Šī viena kļūda pie stūres var radīt avāriju; vai tu to pieļauj katru dienu?

Novērojumi liecina, ka brauciena dinamikas kārē esam aizmirsuši vienoties par to, kā tad mūsdienu auto sēdēsim un kā stūri rokās turēsim. Šādu baltu plankumu zināšanās atstāt nav prātīgi, jo aplamības šajā jomā nav mazāk bīstamas par plikām riepām, histērisku bremzēšanu vai pārāk ātru iebraukšanu līkumā.

Cik tālu un augstu?

Pirmais regulējums, kas obligāti jāveic pēc iesēšanās svešā auto (vai savējā, ja to lietojis un "pārstellējis" kāds cits), ir sēdekļa apakšējās daļas attālums no pedāļiem. Veicams vienkārši, ātri un nekļūdīgi, ja izmantojam šādu kritēriju – kreisajai kājai jāspēj nospiest sajūga pedāli līdz galam, līdz grīdai. Turklāt jāvar to izdarīt brīvi, pilnībā neiztaisnojoties. 

Pārāk tāls sēdekļa regulējums ir plaši izplatīta kļūda, sevišķi vidējās un vecākās paaudzes gluži labiem un par savu taisnību bieži vien pārliecinātiem (pašpārliecinātiem) braucējiem. 

Tas dzimis krietni sen kā reakcija pret konstruktīvajām neērtībām padomju automobiļos, kuros sēdekli bieži vien pietiekami tālu atbīdīt nevarēja. Daudzi ir pieraduši pie šī šķietami sportiskā stāvokļa, kurš tomēr ir pārāk saspringts, turklāt bīstams avārijas gadījumā, jo iztaisnota locītava nevar triecienu amortizēt.

Ja pamēģina pavirzīt sēdekli knikšķīti, divus tuvāk, jau drīz var konstatēt, ka kreisā kāja (kurai darba – sevišķi pilsētā – taču visvairāk) šādā atbrīvotā stāvoklī strādā vieglāk un tīkamāk. Nav, protams, jākrīt arī otrā galējībā. Nav nekādas vajadzības atraut stilbus no sēdekļa un piespiest ceļgalus stūres ratam.

Lielākā daļa moderno auto dod iespēju, par kādu agrāk pat nesapņojām, – sēdekļa apakšējā daļa ir ne tikai regulējama pa vertikāli, bet arī tās sagāzums ir maināms. Te brīvība ir lielāka un iespējamie varianti subjektīvāki. Personīgi es (174 cm) sēžu iespējami zemu un arī "dziļi". 

Uzskatu, ka vēlme uzbraukt augstāk ir saistīta ar aplamo tieksmi redzēt ceļu tuvu pie auto. 

Šādi rīkojoties, jūs ne tikai zaudējat skata plašumu un iespēju situācijas uz ceļa savlaicīgi prognozēt, bet arī pārvietojat savu smaguma centru uz priekšu, uz stūri. Bet to izmantot kā atbalsta punktu nedrīkst.

Regulējot sēdekļa atzveltnes sagāzumu, ir divi varianti. Ideālais, ja jūsu automobilim regulējams arī stūres rata stāvoklis, un kompromiss – ja tādu iespēju nav. Pirmajā gadījumā varat koncentrēties uz pilnīgu auguma labsajūtu un komfortu. Nevajag baidīties arī no krietni slīpa stāvokļa. Tas ir ne tikai veselīgs mugurkaula skriemeļiem un dod rumpja stabilitāti neatkarīgi no roku stāvokļa un darbības, bet ir arī visjutīgākais pret auto garenass stāvokļa izmaiņām. Pavisam vienkāršoti – jūsu vestibulārais aparāts novirzes no kursa uztver labāk, ja jūs atrodaties guļus, nevis stāvus. Kā kamaniņu braucējs. Tā, protams, ir galējība, tomēr skaidrs, ka iespējami slīps auto sēdekļa atzveltnes stāvoklis nav slikts vai noraidāms.

Izstieptās rokās?

Šis sauklis (tāpat kā iepriekš pieminētā sēdekļa pārlieku tālā atbīdīšana) pie mums atnāca reizē ar VAZ, kas bija aprīkots ar pirmo daudzmaz normāli pagriežamo stūres ratu. To tiešām varēja vadīt arī ar izstieptām rokām. Taču kopumā receptes bija dažādas, un visas maķenīt aplamas.

