Sunny 27 °C
P. 24.05
Ilvija, Marlēna, Ziedone
Kiberkarš
Kiberkarš
Foto: Shutterstock

Patlaban pasaules izšķirošo notikumu lemšanas un virzīšanas arēnās un līdz ar to arī plašsaziņas līdzekļos viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem ir par tā dēvētajiem kibernētiskajiem kariem. Līdztekus dabas untumu sagādātajām globālajām klimatiskajām izmaiņām un alkatīgo lielvaru izprovocētā tā dēvētā starptautiskā terorisma uzplūdiem, izrādās, mūsdienās visnopietnākās savstarpējās cīņas tomēr risinās digitālajā vidē. Un tās, protams, ir cīņas par varu, par ietekmi, par tiesībām sagrābt citiem piederošus resursus. Bet kā tās skar un turpinās skart parastos planētas iedzīvotājus?

Kiberkarš kā valdību prioritāte

Vladimirs Putins, tiekoties ar ASV prezidentu Džo Baidenu, Ženēvā.

2021. gada vasaras vidū tagadējais ASV prezidents Baidens, rūpīgi nogādāts pāri okeānam uz Ženēvu, tur notiekošās pasaules vareno tikšanās laikā esot nodevis tieši rokās Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam sarakstu ar 16 tiem infrastruktūras sektoriem, pret kuriem puses apsolās aizliegt īstenot kiberkaru. Protams, pats reāli senilais amerikāņu prezidents ne gluži lāgā orientējas kiberapdraudējuma un kiberdrošības jautājumos, taču viņam katrā ziņā ir vērā ņemami padomdevēji un konsultanti, turklāt tieši ar speciālistiem tehniskajos un tehnoloģiskajos jautājumos amerikāņiem vienmēr viss bijis maksimāli labā kārtībā. Vārdu sakot, tie, kuri uzrakstīja un iespieda rokā prezidentam attiecīgo sarakstu, katrā ziņā labi apzinās, ko un kāpēc viņi dara.

ASV prezidents Džo Baidens Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam Ženēvā esot nodevis sarakstu ar 16 punktiem, pret kuriem puses apsolās aizliegt kiberkaru.

Maskavas pētnieks un žurnālists Vlads Šļepčenko savilcis kopā vairākus faktus. 2015. gadā viens no Baidena priekštečiem Baraks Obama un Ķīnas Tautas Republikas vadītājs Sji Dzjiņpins jau bija abpusēji parakstījuši vienošanos par kopīgu cīņu pret nelegālajiem hakeriem (uzsvērsim tieši šo apzīmējumu “nelegālie”, jo legālie tātad drīkst pilnā sparā darboties lielvaru specdienestu piesegā un faktiski tiešā to virsvadībā). Ņemot vērā faktu, ka pietiekami augstas klases hakeru grupējumi joprojām ir viens no galvenajiem spēkiem, kas sekmē Ķīnas iespējas iegūt jaunus tehnoloģiskos datus no galvenokārt amerikāņu korporatīvajām datorsistēmām, ko amerikāņi, starp citu, labi zina, bet nekādi nav spējīgi novērst, un tostarp arī attiecīgi krievu speciālisti šajā vidē vairs neļauj brīvi un nesodīti saimniekot tikai amerikāņu specdienestiem, nav grūti iedomāties, kuram šeit visvairāk rūp attiecīgās vienošanās patiešām reāla ievērošana.

2016. gadā Krievija savukārt izsludināja jaunu savas informatīvās drošības doktrīnu, kas noformēta dokumentā, kurā uzskaitīti visi jaunie digitālās vides apdraudējumi tā, kā to izprot šīs valsts valdība, kā arī nosakot veidus to novēršanai un likvidēšanai. Analoģiska satura iepriekšējā stratēģija bija pieņemta jau mēreni patālajā 2000. gadā un aizvadīto 15 gadu laikā katrā ziņā bija novecojusi.

2018. gadā toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps izveidoja tā dēvēto Kibernētisko pavēlniecību.

