Pret Bruno nostājās visi – augstākā garīdzniecība, pāvesti un arī imperators.

No vēstures mācību grāmatām zināms, ka viena no nelāgākajām tumsonīgās kristietības noziegumu lappusēm ir itāļu mūka un filozofa Džordāno Bruno dzīva sadedzināšana sārtā. Par to, ka viņš paudis aprobežoti ticīgajiem ļautiņiem netīkamo: raugi, Visumam nav nekāda centra, redzamās zvaigznes ir tikai mūsu Saulei līdzīgas ļoti tālas zvaigznes, ap daudzām no tām griežas Zemei līdzīgas planētas un tamlīdzīgi. 

Ielāgosim, ka runa ir par 16. gadsimtu, tāpēc būtisks varētu būt jautājums: no kurienes gan šis cilvēks to visu jau tolaik varēja zināt? Iespējams, tieši tas visvairāk tracināja reliģijas sloga māktos tā brīža pasaules pārvaldītājus. Sak, bez sakariem ar pašu nelabo tur laikam neiztikt.

Bet, lai kā arī būtu, tomēr tas ir neapšaubāms fakts: tieši Bruno pamanījās iezīmēt mūsdienu kosmoloģijas pamatus, turklāt itin krasā pretstatā citiem sava laikmeta dižgariem Kepleram un Kopernikam, kuri pasaules uzbūvi pasniedza kā sfērisku objektu ar vienu vienīgo galveno spīdekli centrā.

Vārdu sakot, pastāv uzskats, ka šo izcilo viduslaiku itāļu domātāju dzīvu sadedzināja sārtā par viņa pausto plurālismu un kristiešu baznīcas dogmātu satriekšanu pīšļos. Bet kas tad tieši izglītotā mūka paustajā tik ļoti neiepatikās baznīckungiem?