Piemēram: "sēdi tā, lai, rokas liekot uz "desmit" un "divi" (pēc pulksteņa ciparnīcas orientieriem), tās būtu mazliet ieliektas vai arī – "ar izstieptām (vai gandrīz izstieptām) rokām jāvar aizsniegt stūres augšējo punktu". 

Patiesībā stūres ratu ar, piemēram, labo roku jāvar brīvi, elkoni pilnībā neiztaisnojot un plecu no atzveltnes neatraujot, aizsniegt ne tikai punktos "divi" un "divpadsmit", bet arī pašā tālākajā – "deviņi". 

Tikai šādā stāvoklī, kurš daudziem atkal šķitīs neparasti tuvs, var iegūt iespēju ar vienu (un arī otru) roku patiešām vadīt stūres ratu pa visu aploci.

Turpinājumā piedāvāju kādu visnotaļ subjektīvu apgalvojumu, kuru daudzi veco kanonu un "drošās stūrēšanas" likumu piekritēji uzskatīs par ķecerību, kuru nevienam negribu uzspiest. Manuprāt, lielākā daļa, gandrīz visi mūsdienu auto (izņēmums varētu būt vienīgi tie retie, kuriem stūres pastiprinātāja nav vai tas slikti darbojas, tie, kuriem priekšējā tilta ģeometrija šādu vai tādu iemeslu dēļ nepareiza) ir droši un precīzi stūrējami ar vienu roku, otru izmantojot ātrumu pārslēgšanai un vajadzīgajos brīžos ar to tikai vieglītēm piepalīdzot galvenajai vadošajai, drošinot arī negaidīta trieciena gadījumā. Abas rokas, tā teikt, vienlīdzīgā pārī ir spējīgas darboties tikai pusapli. Kas ir par maz kaut vai taisnleņķa krustojumā, par maz ekstrēmi apbraucot šķērsli vai veikli un skaisti iebraucot minimālu izmēru stāvvietā. Vai labojot sānslīdi.

Auto stūre no "nulles" līdz atdurei parasti griežas pusotru līdz divus apgriezienus. Tas nozīmē, ka ar tradicionālo rata pārtveršanu jums no viena galējā stāvokļa līdz otram nāktos cīnīties vismaz 5–6 reizes, pašam savās piedurknēs pinoties, tikpat reizes uz mirkli vienalga atstājot virskontroli vienai rokai. Šāda rīcība nereti ir par lēnu. Turklāt "pārtvērēji" bieži pazaudē tik svarīgo iespēju acumirklī un nekļūdīgi nolikt vadāmos riteņus taisni. Tātad mana pārliecība, ikdienā un relatīvi lēnās sacensībās (veiklības braucienos, slalomos) lietota, ir šāda – 

pārtvērienu un roku krustošanas vietā viegla un laba auto vadīšanā daudz efektīvāk ir izmantot stūres rata griešanu ar tās pašas vadošās rokas delnu. 

Protams, tas iespējams tikai tad, ja neesat pārāk tālu no stūres, tātad varat, savu stabilitāti sēdeklī vēl palielinot, plaukstu pietiekami stingri stūrei piespiest, ja rokas hroniski nesvīst un rats nav pārliekā spodrības mīlestībā uzpulēts ar kādu smiņķi.

Protams, šeit izklāstītais nav uzskatāms par obligātu pamācību. Katrs joprojām tur un groza savu stūri tā, kā viņš uzskata par ērtāku un drošāku. Un par visām sekām atbild pats.

Kā izkopt stūrēšanas prasmes?

• Pareizas stūrēšanas treniņš patīkami atšķiras no, piemēram, ekstrēmas bremzēšanas vai šķēršļa apbraukšanas mācībām ar to, ka ir lēts. Sākuma fāzē nekur nav jābrauc. Liec priekšējos riteņus uz sniega vai vismaz peļķē, ieslēdz motoru, lai stūres pastiprinātājs strādā. Un grozi ratu simtiem reižu, līdz beznosacījuma refleksu līmenim.
• Ievēro pareiza tvēriena kanonus arī vislēnākajos un vienkāršākajos ikdienas braucienos. Centība atmaksāsies, kad būs jātrāpa kādam citam, kļūdu pieļāvušam, garām.
• Pat ja kritisku situāciju nebūs, brauciens pilsētā kļūs daudz patīkamāks, bez liekām haotiskām roku kustībām.