Bet 2018. gadā toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps jau kā pilnībā patstāvīgu struktūru izveidoja tā dēvēto Kibernētisko pavēlniecību. Aptuveni līdzīgā izpildījumā šī struktūra jau eksistēja kopš 2009. gada, taču visu laiku atradās ASV Stratēģiskās virspavēlniecības paspārnē. Uz liekulīgu un viltīgu diplomātiju ne īpaši noskaņotais Tramps uzskatīja, ka digitālās karošanas speciālistiem pienācis laiks iznākt no ēnas un nostāties vienotā atklātā “demokrātijas piegādātāju” bruņotajā ierindā, kļūstot par gaisa spēkiem, jūras flotei un jūras kājnieku korpusam līdzvērtīgu spēku.

Līdz ar to nedrīkstēja atpalikt arī ASV uzticamais satelīts NATO. 2013. gadā šīs agresīvās militārās alianses eksperti izveidoja tā dēvēto “Tallinas rokasgrāmatu kiberkaru īstenošanai”, kur kopumā 95 punktos bija apkopoti noteikumi vai faktiski norādījumi, kā tagad jācenšas noturēt savu varu pār pasauli jaunajā digitālajā telpā. Vēstīts, ka 2017. gadā šo rokasgrāmatu papildināja un paplašināja, digitālās karošanas norāžu un ieteikumu kopējo skaitu palielinot līdz 154 punktiem.

Citiem vārdiem sakot, aizvadīto piecu, sešu gadu laikā planētas ievērojamākie tā dēvētie ģeopolitiskie spēlētāji, no vienas puses, itin apņēmīgi trenējuši savas kiberdūrītes, no otras – centušies savstarpēji vienoties arī par kaut kādiem noteikumiem, kā tās varētu pielietot maksimāli pieklājīgā veidā. Vistālāk šajā virzienā varētu būt tikuši amerikāņi, faktiski tehniskās izlūkošanas apakšvienību pārveidojot pilnvērtīgā ieroču šķirā. Tiesa, tas gan vēl nenozīmē, ka amerikāņi tādēļ vien nezin kāpēc uzvedīsies kaut kā pieklājīgāk par kolēģiem no citām lielvalstīm. Zinot Pentagona un CIP tikumus un skumjo praksi, visdrīzāk, ir pamats sagaidīt tieši pretējo...

Ko paredz kibernētiskais uzbrukums

Tradicionālais karš ir uzbrukums un aizsargāšanās operācijas, un kodolkonflikts ir atomtriecienu sērijas, arī kiberkaru veido kiberuzbrukumu virkne. Līdz ar to iespējamā panākuma vai iespējamās katastrofas robežas tad tieši nosaka tas, ko puses var iegūt, īstenojot šāda veida operācijas.

Kiberkarš

Mūsdienu pasaulē kiberuzbrukuma attīstība sevī apvieno ar ienaidnieka infrastruktūras sagraušanu saistītas militārās operācijas un izlūkošanas pasākumus, kuru galvenais mērķis ir slepenu datu zādzība. Atbilstoši savai funkcionalitātei kiberuzbrukums ir tuvāks diversijām un sabotāžai, lai gan neaprobežojas tikai ar to. Piemēram, amerikāņu diskursā kibernētiskais apdraudējums ir nesaraujami saistīts ar ilggadēju propagandas kampaņu, kuras nosaukums ir “Krievu hakeri iejaucās prezidenta vēlēšanās”, protams, ne vārda nepieminot to, kā “amerikāņu hakeri jaucas bez izņēmuma visās vēlēšanās visā pasaulē”. Savukārt krievi savā doktrīnā arī nav iztikuši gluži bez rozīnītes: viņu dokumentā atspoguļojumu radušas valdītāju bažas par izprovocētiem nemieriem sabiedrībā, ko varētu veikt no ārvalstīm un koordinēt sociālajos tīklos.

Vēstīts, ka šajā dokumentā cita starpā pausts: “Vērojama tendence ārvalstu plašsaziņas līdzekļos palielināties materiāliem, kas sevī nes aizspriedumainu Krievijas Federācijas valsts politikas traktējumu... Pieaug Krievijas iedzīvotāju informatīvā ietekmēšana, galvenokārt to vēršot tieši uz jaunatni, un tas veikts nolūkā kliedēt tradicionālās krievu garīgi–tikumiskās vērtības.”

