-6.8 °C
Izdevniecība "Latvijas Mediji" ir radījusi latviešu autoru stāstu krājumu bērniem, kas baudāms kā adventes kalendārs – pa vienam stāstam 24 decembra dienām līdz pat svētku vakaram, lasīšanai pašiem vai kopā ar vecākiem, tā ievērojot mājīgu un sirdssiltu rituālu. Stāsti ir sirsnīgi, asprātīgi, dažbrīd brīnumaini, citkārt ļoti ikdienišķi, katrs savā veidā atklājot, kas patiesībā ir Ziemassvētku prieks.
Stāsta "Zili zobi Ziemassvētkos" autore Lelde Jauja no savas pieredzes saka, ka jebkuras grāmatas priekšā lasīšana savam bērnam ir emocionāls pārdzīvojums abiem: "Tā ir iespēja kopā ar bērnu apspriest grāmatā pieminētās tēmas, uzzināt, ko bērns par tām domā, vai pašai atbildēt uz piņķerīgiem jautājumiem – tam ikdienas steigā bieži vien nav laika un piemērotu apstākļu." Lelde īpaši uzteic to, ka krājuma autori ir tik dažādi, tas lieliski ilustrē, ka jebkas, arī Ziemassvētki, ir daudzpusīgi – uz tiem var skatīties no dažādiem rakursiem un piedzīvot atšķirīgos veidos. "Man pašai ir ārkārtīgi interesanti uzzināt, kādu stāstu katrs no krājuma autoriem ir izvēlējies uzrakstīt. Jūtu, ka man vissvarīgākais ir uzsvērt to, ka ikdienā vislielāko prieku ienes neparastības, radošas izpausmes un negaidītas idejas – arī Ziemassvētkos, kad viss it kā šķiet paredzams, jo katru gadu atkārtojas no jauna," tā Lelde.
Ziemassvētku krokodils
Jana Egle
Rīta pusē kaķi, salīduši aiz dīvāna, apcerēja mājās notiekošo. Nekas nebija kā parasti.
– Jūs pamanījāt? – drūmi jautāja Grieta. – Mammucis salika mums bļodiņās ēdienu, bet, kamēr mēs ēdām, nestāvēja līdzās kā parasti.
– Jā, jā, – līksmi piekrita Karamele, priecīgi ielaižot nagus mīkstajā dīvāna aizmugurē, – un, kamēr viņa skraidīja pa dzīvokli, es paspēju apēst pēdējos gardos kumosiņus no Villija bļodiņas.
Villijs bija džentlmenis, kaut tā rudi raibā svilpaste brīžiem tiešām kārtīgi krita uz nerviem. Viņš klusēja un ar ķepu rūpīgi mazgāja ūsaino purnu, tikai skaistās, pelēkās astes gals nodevīgi sitās pret grīdu.
– Nez, kas noticis? Karamele, tu no rīta viņai gulēji blakus. Vai neko aizdomīgu nemanīji? – turpināja tincināt Grieta.
– Nu, nē! – Karamele noņurdēja, kodīdama ķepas spilventiņus. Nu jau arī viņa cītīgi mazgāja muti. Karamele diezgan bieži noskatījās no Villija un darīja pakaļ. – Mēs tikai skatījāmies visādus "TikTok" video.
– Un ko tur rādīja? Varbūt kaut kas viņu satrauca?
– Rādīja krokodilu, vismaz tā viņa to nosauca. Tāds garš un zaļš. Ļoti daudz zobu. Bet izskatījās smaidīgs, mammucis skatoties smējās un noteikti nebija satraukusies.
Villijs plati nožāvājās, parādot divas rindas ar koši baltiem, asiem zobiem.
– Nelielies, krokodilam zobu ir daudz vairāk, – ķircināja Karamele.
– Un vispār, kur ir tētuks? Mammucis skraida pa dzīvokli, cilā kārbas un maisiņus, bet tētuks vispār pazudis!
– Tētuks katru dienu iet uz darbu, ja neesat pamanījušas, – augstprātīgi piezīmēja Villijs.
– Šodien ir brīvdiena, ja tu neesi pamanījis. Vakar viņi abi priecājās, ka priekšā četras brīvdienas.
– Četras? – īgni pārjautāja Grieta. – Mums nemaz vairs nebūs savas dzīves, kā noprotu.
– Bet tas taču ir jauki, kad mammucis un tētuks visu dienu ir…
Karamele nepaspēja pabeigt sakāmo. Vērās dzīvokļa ārdurvis, un viņi visi trīs devās sasveicināties – Karamele teciņus, Villijs laiski elegantā solī, bet Grieta pieklibodama, viņa, godīgi runājot, jau bija diezgan padzīvojusi kundzīte.
