"Es galīgi nepiekrītu apgalvojumam, ka latvieši ir auksti," teic Lūkass Risters – vācietis un brits, kurš Latvijā dzīvo un studē medicīnu. 

Viņš uzskata, ka latviešos mīt tāds siltums un atvērtība, kādu mēs paši neredzam. Pirms pieciem gadiem, savdabīgu ambīciju vadīts, Lūkass sakravāja mantas un atbrauca studēt uz sev nezināmo zemi. Te viņu sagaidījuši dažādi studiju izaicinājumi, pārsteigumi par Latviju un galu galā jauna un skaista dzīve uz palikšanu. Lūkass ir savā priekšpēdējā studiju gadā, pēc kā plāno specializēties radioloģijā un strādāt Latvijā. Viņš dalās savās domās par medicīnas studijām Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), integrāciju Latvijas sabiedrībā un savu redzējumu par veselības aprūpes sistēmu Latvijā salīdzinājumā ar Vāciju.

Jau no mazotnes esi bijis pārliecināts, ka studēsi medicīnu. Šādi cilvēki laikus gatavojas, lai iekļūtu labākajās augstskolās. Kāda bija tava motivācija studēt medicīnu tieši Latvijā?

L. Risters: Tā īsti nebija motivācija, bet vairāk tāds noskaņojums – "visi atšujieties!" Izstāstīšu kāpēc. Lielbritānijā ir jākārto iestājpārbaudījums, lai tiktu medicīnas skolā. Pirmajā reizē man neveicās pārāk labi, bet otrajā gan. Ieguvu studiju vietu un, protams, biju ļoti lepns. Taču tolaik mana māte bija šīs studiju programmas vadītāja. Kad es stāstīju cilvēkiem, ka esmu iestājies, viņi teica: "Nu bet protams, tu iekļuvi skolā, jo māte tev to izkārtoja!" Tad man bija tāda sajūta: "Labi, pie velna!" Gribēju parādīt, ka universitātē varu iekļūt savu spēju dēļ, nevis tāpēc, ka mamma man kaut ko būtu izkārtojusi. Tajā pašā vakarā es meklēju medicīnas programmas valstīs, kuras neviens īsti nezina. 

Iemesls, kāpēc izvēlējos Latviju un Rīgas Stradiņa universitāti, bija tikai tāpēc, ka te bija iespēja sākt studijas oktobrī, kad man bija šis "visi atšujieties!" noskaņojums.

Kāda bija tava pirmā pieredze, sākot studijas Latvijā?

Bija ļoti interesanti sanākt kopā ar cilvēkiem no visām pasaules malām. Tu sēdi mācību telpā un dzirdi runājam tik daudz dažādu valodu. Tas bija gan mulsinoši, gan interesanti vienlaikus.

Kādu lielāko atšķirību pamanīji medicīnas studijās Latvijā, salīdzinot ar to, kā tas notiek Vācijā?

Manuprāt, lielākā atšķirība ir, kā notiek praktiskās un teorētiskās nodarbības. Latvijā lekcijā tu sēdi auditorijā un pārrunā konkrēto problēmu, pēc kā parasti uzreiz dodies pie pacienta, kuram ir konkrētais sindroms vai slimība.