Sunny 13.3 °C
O. 16.07
Estere, Hermīne, Liepa
Domājot, kā uzlabot jūras vides stāvokli, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece ir aizrāvusies ar reģeneratīvās kultivēšanas jeb sugu audzēšanas metodes izstrādi.
Domājot, kā uzlabot jūras vides stāvokli, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece ir aizrāvusies ar reģeneratīvās kultivēšanas jeb sugu audzēšanas metodes izstrādi.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pat peldoties ir iespējams pamanīt, ka mūsu jūra aizaug, bažas rada arī tajā nogremdētā munīcija

Reklāma

Baltijas jūra ir mūsu planētas jaunāko jūru vidū. Tā radusies vien pirms desmit līdz piecpadsmit tūkstošiem gadu, kūstot vairākus kilometrus biezajam ledājam, kas klāja Skandināviju. Šajā grandiozajā procesā saldūdens sajaucās ar sālsūdeni no Ziemeļjūras Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā, veidojot vienu no zemeslodes lielākajām iesāļajām ūdenstilpēm, kurā saldūdens ieplūst arī no upēm un strautiem, kas tek cauri četrpadsmit Baltijas jūras sateces baseina valstīm, un šis baseins platības ziņā ir četras reizes lielāks nekā pati jūra. Baltijas jūras iesāļā ekosistēma ir ļoti īpaša, jutīga un trausla, ar unikālu floru un faunu, tādēļ viegli izpostāma. 

Ekspertu vērtējumā pēdējo simt gadu laikā Baltijas jūras stāvoklis ir dramatiski pasliktinājies. Cilvēku intensīvās darbības dēļ (pārzveja, piesārņojums, klimata pārmaiņas) ir mainījies ekoloģiskais līdzsvars, samazinājušies pieejamie resursi, jo pārsniegtas to dabiskās atjaunošanās iespējas. 

Turklāt Baltijas jūra ir arī viena no visvairāk kuģu satiksmē izmantotajām jūrām pasaulē, piesārņojumu saņemot ar kuģu balastūdeņiem, un šeit samērā nelielā dziļumā (vidējais dziļums – tikai 55 m, bet dziļākā vieta – ap 460 m Landsortas ieplakā) joprojām atrodas aptuveni trīssimt tūkstoši tonnu nesprāgušas munīcijas no Otrā pasaules kara.

Joprojām Baltijas jūra cieš no eitrofikācijas – aizaugšanas ar aļģēm, kuru vairošanos veicina intensīvā lauksaimniecība tās krastiem piegulošajās teritorijās, no kurām ar upju ūdeņiem jūrā nonāk slāpekli un fosforu saturoši savienojumi. Visstraujāk eitrofikācija notika pagājušā gadsimta 60.–80. gados, pēc tam aizaugšanas temps sāka kristies, pateicoties Baltijas jūras valstu ieviestajiem pasākumiem barības vielu ieplūšanas mazināšanai.

Kādu laiku dzīvojot Jūrmalā, novēroju, ka daudzās pludmalēs, jo īpaši pēc spēcīgas viļņošanās, plūdmaiņas zonā sakrājas biezs aļģu slānis, ko dažos jūrmalciemos vietējie iedzīvotāji izmanto dārzu mēslošanai, bet pašvaldība gādā par aļģu aizvākšanu no Zilā karoga pludmalēm. Jūras mēslos nereti ieskaloti arī dažādi sadzīves atkritumi un ūdensputnu mirstīgās atliekas, kas neveido pievilcīgu skatu. Brīžiem šķiet, ka Baltijas jūra atstāta likteņa varā, tomēr tā gluži nav.

Viena no galvenajām Baltijas jūras problēmām ir eitrofikācija - aizaugšana ar aļģēm, ko veicina intensīvā lauksaimniecība tās krastos.

Labāko tehnoloģiju meklējumos

Latvijas Hidroekoloģijas institūts (LHEI) pēc Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pasūtījuma sadarbībā ar "Ernst&Young" veicis pētījumu, lai meklētu visefektīvākās metodes Baltijas jūras piesārņojuma mazināšanai. Šis pētījums bija orientēts uz esošā tehnoloģiju tirgus izpēti, par kritērijiem izmantojot piecas Latvijas viedās specializācijas prioritārās jomas, atklāj Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece.

