1.2 °C
Rakstu par tehnofobiju jeb bailēm no tehnoloģijām centos uzrakstīt jau kādu brīdi un esmu sirsnīgi pateicīgs profesorei Zandai Rubenei par iedvesmu, kuru guvu, izlasot viņas grāmatu "Digitālā bērnība".
Vēlos izteikt savu viedokli kā skolotājs, kā tēvs un kā cilvēks, kurš pētījis gan digitālus rīkus un tehnoloģijas, gan iekļaujošo izglītību.
Digitalizācija izglītību padarīja pieejamāku
Iesākumā vēlos atsaukties uz UNESCO vadlīnijām par iekļaujošās izglītības perspektīvām. Iekļaujošā izglītība tiek raksturota kā process, kurā tiek apmierinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācībās, kultūrā un dažādu sociālo kopienu dzīvē. Tātad – padarot izglītību pieejamu ikvienam.
Savukārt digitalizācija izglītību padarīja pieejamāku Covid-19 laikā, jo 1,5 miljardam skolēnu no 188 valstīm pārsvarā pašvadīti bija jāmācās no mājām.
Šis bija brīdis, lai skolotāji gan pārvarētu tehnofobiju, gan attīstītu jēgpilnu digitālo rīku un tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā. Šī krīze parādīja, ka skolēns var atrasties mājās, slimnīcā, ārzemēs un tajā pašā laikā piedalīties stundā, jo tā norisinās tiešsaistē. Izglītība kopumā kļuva bērniem pieejamāka.
Es ienācu izglītības sistēmā ar projektu "Mācītspēks" kā svešs cilvēks no malas tieši krīzes epicentrā. Skolā sava mācību procesa ietvaros ar sestajām klasēm veicu pētījumu par medijpratību, kā arī diplomdarba ietvaros veicu pētījumu par digitālo rīku un tehnoloģiju izmantošanu. Jau ir pagājis krietns laiks, bet es turpinu attīstīties, piedalīties dažādos kursos un projektos, lai pilnveidotu savas zināšanas par tehnoloģiju ietekmi. Šis gadsimts ir ļoti straujš, tehnoloģijas mainās, un turpinās to attīstība. Mēs jau saskaramies ar mākslīgā intelekta ietekmi uz izglītības procesu, un no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs turpināsim izvairīties no progresa vai meklēsim risinājumus. Taču ir skaidrs, ka mākslīgais intelekts būs daļa no mācību procesa, gribam to vai ne.
Aizliegšana kā autoritāra vēsma
Latvijas Universitātes pētnieku grupa rakstā "Terciārās izglītības programmas saskaņošana ar iekļaujošas izglītības principiem: Latvijas gadījums" minēja, ka "iekļaušana ir ne tikai izglītības sistēmas jautājums – iekļaušana ir sabiedrības demokratizācijas rādītājs".
Iekļaušanu mēs varam īstenot, ļaujot tehnoloģijām būt daļai no izglītības procesa, izmantojot gan skolas "Chromebook" portatīvos datorus, gan privātos viedtālruņus.
Tehnoloģiju izmantošana ir tieša demokrātijas izpausme, un aizliegšana mūsu kultūrā ir kā imperiālisma vai autoritāra vēsma, jo prohibīcija jeb "sausais likums" arī nesa negatīvas sekas, un to diemžēl bija vairāk nekā ieguvumu.
Man ir bažas par to, kādas būs sekas, aizliedzot skolēniem skolā izmantot viedtālruņus, zinot, ka, pēc "PISA 2018", izsmiešanas un fizisku pāridarījumu ziņā skolas vidē Latvija jau ieņēma līderes pozīcijas. Savukārt "manabalss.lv" platformā ir iniciatīva "Par kvalitatīvu skolas laiku bez personiskajām viedierīcēm sākumskolās un pamatskolās", kas viennozīmīgi nevis nostiprina skolotāja lomu: parādīt, kā pareizi izmantot viedtālruni, digitālus rīkus, mākslīgo intelektu un citas tehnoloģijas, bet nerisina īsto cēloni – pārmērīgu viedtālruņu izmantošanu ārpus mācību procesa.
![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg "Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet \"Lejasvēveri\" un \"Jaunvēveri\" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē \"visit.cesis.lv\" teikts: \"Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties \"Mērnieku laikiem\" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī.\"")