Vārdu sakot: katrs par kaut ko savu. Taču ne jau nu tikai no norādījumiem un liegumiem vien dzīvo mūsdienu cilvēks. Nospiedoši lielākajam iedzīvotāju vairākumam nesalīdzināmi svarīgāks ir jautājums par to, vai ienaidnieka hakeri spēs uzspridzināt tepat kaut kur netālu esošo ķīmijas rūpnīcu vai atslēgt uzreiz veselai pilsētai elektrību un tamlīdzīgi. Kāda ir atbilde šiem bažīgajiem jautājumiem? Jā, protams, spēs! Katrā ziņā! Jebkurā mirklī. Ja ne šodien, tad rīt. Un uz ilgu laiku.

Reklāma

Lētais centrifūgu bende

Tajos gadījumos, kad speciālisti vēlas maksimāli spilgti ilustrēt kibernētisko operāciju mūsdienu plašās iespējas, kā piemēru neizbēgami min datortārpu Stuxnet, kas apzinātas diversijas un reāla kaitējuma nodarīšanas nolūkā radīts amerikāņu CIP un izraēliešu specdienestu paspārnē un kas bija paredzēts nobremzēt Irānas kodolprogrammu (operācija “Olimpiskās spēles”). Zināms, ka šīs ļaunprogrammatūras apjoms bijis tikai 500 kilobaitu, un atšķirībā no citiem datorvīrusiem šis “tārps” necentās banāli nozagt kredītkaršu datus vai neglābjami sabojāt cietņus, faktiski pat vispār nedarīja šķietami itin nekā nosodāma. Vēl vairāk, šī programma pat pamanījās saņemt oficiālu drošības sertifikātu no uzņēmumiem Realtek un JMicron. Gluži kā mūsdienās tā dēvētās pretkovida eksperimentālās vakcīnas, kuras visās vajadzīgajās starptautiskajās organizācijās sev par labu nolobēja šo organizāciju galvenie finansētāji un attiecīgi vienlaikus arī vēl joprojām šo šaubīgo vakcīnas izstrādājumu ražotāji. Un pēc visa tā visus tagad vēlas burtiski ar varu piespiest “uzticēties šai zinātnei”.

Stuxnet datorvīruss.

Stuxnet bija ļoti specifisks datortārps, jo jau pašā pamatā tas radīts nevis kā hakeru izklaide, bet gan absolūti konkrētā valstiskā nolūkā: medīt uzņēmuma Siemens rūpnieciskās iekārtas, precīzāk izsakoties – kontroles aparātus Simatic S7 un darba stacijas SCADA. Bet tās ir ierīces, kas dod iespēju rūpnieciskās iekārtas darbināt no visparastākā mājas datora, kam uzstādīta Windows operētājsistēma. Turklāt šīs programmas radītājiem interesēja ne jau gluži jebkura iekārta, bet gan konkrēti tieši centrifūgas urāna bagātināšanai – tērauda cilindri, kas piepildīti ar urāna gāzveida heksafluorīdu un griežas ar ātrumu 1500 apgriezienu sekundē jeb tātad 90 000 apgriezienu minūtē.

Ja Stuxnet neatrada meklēto iekārtu, tas devās guļamajā režīmā, vienlaikus turpinot klusiņām izplatīties spraudņos un pa lokālajiem tīkliem. Bet, ja tas tomēr atklāja centrifūgas, acumirklī pārtvēra datu plūsmu, kas izplatās starp kontroles ierīcēm un datoru, sākot nosūtīt haotiskas komandas, kas rezultātā noveda pie tā, ka centrifūgas vārda vistiešākajā nozīmē vienkārši pašas sevi sarāva gabalos.

Vēstīts, ka hakeri arī iepriekš bija mēģinājuši ielavīties rūpniecības uzņēmumu vadības sistēmās, taču tieši Stuxnet kļuva par pirmo ļaunprogrammatūru, kas to ne tikai iespēja, bet vēl arī nevainojami paveica savu galveno uzdevumu – pilnībā sagrāva attiecīgās iekārtas. Vēlāk to nejaušā kārtā atklāja baltkrievu uzņēmuma VirusBlokAda speciālisti. Eksperti novērtējuši, ka programmai izdevies sabojāt kopumā aptuveni 200 000 datoru un pilnībā izvest no ierindas 1368 centrifūgas jeb tātad aptuveni piekto daļu no visām attiecīgajām iekārtām, kas tajā mirklī bija Irānas rīcībā.

