī lika izšķirties – vai nu, vai… Bet ir tā, ka piedalīties izrādēs var uzaicināt kā ārštata aktieri no šī tuvākā ārpusnieku loka, tā jebkuru skatuves mākslinieku.

– Varbūt iespaidu uz jūsu lēmumu atstājis Jānis Bērziņš, kuru spēlējat Artūra Dīča komēdijā "Arī vaļiem ir bail"? Talantīgs trīsdesmit gadus jauns vīrietis, kura dzīvē itin nekā netrūkst, ir veiksmīga karjera un harmoniska ģimenes dzīve, pietiek naudas ceļojumiem, bet kādā rītā viņš pēkšņi saprot, ka nekas no tā vairs nesagādā prieku…

– Nē (iesmejas). Es mēģinu savām lomām un izrāžu varoņiem smelties no tā, kas ir manī, bet nekad neļauju lomām ietekmēt sevi pašu.

– Ko ieguvāt no savas aktiera statusa maiņas?

– Nacionālais teātris man bijis pirmais un vienīgais. Aizejot nebija nekāda konkrēta plāna. Izskatīju visādas iespējas. Sāku pat studēt Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē. Kad absolvēju vidusskolu, tūlīt aktieros nemaz neiestājos. Studēju juristos un ekonomistos vienlaikus. Mani vienmēr interesējušas arī praktiskas lietas. Iecavā, kur mūsu dzimtas lauki, ceļot māju, diezgan daudz esmu pielicis arī savu roku. Vecāku māja un manējā atrodas netālu, abas uz Raiņa ielas. Mēs ar Egilu Melbārdi, manu teātra krusttēvu, domājam, ka varbūt pat derētu vasarā sarīkot kādus Raiņa ielas svētkus, ar mūziku un vēl ko atbilstošu. Šajos trīs gados, kamēr uz teātri gāju retāk, uz repertuāra izrādēm, padarbojos fiziski, pabūvēju dzīvokļus. Divus trīs mēnešus nostrādāju pat slimnīcā par sanitāru. Teātrī mēģinājumi un izrādes aizņem tik daudz laika, ka tu dzīvo kā mazā muciņā. Kad pieņem lēmumu iziet ārā, pēkšņi satiec citus cilvēkus, draugus, kuri tev sāk visu ko piedāvāt. Apmēram tā – paklau, ko tu teiktu, ja pastrādātu... slimnīcā? Sākumā to izmeta kā joku, bet es kā cilvēku pētniecībā ieinteresēts nolēmu – riskēšu. Intensīvajā nodaļā pienesu dvielīšus, stūmu ratiņus. Sēju rokas un kājas tiem, kuri vairs nepamodīsies. Lai cik dīvaini liktos, ieguvu… domāšanas brīvību, sajūtu brīvību. Jo tu, cilvēk, esi te, bet pēc mirkļa vari būt jau stāvu zemāk. Un brīvs pavisam. Tāpēc nav jēgas dzīvē vilkt sev līdzi kaut kādus sliktus notikumus, aizvainojumus. Tas viss traucē.

– Kas lika pieņemt uzaicinājumu spēlēt izrādē "Heda Gablere. Atgriešanās"?

– Tāpēc, ka aicināja Edmunds Freibergs. Ja to darītu kāds cits, nezinu, bet varbūt es teiktu, ka līdz Ibsenam vēl neesmu izaudzis. Manā skatījumā Edmunds Freibergs ir viens no mūsu laiku jaudīgākajiem, pieredzes bagātākajiem un precīzākajiem režisoriem. Nekad nevienu aktieri nepazemo ar strupu "nē", vienmēr sarunājas. Man pat ir sajūta, ka viņš vienmēr dzīvojis tā kā mazliet laikam pa priekšu. Edmundam vienmēr ir ko teikt, vienmēr viņš kaut kur ir bijis, kaut ko redzējis. Viņš vienmēr ir stilīgs, stilīgi domājošs. Un savās izrādēs uzrunā ne vien savu paaudzi, bet arī vidējo un jauniešus, lai arī viņam pašam mājās tādu nav. Esam arī partnerībā spēlējuši uz skatuves. Elmāra Seņkova režisētajā Čehova "Kaijā" es biju rakstnieks Boriss Trigorins, bet Edmunds Freibergs spēlēja Irinas Arkadinas brāli Pjotru Sorinu.

– Lieliska partnerība jums bija arī "Annā Kareņinā", kur Edmunds Freibergs spēlēja Kareņinu, bet jūs, tikko pāris gadus nostrādājis Nacionālajā teātrī, kaislīgo mīlētāju Vronski, kas ir pilnīgs pretstats tagad "Hedā Gablerē" jūsu atveidotajam zinātniekam Jergenam Tesmanim, kas ir raksturā visai vājš…

