1943. gada 18. septembrī. Pirms 80 gadiem bijušo līdzgaitnieku un Itālijas karaļa Viktora Emanuela III gāztais Itālijas diktators Benito Musolīni, kurš ar nacistiskās Vācijas specvienības palīdzību 12. septembrī tika atbrīvots no ieslodzījuma vietas Abruco kalnu rezidencē un nogādāts pie Ādolfa Hitlera Vācijā, radiouzrunā no Minhenes pasludināja "Itālijas Sociālās republikas" dibināšanu. Tā bija Berlīnes un Vācijas armijas teju pilnībā kontrolēta pseidovalsts, kas aizņēma Itālijas ziemeļus un centrālo daļu, ieskaitot Romu.
Tikmēr dienvidus kontrolēja Musolīni fašistu režīma gāzēja maršala Pjetro Badoljo valdība, kas jau bija paspējusi noslēgt pamieru ar Rietumu sabiedrotajiem, izstājoties no kara "ass valstu" pusē. Duče radiouzrunā pasludināja, ka karš Vācijas pusē tiek turpināts, jo "kauns dzēšams vienīgi ar asinīm"; Itālijas karalis ir nodevējs, bet visi, kas pieslējušies Badoljo un karalim – "likvidējami nodevēji". Tādējādi Itālija bija sašķelta divās daļās, iemesta haosā un pilsoņu karā. Daļa itāļu armijas karavīru turpināja karot kā Vācijas sabiedrotie, daļa pārgāja britu un amerikāņu pusē, savukārt vācu okupētajā teritorijā aktivizējās kreisi noskaņoto partizānu kustība. Traģiskā situācijā nonāca tās demoralizētās Itālijas armijas karaspēka daļas, kas palika vācu kontrolētajā zonā, taču nevēlējās turpināt karot vai arī vācu ieskatā bija nelojālas. Dezertēšana kļuva par normu. Jau septembra sākumā vācieši ķērās pie agrāko sabiedroto piespiedu atbruņošanas. Itālieši nereti izrādīja pretestību. Lēš, ka nacisti nogalināja ap piecus tūkstošus itāliešu karavīru, kas jau bija padevušies.
Zīmīgi, ka nacistu propaganda, tajā skaitā okupētajā Latvijā izdotais laikraksts "Tēvija", tūlīt pēc Itālijas fašistu varas sabrukuma sāka pārmest itāliešiem "nevarību" frontēs, īpaši Ziemeļāfrikā.
"Vācu karavīru bieži pārņēmis riebums un dusmas, piedzīvojot šādu itāļu vadības nevarību, ko vadīja Badoljo nodevēju ietekme," rakstīja avīze. Lielā mērā Itālija un itālieši tika pasludināti par nodevējiem. Tostarp arī Musolīni apzinājās, ka tagad ir tikai marionete Hitlera rokās. Viņa dibinātās "valsts" vadība pat nerezidēja Romā, bet gan Salo pilsētiņā pie Gardas ezera, tādēļ bieži saukta par "Salo republiku".
Brīvā Zeme, 1923. gada 18. septembrī
Jauna teātra būve. Elizabetes ielā 61, aiz veclaiku koka mājas sētā no š. g. 20. jūlija sāk pacelties liela moderna mākslas ēka. Tā īpatnēja ne vien ar arhitekta Skujas veidoto baroka stilu, bet ir arī vienīgais lielākais dzelzbetona arhitektūras paraugs ne vien Rīgā, bet visā Latvijā. Tā dēvētos "Ambi" akmeņus, kurus izlieto būvē, ražo uz vietas ar ārzemju mašīnām. Akmeņus pagatavo ārsienām no cementa un grants, bet iekšsienām no cementa, grants, šlagas vai pat zāģu skaidām. No pēdējā maisījuma pagatavotie akmeņi sevišķi labi aiztur siltumu un viegli apnaglojami.
Pēc strādnieku un būves vadītāja izteicieniem, darbs veicas ar amerikānisku ātrumu. Daudz ātrāk nekā ar ķieģeļiem.
Tā, piemēram, kur ar ķieģeļiem strādājot strādniekam jāizdara apmēram 800 kustības, tur, lietojot "Ambi" akmeņus, to pašu darba ražību panāk ar 80 kustībām. Ar to arī izskaidrojas, ka īsā laikā paspēts veikt lielāko daļu no lielās būves, kurā jau tagad saskatāma zāle 1000 personām, ērta skatuve, plašas ejas, garderobes, foje, uzgaidāmās telpas utt. Ārējos darbus pabeigs nākošās nedēļās, bet iekšējos izgreznošanas darbus, pielietojot jaunlaiku paņēmienus, līdz 1. decembrim, kad jauno teātri nodos lietošanai. Teātra ēku ceļ akciju sabiedrība "Ars" un sākumā tā kalpos kino izrādēm, bet paredzams, ka ar laiku to izlietos teātra izrādēm. Noplēšot veco koka būvi, kas tagad aizsedz jaunbūvi, jaunā oriģinelā teātra ēka kopā ar Ravelīna laukumā ierīkojamo dārzu atstās īpatnēju skaistu iespaidu. Šī veida betonbūvēm ģenerālpārstāvniecību Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ieguvusi vietējā H. Laeruma firma.