Ar saulīti lietus lija, Saules meitas kāzas dzēra. Mans bāliņš jauns nomira, Tam paņēma līgaviņu. Latvieši nemirst – viņi aiziet Viņsaulē. "Cilvēks caur Māras istabu pāri Veļu upei ienāk Šaisaulē un tieši tāpat arī aiziet," teica mūsu konsultante, bedību un citu mūža godu vadītāja Guna Medne. Par senču izvadīšanas rituāliem un bedībām kā mūža godiem nav daudz drošticamu ziņu, bet lūkosim pa kripatiņai salikt bildi kopā no tā, ko zinām.

Lai labāk saprastu tēmu, jāpaskaidro, ka mūsu senču uztverē cilvēks ir trīsdaļīgs: ir augums, velis un dvēsele. Kad cilvēks savas mūža gaitas Šaisaulē beidz, velis (energoinformatīvais nospiedums) aiziet pie Veļu mātes, augums tiek atdots ugunij vai zemei (Zemes mātei), savukārt dvēselīte aiziet pie Dieva. Dziedādama aiziet – uz Gaismu, uz Dvēseļu mājām.

Par pirmskristietības laika bedību paražām zināms gandrīz tikai no dainām. Taču vairums līdz mūsdienām saglabāto tautasdziesmu pieder jau kristīgajam periodam, kad augumu glabāja kapsētā. Bronzas laikmetā tie bija vienkārši uzkalniņi vai tā dēvētās velna laivas (akmens krāvumi), taču vairumā gadījumu tie vairs nav saskatāmi, akmeņi būvniecībā izlietoti un izvazāti, pakalniņi uzarti. Žēl…

Vāķēšana un pēdu izmīšana

Lai aizgājēja dvēsele bez kavēšanās pārietu no vienas Saules otrā, senči atvēra logus un durvis, kolīdz aizgājējs izdvesa pēdējo dvašu. Nelaiķi novietoja kādā palīgēkā – rijā, klētī vai šķūnī –, un notika vāķēšana, kas ilga trīs dienas.