6.2 °C
Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kino muzejā aizvadītās ceturtdienas vakarā pulcējās izcilā kinodokumentālista Jura Podnieka (1950–1992) agrākie kolēģi, laikabiedri un viņa darbu nozīmes novērtētāji.
Atvēršanu piedzīvoja "Latvijas Mediju" apgādā nule kā iznākusī grāmata "Juris Podnieks. Dienasgrāmatas. 1975–1981" kinozinātnieka Agra Redoviča sakārtojumā.
Grāmatas ievadvārdos uzsvērts, ka Jura Podnieka dienasgrāmatas nav tikai notikumu hronika: "Tās ir patiesas pārdomas par dzīvi, darbu, cilvēkiem un laikmeta ideoloģiskajiem ierobežojumiem. Tie ir topošo ideju plāni." Un, protams, tas ir nozīmīgs kino un kultūras vēstures dokuments – saistošs kā liecība par paša autora personību un tiem, kurus viņš filmēja, bet vietām specifisks, jo prasa kino jomā sagatavotu lasītāju.
Ceļš uz briedumu
Dienasgrāmatu sakārtotājs Agris Redovičs atcerējās, ka viss sācies pirms 25 gadiem un noritējis pakāpeniski. Podnieks mēdzis savas pārdomas sīkā, ne vienmēr labi salasāmā rokrakstā uzticēt dažādu iestāžu izdotiem piezīmju kalendāru blokiem – katru gadu citam, taču vēlāk pārgājis uz atsevišķām lapiņām, kas ir grūti datējamas un sakārtojamas. Sākumā šķitis, ka saglabājušies tikai ieraksti par 1975. gadu, taču vēlāk pie tuviniekiem atradušās dienasgrāmatas arī no citiem gadiem. Visu apjomu pētniekam pagaidām gan nav izdevies uziet.
Izmantojot esošo materiālu, iecerēts sagatavot kopumā trīs Jura Podnieka dienasgrāmatu sējumus. Tikko iznākušais attiecas uz laiku, kad latviešu dokumentālā kino ikona strādāja pie filmām "Aizliegtā zona" (1975), "Liepājas vīri" (1976), "Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku" (1977), "Brāļi Kokari" (1978), "Imants Ziedonis. Portrets locījumos" (1979), "Puikas, zirgos!" (1979) un noslēdzas ar vienu no nozīmīgākajiem veikumiem– "Strēlnieku zvaigznāju" (1982), tad nākamgad iznākšanu varētu piedzīvot Podnieka piezīmju otrais sējums, kas aptver laiku līdz filmai "Vai viegli būt jaunam?" (1986). "Ja ļaus veselība, būs arī trešais par laiku, kad viņš strādāja pie filmas "Mēs" (1988) un vēlāk," spriež Redoviča kungs.
Ar Latvijas Kino muzeja, Valsts kultūrkapitāla fonda un vēl citu atbalstītāju palīdzību tapušais izdevums saturiski ir ne tikai faktu un biogrāfisks materiāls par pašu Podnieku un viņa filmētajiem, bet arī plāni, nofilmēto kadru raksturojums un atzīmes par ainām, kuras vēl būtu jānofilmē. Jautājumi, kurus viņš grasījās uzdot. Ne velti kinooperators un Latvijas Kultūras koledžas mācībspēks Aleksandrs Grebņevs grāmatas atvēršanā pauda, ka izmantos Jura Podnieka dienasgrāmatu, lai mācītu jaunos kinooperatorus, kā jāgatavojas filmēšanai.
Agra Redoviča galvenās atziņas, kas gūtas, darbojoties pie grāmatas: "Šajās piezīmēs ļoti labi redzams, kā Juris Podnieks aug, kā aug viņa radošā pašapziņa, kā no operatora pārliecinoši kļūst par režisoru." Tāpat redzams, ka Podnieks apzinājies, ko spēj un ko nespēj: "Radošam cilvēkam jebkuros apstākļos jāapzinās savu iespēju robeža – pateikt to, ko vari pateikt. Un, ja tu to vari, tas ir jāpasaka. Vēl šajā grāmatā jūtams Jura Podnieka godaprāts."
Ideja par "Strēlnieku zvaigznāju"
Pašķirstot piezīmes, jūtams, ka 1980. gadā režisoru pamazām pārņem ideja par "Strēlnieku zvaigznāju". Grāmatā iekļauta vēstule, ko Podnieks pēc filmas "Strēlnieku zvaigznājs" pabeigšanas 1982. gadā raksta Kanādā dzīvojošajam latviešu mākslas vēstures zinātājam, esejistam un kolekcionāram Nikolajam Bulmanim (1919–2014). Tā liecina, kādu iespaidu uz autoru atstāja darbs pie filmas, kura tolaik atmodināja sabiedrībā interesi par latviešu strēlnieku patiesajām, nevis padomju propagandas attēlotajām gaitām, dziesmām, likteņiem: "Es pieskāros savas tautas liktenim, sapratnei, brīžiem pat dvēselei tik tuvu, ka tagad vairs neesmu brīvs. Es zinu, un man vajag pateikt. Šai filmā no tā ir tikai pirmās nojausmas, labāk vai sliktāk slēpti impulsi un zemteksti. Vai tad runa ir tikai par strēlniekiem. Nebūt ne! Tautas mentalitāte, traģēdija, liktenis. Jā, bet vienalga, tie ir tikai jēdzieniski vārdi, kurus katrs saprot savādāk. Es redzēju, es dzirdēju, es izjutu Latviju, Laiku, Cilvēku, bet pateikt vai nu vēl nemāku, vai arī pats neesmu tam īsti gatavs."