Lai iespējami labāk varētu saprast šā notikuma mērogu, pietiekot tikai atcerēties, ka 1981. gadā tikai viena pētniecības reaktora “Ozirak”, kuru savulaik no Francijas bija iegādājies Irākas līderis Sadams Huseins, iznīcināšanai Izraēla izmantoja 14 iznīcinātājus, sarīkojot pilotiem maksimāli bīstamu operāciju, kā arī vēl bija spiesta īpašās slepenās sarunās vienoties ar Irānu. Savukārt vairāk par tūkstoti 80–90 metrus dziļi zem klintīm pazemē izvietotu un ar valsts pretgaisa aizsardzības sistēmām teju vai nevainojami labi aizsargātu centrifūgu iznīcināšana no uzbrucējiem prasītu faktiski pilna mēroga kara un virszemes intervences uzsākšanu. Tas neizbēgami sagādātu desmitiem tūkstošu cilvēku upuru un pamatīgus postījumus visā reģionā. Taču tikai 500 kilobaitu “smaga” datorprogramma ar šo uzdevumu tika galā, neizšaujot absolūti nevienu patronu, faktiski pat neliekot nevienam no iesaistītajiem piecelties no saviem krēsliem un kaut vai uz mirkli izlaist no rokām kafijas tasīti.

Jeņķi masveidā paliek bez elektrības

Stuxnet uzbrukums Irānas kodolcentriem kļuva par pirmo tādu gadījumu, kad datorprogramma salauž dzelžus, savukārt īpašas ievērības cienīgs ir gadījums 2021. gada pavasarī, kas jau pamatīgi ietekmēja apkārt esošo realitāti. Maija sākumā hakeru grupējums Darkside ar datorvīrusu aplipināja uzņēmuma Colonial Pipeline šifrētāju datortīklus. Šeit svarīgi uzsvērt, ka minētais uzņēmums ir ASV stratēģiski svarīgs cauruļvadu tīkla operators, kas koordinē visas Teksasā iegūtās naftas nogādāšanu uz pārstrādes uzņēmumiem Ņujorkā, savukārt atpakaļ tajā pašā tīklā nosūtot jau gatavu benzīnu un dīzeļdegvielu.

Kiberkarš

Līdz uzbrukumam cauruļvadu sistēma nodrošināja aptuveni 45% visas ASV Austrumu piekrastes degvielas piegādes. Datorsistēmā iesūtītais vīruss paralizēja naftas vada darbību, un tas acumirklī izraisīja degvielas deficītu visās tajās pavalstīs, cauri kuru teritorijai gāja vads. Benzīna un dīzeļdegvielas krājumi beidzās 17 000 degvielas uzpildes stacijās. Virdžīnijas, Džordžijas, Ziemeļkarolīnas un Floridas varas iestādes bija spiestas izsludināt ārkārtas situāciju, savukārt prezidentu Baidenu padomdevēji noinstruēja vērsties pie amerikāņiem ar aicinājumu turpmāk saprātīgi nodrošināties ar degvielas rezervēm. Cietušajās pavalstīs samilzušo degvielas apgādes problēmu nācās risināt federālā līmenī, tostarp degvielas cenas visā valstī tādēļ palielinājās par 7%, sasniedzot augstāko atzīmi kopš 2014. gada.

Vienkāršajiem iedzīvotājiem cauruļvada problēmas draudēja pārvērsties arī personīgo katastrofu prologā: amerikāņu dzīvesveida reālijās palikt bez degvielas savās galvenokārt lieljaudas un ārkārtīgi rijīgajās automašīnās bieži nozīmē nespēju aizkļūt līdz darbam, sarežģījumus ar pārtikas sagādi, medicīniskās aprūpes saņemšanas ierobežojumus un tamlīdzīgi. Tāpēc arī nav jābrīnās par to, ka pie tām degvielas uzpildes stacijām, kurām dažādu iemeslu dēļ rezerves izrādījās lielākas, strauji izveidojās kilometriem garas rindas, un tie laimīgie amerikāņi, kuri izpelnījās iespēju nokļūt pie konkrētā automāta, centās degvielu iepildīt visos iespējamajos traukos, ieskaitot pat plastmasas maisiņus.

