4 °C
Patlaban pasaules izšķirošo notikumu lemšanas un virzīšanas arēnās un līdz ar to arī plašsaziņas līdzekļos viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem ir par tā dēvētajiem kibernētiskajiem kariem. Līdztekus dabas untumu sagādātajām globālajām klimatiskajām izmaiņām un alkatīgo lielvaru izprovocētā tā dēvētā starptautiskā terorisma uzplūdiem, izrādās, mūsdienās visnopietnākās savstarpējās cīņas tomēr risinās digitālajā vidē. Un tās, protams, ir cīņas par varu, par ietekmi, par tiesībām sagrābt citiem piederošus resursus. Bet kā tās skar un turpinās skart parastos planētas iedzīvotājus?
Kiberkarš kā valdību prioritāte
2021. gada vasaras vidū tagadējais ASV prezidents Baidens, rūpīgi nogādāts pāri okeānam uz Ženēvu, tur notiekošās pasaules vareno tikšanās laikā esot nodevis tieši rokās Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam sarakstu ar 16 tiem infrastruktūras sektoriem, pret kuriem puses apsolās aizliegt īstenot kiberkaru. Protams, pats reāli senilais amerikāņu prezidents ne gluži lāgā orientējas kiberapdraudējuma un kiberdrošības jautājumos, taču viņam katrā ziņā ir vērā ņemami padomdevēji un konsultanti, turklāt tieši ar speciālistiem tehniskajos un tehnoloģiskajos jautājumos amerikāņiem vienmēr viss bijis maksimāli labā kārtībā. Vārdu sakot, tie, kuri uzrakstīja un iespieda rokā prezidentam attiecīgo sarakstu, katrā ziņā labi apzinās, ko un kāpēc viņi dara.
Maskavas pētnieks un žurnālists Vlads Šļepčenko savilcis kopā vairākus faktus. 2015. gadā viens no Baidena priekštečiem Baraks Obama un Ķīnas Tautas Republikas vadītājs Sji Dzjiņpins jau bija abpusēji parakstījuši vienošanos par kopīgu cīņu pret nelegālajiem hakeriem (uzsvērsim tieši šo apzīmējumu “nelegālie”, jo legālie tātad drīkst pilnā sparā darboties lielvaru specdienestu piesegā un faktiski tiešā to virsvadībā). Ņemot vērā faktu, ka pietiekami augstas klases hakeru grupējumi joprojām ir viens no galvenajiem spēkiem, kas sekmē Ķīnas iespējas iegūt jaunus tehnoloģiskos datus no galvenokārt amerikāņu korporatīvajām datorsistēmām, ko amerikāņi, starp citu, labi zina, bet nekādi nav spējīgi novērst, un tostarp arī attiecīgi krievu speciālisti šajā vidē vairs neļauj brīvi un nesodīti saimniekot tikai amerikāņu specdienestiem, nav grūti iedomāties, kuram šeit visvairāk rūp attiecīgās vienošanās patiešām reāla ievērošana.
2016. gadā Krievija savukārt izsludināja jaunu savas informatīvās drošības doktrīnu, kas noformēta dokumentā, kurā uzskaitīti visi jaunie digitālās vides apdraudējumi tā, kā to izprot šīs valsts valdība, kā arī nosakot veidus to novēršanai un likvidēšanai. Analoģiska satura iepriekšējā stratēģija bija pieņemta jau mēreni patālajā 2000. gadā un aizvadīto 15 gadu laikā katrā ziņā bija novecojusi.
Bet 2018. gadā toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps jau kā pilnībā patstāvīgu struktūru izveidoja tā dēvēto Kibernētisko pavēlniecību. Aptuveni līdzīgā izpildījumā šī struktūra jau eksistēja kopš 2009. gada, taču visu laiku atradās ASV Stratēģiskās virspavēlniecības paspārnē. Uz liekulīgu un viltīgu diplomātiju ne īpaši noskaņotais Tramps uzskatīja, ka digitālās karošanas speciālistiem pienācis laiks iznākt no ēnas un nostāties vienotā atklātā “demokrātijas piegādātāju” bruņotajā ierindā, kļūstot par gaisa spēkiem, jūras flotei un jūras kājnieku korpusam līdzvērtīgu spēku.
