Pasaule ir brīnumu pilna! Arī tas, ka es joprojām esmu dzīva un varu ar jums runāt, ir brīnums, savas simtgades priekšvakarā saka disidente un PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece Lidija Lasmane.
Ieslodzījumā vai nometinājumā okupācijas vara viņu nebrīvē turēja četrpadsmit gadus. Trīs reizes apcietināja, trīs gadu nometinājuma vietā Vorkutā piesprieda mūža ieslodzījumu, bet Staļina nāve no šī soda izglāba. No pēdējās nebrīves vietas atļāva Latvijā atgriezties 1987. gada pavasarī. Taču arī tad vēl turpināja izsekot – čekas auto pastāvīgi dežurēja netālu no Lidijas mājas vai sekoja pa pēdām, kad viņa kaut kur devās. Neļāva piedalīties atmodas laika sarīkojumos – ar varu savāca, iegrūda bobikā un vai nu aizveda atpakaļ uz mājām, vai noturēja, līdz pasākums bija beidzies. Par tik bīstamu viņu uzskatīja.
Terors beidzās tikai 1988. gada 19. aprīlī Gunāra Astras bērēs, uz kurām Lidiju pavadīja aizstāvju bariņš – bijušie kaskadieri, kas bija gatavi izkauties ar čekistiem, ja tie atkal viņai ķersies klāt. Nu vairs netuvojās un nevilka mašīnā.
Kad vairāk nekā trīsdesmit gadus dzīvojam brīvā zemē, šādi notikumi šķiet kā baiss sapnis vai murgs, kas pamostoties izgaisīs. Nepazūd un turpinās tepat aiz mūsu robežas.
Lidija par aicinājumu uz sarunu ir kreņķīga – kāda viņa vairs runātāja, atmiņa pieklibo, vārdi aizķeras. Bet kurš tad stāstīs par dzīvi starp labo un ļauno, stājoties pretim tumsas varai un neļaujot tai gūt virsroku? Tā jau ir, viņa piekrīt, bet vispirms vedina uz virtuvi, kur pa logu var redzēt Latvijas karogu, kas plīvo kaimiņu pagalmā. “Vai nav skaisti.” Un tas nav jautājums.
Četrpadsmit jūsu dzimšanas dienas pagājušas lēģerī. Vai tās kaut kā atšķīrās no citām dienām?
Mordovijā visas dzimšanas dienas brīnišķīgi svinējām. Mums bija torte no rupjmaizes ķieģelīša, ko brīvībā neviens neēda, eļļas un sataupītā cukura. Taupījām arī melno tēju, lai varam reizi pa reizei to padzert stipru. Uz galda stāvēja burciņa ar smiltīm, kur bija sasprausti visu mūsu brīvības karodziņi, arī Latvijas sarkanbaltsarkanais. Pašas bijām no lupatiņām sašuvušas. Apsargi, kas tur strādāja, uzreiz atšifrēja, tomēr izturējās labi, neatņēma.
Politieslodzītie nebrīves laiku nereti atceras arī kā vietu, kur varējuši mācīties, bagātināties no saviem cietuma biedriem, disdentiem – inteliģentiem, izglītotiem cilvēkiem. Saprotu, ka Mordovijā jums bija kas līdzīgs.
Pateicos Dievam par Mordovijas lēģeri, jo citādi nebūtu tik daudz laika veltījusi Bībelei, ko izlasīju no sākuma līdz beigām kādas trīs vai četras reizes. Un mēs nebūtu pārrunājušas un strīdējušās līdz matu plūkšanai! Biju kopā ar cilvēkiem, kas man palīdzēja to apgūt, piemēram, dzejnieci Ratušinsku1, kas ļoti labi bija izstudējusi Svētos rakstus. Šo ieslodzījuma laiku varu saukt par savu Bībeles institūtu.
Bijām tikai desmit sievas. Kad mūsu operā skatījos izrādi “Karmelīšu dialogi”2 par klostera māsām, kuras giljotinēja Franču revolūcijas laikā, tā atsauca atmiņā Mordovijas lēģeri. Viņas bija desmit, kad, saķērušās rokās, tika vestas uz soda vietu. Pieķēru sevi pie domas – tieši tāpat arī mūs veda uz karceri. Tā bija tāda līdzība!
Kad sūtīja uz karceri, vajadzēja vilkt kleitu no brezenta auduma un apakšā – tikai biksītes un krūšturi. Līdzi drīkstēja ņemt dvieli, mēs izmeklējām pašus garākos, jo karcerī turējās sešu grādu temperatūra, taču tikai pie griestiem, uz grīdas sasala ūdens. Pie sienas bija radiators, pie kura pārmaiņus piespiedāmies cieši klāt. Labi, ka iepriekšējās iemītnieces bija siltinājušas veļu – sašuvušas no lupatiņām krietni biezāku un lielāku.
Pie aukstuma bijām jau pieradušas, un mēs dziedājām. Ukrainietes Oļa (Olga Matuseviča) un Raječka (Raisa Rudenko) dziedāja, arī lietuviete – vecā pane Jadviga (Beļauskiene), kura bija notiesāta uz desmit gadiem par svētdienas skolu. Pārējās iemācījās melodiju un vārdus vilka līdzi, centāmies skaisti izpildīt. Gaļina Baraca – bijusī Maskavas Universitātes marksisma pasniedzēja, kuras vīrs bija ģenerālštāba oficieris, – prata dziesmu “Dievs mīlestība”, ko zināju arī es. Iemācījām to pārējām. Viņa ar vīru bija nonākusi cietumā tāpēc, ka kļuvuši ticīgi.