Bet vispār šis nacionālā mēroga negadījums notika tāpēc, ka kādai hakeru grupai (turklāt amerikāņi pat neparūpējās par to, lai jau pirmajā acumirklī viņus nodēvētu tieši par “krievu hakeriem”) sagribējās saņemt izpirkuma maksu no kāda šantažēta liela uzņēmuma. Un tikai viena šāda kiberuzbrukuma rezultāti beigās izrādījās pielīdzināmi vienas jaudīgas vētras vai nelielas ekonomiskās krīzes radītajam postam. Vai tikpat labi tam, cik lielu postu amerikāņu specdienestu hakeri bija nodarījuši Irānai saistībā ar urāna bagātināšanas centrifūgu sabendēšanu. Varbūt šī bija gluži reāla atmaksa? Kas zina?

Noslīcināt miljonus vienā acumirklī

Amerikāņu specdienesti savulaik fiksējuši pietiekami lielu irāņu hakeru aktivitāti savas valsts teritorijā, tiesa, tas gan noticis jau 2013. gadā, kad kiberuzbrucējiem izdevās sekmīgi uzlauzt netālu uz ziemeļiem no Ņujorkas esošā nelielā aizsprosta infrastruktūras programmu. Tas bija pilnībā negaidīts gājiens jau tikai tāpēc vien, ka šis dambis absolūti ne ar ko nekam un nevienam nevarēja būt kaut kādā mērā interesants. Taču šo incidentu izmeklējošie amerikāņu specdienesta FIB speciālisti bija spiesti nonākt pie visai baisa secinājuma: ja uzbrucēji būtu sadomājuši pārņemt vadību nevis nevienam nepazīstamas un praktiski nevajadzīgas būves datorsistēmā, bet gan, piemēram, gigantiski lielajā un mēroga ziņā nenovērtējami svarīgajā Hūvera aizsprostā, viņiem tas būtu izdevies praktiski tikpat viegli!

Hūvera aizsprosts.

Hūvera aizsprosts ir gigantiska būve, kuras augstums sasniedz 221 metru kādā šaurā aizā Kolorado upes tecējumā. Pirms aizsprosta izveidojusies ūdenskrātuve stiepjas vismaz 180 kilometru garumā un sevī satur 35 kubikkilometrus ūdens. Ja gadījumā notiek dambja pārrāvums vai ļaunprātīgi iniciēta ūdens nopludināšana no šīs ūdenskrātuves, tā rezultātā tapušais mākslīgi izraisītā cunami vilnis pilnībā nopostītu vairākus desmitus nelielu pilsētu četrās pavalstīs 360 kvadrātkilometru platībā. Un šī gigantiskā ūdens siena tad aizveltos līdz pat Lasvegasas priekšpilsētām, bet pēc avārijas Kalifornijas un Nevadas pavalstis zaudētu vismaz ceturto daļu tādējādi ģenerējamās elektrības. Turklāt no tā ūdens, kas uzkrāts šajā ASV platības ziņā vislielākajā ūdenskrātuvē, ko dēvē par Midezeru, atkarīga vismaz 25 miljonu cilvēku dzīve. Atkarībā no postījumu rakstura šiem cilvēkiem nodarītais kaitējums var izpausties visdažādākajos veidos, ieskaitot arī fatālos...

Karš pamazām atgriežas mājās

Datortārps Stuxnet parādīja, ka digitāls kods var uzlauzt metālu, uzbrukums naftas vadam Colonial Pipeline nodemonstrēja, ka kibernētiskās operācijas var arī neaprobežoties tikai ar personīgas informācijas vākšanu, rūpniecisko spiegošanu un kaut kādu mitoloģisku “iejaukšanos vēlēšanās”. Savukārt FIB izmeklēšanā gūtie secinājumi par Hūvera aizsprostu pierādīja, ka pat miljoniem cilvēku izdzīvošanai kritiski svarīga infrastruktūra nav aizsargājama pret uzlaušanu. Tādējādi kļuvis skaidrs, ka jaunā kibernētiskā realitāte nekaunīgi iejaukusies rietumvalstu mietpilsoņu un tā dēvētās elites tik ļoti ierastajā viņiem ērtajā pasaulē. Tajā pasaulē, kurā kā augstākā vērtība pasludināta cilvēka dzīvība un kur iešanu bojā “par savu valsti” uzskata par lielu nelaimi, tāpēc allaž jākaro “kaut kur citur”, tādējādi regulāri paņemot prātam neaptverami lielu daudzumu laiskajiem pašmāju tālrādes skatītājiem pilnībā svešu cilvēku dzīvību.