Līdz ar to nedrīkstēja atpalikt arī ASV uzticamais satelīts NATO. 2013. gadā šīs agresīvās militārās alianses eksperti izveidoja tā dēvēto “Tallinas rokasgrāmatu kiberkaru īstenošanai”, kur kopumā 95 punktos bija apkopoti noteikumi vai faktiski norādījumi, kā tagad jācenšas noturēt savu varu pār pasauli jaunajā digitālajā telpā. Vēstīts, ka 2017. gadā šo rokasgrāmatu papildināja un paplašināja, digitālās karošanas norāžu un ieteikumu kopējo skaitu palielinot līdz 154 punktiem.
Citiem vārdiem sakot, aizvadīto piecu, sešu gadu laikā planētas ievērojamākie tā dēvētie ģeopolitiskie spēlētāji, no vienas puses, itin apņēmīgi trenējuši savas kiberdūrītes, no otras – centušies savstarpēji vienoties arī par kaut kādiem noteikumiem, kā tās varētu pielietot maksimāli pieklājīgā veidā. Vistālāk šajā virzienā varētu būt tikuši amerikāņi, faktiski tehniskās izlūkošanas apakšvienību pārveidojot pilnvērtīgā ieroču šķirā. Tiesa, tas gan vēl nenozīmē, ka amerikāņi tādēļ vien nezin kāpēc uzvedīsies kaut kā pieklājīgāk par kolēģiem no citām lielvalstīm. Zinot Pentagona un CIP tikumus un skumjo praksi, visdrīzāk, ir pamats sagaidīt tieši pretējo...
Ko paredz kibernētiskais uzbrukums
Tradicionālais karš ir uzbrukums un aizsargāšanās operācijas, un kodolkonflikts ir atomtriecienu sērijas, arī kiberkaru veido kiberuzbrukumu virkne. Līdz ar to iespējamā panākuma vai iespējamās katastrofas robežas tad tieši nosaka tas, ko puses var iegūt, īstenojot šāda veida operācijas.
Mūsdienu pasaulē kiberuzbrukuma attīstība sevī apvieno ar ienaidnieka infrastruktūras sagraušanu saistītas militārās operācijas un izlūkošanas pasākumus, kuru galvenais mērķis ir slepenu datu zādzība. Atbilstoši savai funkcionalitātei kiberuzbrukums ir tuvāks diversijām un sabotāžai, lai gan neaprobežojas tikai ar to. Piemēram, amerikāņu diskursā kibernētiskais apdraudējums ir nesaraujami saistīts ar ilggadēju propagandas kampaņu, kuras nosaukums ir “Krievu hakeri iejaucās prezidenta vēlēšanās”, protams, ne vārda nepieminot to, kā “amerikāņu hakeri jaucas bez izņēmuma visās vēlēšanās visā pasaulē”. Savukārt krievi savā doktrīnā arī nav iztikuši gluži bez rozīnītes: viņu dokumentā atspoguļojumu radušas valdītāju bažas par izprovocētiem nemieriem sabiedrībā, ko varētu veikt no ārvalstīm un koordinēt sociālajos tīklos.
Vēstīts, ka šajā dokumentā cita starpā pausts: “Vērojama tendence ārvalstu plašsaziņas līdzekļos palielināties materiāliem, kas sevī nes aizspriedumainu Krievijas Federācijas valsts politikas traktējumu... Pieaug Krievijas iedzīvotāju informatīvā ietekmēšana, galvenokārt to vēršot tieši uz jaunatni, un tas veikts nolūkā kliedēt tradicionālās krievu garīgi–tikumiskās vērtības.”
Vārdu sakot: katrs par kaut ko savu. Taču ne jau nu tikai no norādījumiem un liegumiem vien dzīvo mūsdienu cilvēks. Nospiedoši lielākajam iedzīvotāju vairākumam nesalīdzināmi svarīgāks ir jautājums par to, vai ienaidnieka hakeri spēs uzspridzināt tepat kaut kur netālu esošo ķīmijas rūpnīcu vai atslēgt uzreiz veselai pilsētai elektrību un tamlīdzīgi. Kāda ir atbilde šiem bažīgajiem jautājumiem? Jā, protams, spēs! Katrā ziņā! Jebkurā mirklī. Ja ne šodien, tad rīt. Un uz ilgu laiku.