– Un tajā pašā laikā bez jebkādām spējām pieņemt arī citu pasaules uztveri. Diezgan labi atpazīstams tips. Izrādes darbība notiek divās dienās. Kultūras vēstures stipendiāts Jergens Tesmanis atgriežas Norvēģijā no sešu mēnešu ilga kāzu ceļojuma, kura laikā viņš ieguvis doktora grādu. Ar jauno sievu Hedu apmetas tikko iegādātajā greznajā savrupnamā. Pirkums iegādāts, arī domājot par profesora vietu, ko Jergenam ir cerības iegūt. Un te atklājas, ka var būt konkurence, jo par sāncensi var kļūt viņa agrākais paziņa Eilerts Lēvborgs, ar kuru Hedai iepriekš bijušas kaislīgas attiecības. Situāciju varētu raksturot tā – priekšā laba karjera, bet pēkšņi ierodas kāds sens izbijis draugs, kurš diemžēl ir talantīgāks par mani, spējīgāks… Un ierunājas ego, kas liek iedomāties, ka esi un gribi būt labāks, smukāks, gudrāks par to otru. Ego, ego, ego! Šī mūsu sabiedrībā tik izplatīta parādība. Par katru cenu kādu citu pabīdīt malā, pastumt nost. Manam Jergenam ir tāds teiciens, ka vēsturnieks nedrīkst paļauties emocijām. Un arī sievieti viņš uzlūko kā objektu. Bet Heda alkst pēc tās kaisles, ko viņai reiz sniedzis Eilerts Lēvborgs, nu vīra konkurents. Sieviete to izmisīgi meklē apkārtējos un apkārtējā pasaulē, bet, kad viss sāk brukt, vienīgā iespēja ir vai nu samierināties un pieņemt šo praktisko pasauli, vai arī šķirties no tās. Stāsts ir par to, vai ir iespējams cīnīties ar likteni un Dievu, kā to mēģina darīt Heda. Manuprāt, nē, nav.

– Būs skatītāji, kas teiks, vai gan kaislība ir tik liktenīgu lēmumu vērta? Var taču izšķirties un ar bijušo vīru vai sievu dzīvot draudzīgi…

– Bet varbūt tieši tāpēc cilvēki nāk uz teātri, lai izbaudītu tik spēcīgas jūtas, kādas dzīve daudziem,iespējams, nesniedz?

– Izrādē spēlē arī Lāsma Kugrēna, kura 1991. gada iestudējumā ar Guntu Virkavu dublēja Hedu Gableri.

– Tagad Lāsma ir brīnišķīga mana tante Julle. Viņai ir divas ainas – izrādes sākumā un beigās. Bet sajūta, ka Lāsma joprojām nes un izstaro Hedas enerģiju. Viņa to it kā iznes, noliek uz skatuves dēļiem, un mēs ap to būvējam savu izrādi.

– Vai ar Uldi Norenbergu, kurš 1991. gada iestudējumā spēlēja Jergenu Tesmani, ko tagad atveidojat jūs, parunājāt?

– Uldis ir brīnišķīgs aktieris, brīnišķīgs cilvēks. Un varbūt dažas dienas pirms pirmizrādes viņam arī piezvanīšu. Bet mums ir savs iestudējums un savs stāsts. Un man kā aktierim Ģirtam Liuzinikam ir ļoti svarīgi jebkurā darbā atrast to savu kamoliņu, savu tēlu precīzi raksturojošo. Nupat viendien atnācu mājās ar brillēm. To varat pārvaicāt manai sievai [Nacionālā teātra aktrise Liene Sebre]. Viņa izbrīnīta: tu ko? Jo man briļļu nav. Bet Ar Edmundu Freibergu un izrādes tērpu mākslinieci bijām izdomājuši, ka manam Jergenam kā jau literatūras vēstures zinātniekam taču daudz jālasa un tāpēc viņam varētu būt brilles. Lai saprastu, kā ikdienā jūtas cilvēks ar brillēm, es tagad nēsāju šīs, ar stikliņiem. Vakarā, ejot gulēt, acenes novietoju uz naktsgaldiņa, no rīta uzlieku. Jāsarod un jāpierod. Lai uz skatuves visas kustības ir dabiskas. Tieši sīkumos kādreiz slēpjas atbildes uz daudziem jautājumiem. Brilles, protams, nav sīkums, bet it kā mazsvarīgas detaļas un nianses atklāj cilvēka raksturu un ne tikai. Kādreiz palīdz saprast arī lielās lietas. Es ikdienā vēroju cilvēkus. Tā ir aktiera absolūtā un vienīgā maize. Pamanīto it kā pierakstu galvā. Dažkārt šai nodarbei ļaujos arī tramvajā vai trolejbusā. Gadās, ka pēkšņi sajūtu uz sevi vērstu skatienu – ko tā glūni? Nu, atvainojiet, neviļus…

– Vai tagad, ienākot teātrī, ir sajūta, ka kaut kas mainījies? Protams, nerunājot par visiem zināmo vadības maiņu…

– Grimētava tā pati, kolēģi arī. Klāt nācis jaunais aktieris Egons [no Liepājas teātra pārnākušais Egons Dombrovskis], arī Matīss Budovskis. Bet tas smārds koridoros, jā, ir mazliet cits.

– Ja jūs aicinātu atpakaļ Nacionālā teātra štatā?

– Iespējams, es piekristu. Varbūt mēģinātu vienoties par mazliet lielāku brīvību. Bet man patīk Nacionālais teātris un arī pats šī teātra nams. Un es mīlu savu profesiju.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.