Islāma radikāļu terorisms, sprādzieni dzelzceļa stacijās un svinētāju pūļos lielā ātrumā iebraucošas automašīnas kļuva par pirmajiem “šīs jaunās dīvainās pasaules” atnākšanas priekšvēstnešiem, bet kiberkari jau vispār draud vidējo statistisko eiroamerikāni pašu arī nogādāt atpakaļ kara laukā, tādējādi ievērojami palielinot izredzes viņam vai viņa tuviniekiem iet bojā kāda politiska konflikta rezultātā.

Un pārtikušai, mēreni pārbarotai un totāli izlaistai sabiedrībai tas ir pamatīgs šoks. Kā: vai tad mēs tomēr neesam tie visstiprākie?! Vai tad ne mēs visiem diktējam to, kā jādzīvo? Vai patiešām kāds ir spējīgs sadot mums pa nagiem, ja kļūstam jau pārlieku nekaunīgi? Un vēl jo vairāk tāpēc, ka, lai karu atgrieztu atpakaļ tā dēvētajā Vecajā pasaulē, mūsdienu veiklajiem hakeriem itin nemaz nav obligāti spridzināt starpkontinentālo raķešu kaujas galviņas to uzglabāšanas šahtās, atvērt ūdens nolaišanas mehānismus gigantiskās hidroelektrostacijās vai pārņemt atomelektrostaciju kodolreaktoru vadību. Patlabanējos apstākļos ir pilnībā pietiekami kaut vai tikai atslēgt luksoforus megapolēs, piemēram, Ņujorkā, Londonā vai Maskavā – un pilna mēroga transporta kolapss būs nodrošināts, mediķu un glābēju dienestu darbs pilnībā paralizēts un tādēļ tūkstošiem cilvēku ies bojā laikus nesaņemtas medicīniskās palīdzības dēļ. Turklāt tāpat jau labi zināms, ka arī bez visa kiberterorisma ASV pilsētās regulārie elektroapgādes traucējumi periodiski noved pie masu nekārtībām, kas izpaužas grautiņos, marodierismā un laupīšanā, pēc kā aprēķināto postījumu kopējais mērogs dažkārt patiešām pielīdzināms kara darbības izraisītām sekām.

Kiberkarš

Tiesa, laikam jau tomēr nevajadzētu iedomāties, ka kiberkarš galvenokārt bīstams tikai agresīvajiem amerikāņiem un iesīkstējušajiem eiropiešiem. Tas tikpat lielā mērā attiecināms arī uz Ķīnu, Tuvajiem Austrumiem vai to pašu Krieviju. Abpusēji, vārdu sakot. Mūsu lielajā kaimiņvalstī, piemēram, pilnā sparā ritot darbi saistībā ar infrastruktūras izvēršanu tā dēvētajam “Lietu tīmeklim” (tie paši 5G tīkli, saistībā ar kuriem joprojām nav norimušas visas sazvērestīgās kaislības). Krievijas valdība ieplānojusi visā valstī uzbūvēt kopumā vismaz 200 jaunas atkritumu sadedzināšanas rūpnīcas, kas būs aprīkotas ar ārvalstīs ražotu aparatūru, bet vienlaikus ar valdību cieši saistītas struktūras turpinot metodiski gatavoties krietnas iedzīvotāju daļas čipēšanai.

Un saistībā ar to, ka ārpus aizsardzības rūpnieciskā kompleksa jaudām Krievija vēl nav spējīga pati ražot mikroprocesorus un visi importa programmnodrošinājuma nomaiņas projekti tā arī palikuši tikai cēlu nolūku līmenī, šī valsts arī aizvien vairāk kļūst par ērtu mērķi kiberkaram. Turklāt labi zināms, ka tā dēvētā progresa (tehnoloģiskā) un jauno tehnisko iespēju ieviešanas ātrā tempa apstākļos viegli ievainojamo vietu visiem kļūst tikai aizvien vairāk (jā, un nevis otrādi, proti, it kā spējot sevi aizvien labāk aizsargāt!). Tāpēc tas jau vairs ir tikai laika jautājums: kurš pirmais sadūšosies visas šīs iespējas sākt pilnā mērā izmantot?

Reklāma
Reklāma
NEZINĀMAIS ZINĀMAIS
Reklāma