Dodoties makšķerēt, mēs ejam ne tikai pēc loma (kuru bieži atlaižam), bet arī pēc patīkamām sajūtām dabā, citi – pēc adrenalīna, kas izstrādājas pēc cīņas ar lielām, plēsīgām zivīm (samiem, līdakām, zandartiem u. c.). Kas mūs mudina doties copēt lietū un sliktos laikapstākļos? Visas tās pašas sajūtas, ko makšķernieks gūst, atrodoties dabā. Īstam makšķerniekam nav sliktu laikapstākļu, ir nepareizs apģērbs.
Bet vai ierindas makšķerniekam jeb cilvēkam, kurš izbrauc copēt labākajā gadījumā dažas reizes gadā, nelabvēlīgos laikapstākļos tas būtu jādara? Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: gadalaika, ūdenskrātuves vietējiem apstākļiem, makšķerēšanas metodes, konkrētas zivju sugas vēlmēm. Un labam makšķerniekam zivis piesakās vienmēr; viņš zina, kā pielāgoties jebkuriem apstākļiem.
Sāksim ar to, ka arī lietus var būt dažāds. Tas var būt smalks, bet ilgstošs lietus, smalks, tā saucamais sēņu lietutiņš, lietusgāze ar brāzmainu vēju utt. Vienādības zīmes likt starp šiem lietiem nedrīkst.
Lietus ļoti ietekmē saldūdens ihtiofaunas aktivitāti, tā ļoti atkarīga no vispārējiem laikapstākļiem un dažādiem vietējiem faktoriem. Pats par sevi lietus zivīm ir vienaldzīgs, jo zem ūdens tas nav jūtams. Tomēr tas:
- veicina skābekļa koncentrācijas palielināšanos ūdenī, sevišķi labvēlīgs tas ir vasarā, karstajā laikā;
- veicina viļņu veidošanos, tas savukārt izskalo barību no ūdens zemākajiem slāņiem;
- padara ūdeni duļķainu, tas var palielināt vai samazināt zivju aktivitātes intensitāti.
Citu laikapstākļu faktoru uzskaite
Sliktajiem laikapstākļiem ir raksturīga atmosfēras spiediena pazemināšanās, ko ļoti jutīgi uztver ihtiofaunas pārstāvji. Ihtiologi uzskata, ka liela nozīme ir īpašai zivju sensoru sistēmai, konkrētāk, sānu līniju receptoriem un peldpūslim.
Straujš atmosfēras spiediena samazinājums jāuzskata par negatīvu faktoru: zivīm nepieciešams kāds laika posms, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem. Taču šis jautājums līdz šai dienai paliek neskaidrs, jo fakts ir tāds, ka zivis pastāvīgi maina savu uzturēšanās dziļumu, un tas rada daudz lielākas spiediena izmaiņas nekā kaut kādas atmosfēras spiediena kaprīzes.
Tomēr tas ir jāuztver pašsaprotami: zivs parasti labvēlīgi reaģē uz pakāpenisku spiediena samazināšanos, bet īslaicīgi pārtrauc savas aktivitātes, strauji mainoties spiedienam. Tiesa, pēc tam lietū un sliktos laikapstākļos makšķerēšana var kļūt pārsteidzoši produktīva, jo zivīm sākas īpašās aktivitātes.
Vēja apstākļi ir ļoti svarīgi. Spēcīgs jebkura virziena vējš negatīvi ietekmē ikvienu zivju aktivitāti neatkarīgi no lietus klātbūtnes vai, gluži pretēji, no neesamības. Vējš saceļ lielus viļņus, kas ir īpaši slikti, ja tiek izmantota pludiņmakšķere. Ēsma šūpojas kā šūpolēs, un zivij vienkārši ir grūti tai izsekot, it īpaši, ja tā jau tāpat ir pasīva un kūtra. Bet uz vieglu vai mērenu vējiņu, kas pūš no rietumiem vai dienvidiem, jāraugās ar optimismu, jo tas liecina par labu vai pat teicamu makšķerēšanu.
Pavasarī, pirmsnārsta periodā, zivis praktiski nemaz nepievērš uzmanību vēja virzieniem un nokrišņiem. Vasarā, pēc sēņu lietus, kad pūš mērens vējš, pēc vairākām karstajām dienām ir ideāls laiks makšķerēšanai. Taču ilgstošas lietusgāzes, mākoņains un apmācies laiks nav īpaši labvēlīgi apstākļi makšķerēšanai, jo zivju aktivitāte palielinās brīžos, kad debesis skaidrojas un parādās kaut minimāli saules stari. Pārējā laikā tās maz interesējas par gardajām un iecienītajām ēsmām.
Rudens ir neparedzams laiks. Šajā periodā lietus var gan aktivizēt zivis, gan samazināt to aktivitāti līdz minimumam. Noteikti varam teikt, ka slikti laikapstākļi ar brāzmainu vēju nav pats labākais periods makšķerēšanai.
Pēc lietus zivis var izrādīt ievērojamu apetīti, it īpaši, ja runa ir par vasaras lietu, kas piesātina ūdeni ar skābekli. Tiesa, reizēm tiek novērota pretēja parādība – zivis bija aktīvas, izrādīja interesi praktiski par jebkuru ēsmu, un to aktivitāte zūd, zivis pārstāj interesēties par savu iecienīto barību. Izskaidrojums tam vēl nav atrasts.