Darba grupa secinājusi, ka vispirms nepieciešama regulāra jūras ūdens stāvokļa novērošana (monitorings) un pēc tam jādomā par ūdens filtrēšanu, jo tā ir vispopulārākā ūdens attīrīšanā izmantotā tehnoloģija. Nākotnes vīzijā iezīmēta arī sensoru lietošana sākotnējā jūras piesārņojuma konstatēšanā un atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana jūras ūdeni attīrošajās tehnoloģijās. Vēl ticis pētīts vides izglītības un zinātnes pienesums Baltijas jūras reģionā centienos uzlabot ūdens tīrību jūrā un secināts, ka tas, kā jau varēja gaidīt, ir mazāks bijušā Austrumbloka valstīs. "Zviedrijas, Dānijas, Somijas un Vācijas universitātēs tiek meklēti inovatīvi risinājumi Baltijas jūras piesārņojuma mazināšanai un arī ieviesti šo valstu uzņēmumos, savukārt austrumkrasta valstis pārsvarā izmanto jau gatavus risinājumus, jo zinātniskajiem pētījumiem trūkst finansējuma un arī vietējiem uzņēmējiem nav īpaši lielas intereses par jauniem risinājumiem un produktiem," atzīst pētniece.

Trauslā ekosistēma

Ap Baltijas jūru dzīvo apmēram deviņdesmit miljoni cilvēku, kas šai nelielajai (377 000 km2) un noslēgtajai jūrai rada milzīgu antropogēno noslodzi. Cilvēku saimnieciskā darbība un lielais saldūdens ieplūdes daudzums veicina izteiktu stratifikāciju – jūrā ir atšķirīga blīvuma un temperatūras ūdens slāņi, kas nesajaucas. "Augšējais ūdens slānis ziemā ir bagātinājies ar skābekli, jo tajā ir izšķīdis gaisā esošais skābeklis, bet vasarā sasilstot šis slānis kļūst vēl atšķirīgāks no apakšējā ūdens slāņa, un starp tiem izveidojas termoklīns jeb temperatūras lēcienslānis, kas neļauj virsējā slāņa skābeklim nonākt dziļumā, ar laiku liedzot tur uzturēties dzīviem organismiem," skaidro Anda Ikauniece.

Reklāma
Reklāma

Līdz ar to Baltijas jūras apakšējā ūdens slānī, kur dziļums pārsniedz deviņdesmit metrus, spēj dzīvot tikai anaerobās baktērijas, kas savus dzīvības procesus var uzturēt bez skābekļa klātbūtnes. Gan jūras izcelšanās no saldūdens ezera, gan iegarenais izvietojums būtībā nosaka Baltijas jūras unikalitāti. Pie Dānijas krastiem, kur tā savienojas ar Ziemeļjūru, jūras sāļums tuvojas okeāna līmenim un ir ap trīsdesmit promilēm. Somijā, Botnijas līča ziemeļu daļā faktiski ir saldūdens, bet Latvijas teritoriālajos ūdeņos pie krasta sāļums ir apmēram desmit promiles, tālāk Rīgas līča dziļākajos slāņos – divas līdz sešas promiles.

Lielākie piesārņojuma avoti

Anda Ikauniece kā galvenos Baltijas jūras piesārņojuma avotus norāda lauksaimniecību un rūpniecību, taču min arī mežsaimniecību, par kuras eitrofikāciju veicinošo ietekmi ziņu tikpat kā nav. Tomēr matemātiskie modeļi parāda, ka ietekme pastāv, jo meliorācijas grāvji, strauti un upes caur mežiem nes savus ūdeņus uz jūru tāpat kā no lauksaimniecības zemēm. Vienīgi nav skaidrs, kāds koeficients būtu jāpiemēro, lai matemātiskais modelis izrēķinātu pareizo ietekmi.

Visus piesārņojuma komponentus ir grūti aprēķināt, jo ķīmiskie savienojumi Baltijas jūrā nonāk arī no gaisa, tāpat kā no kuģu un piekrastes rūpnīcu izplūdes gāzu izmešiem (sēra, slāpekļa oksīdiem nonākot atmosfērā, tur kondensējoties un nolīstot jūrā). LHEI jau daudzus gadus veic jūras vides monitoringu. "Reizi sešos gados Eiropas Jūras stratēģijas direktīvas ietvaros mums ir jāsagatavo Baltijas jūras vides novērtējums. Pagājušajā gadā ir noslēdzies kārtējais sešgadu cikls, un esam secinājuši, ka piesārņojuma līmenis jūrā ir nevienmērīgs. Lielāks tas ir Rīgas līča dienvidu daļā, kur ietek trīs no piecām Latvijas lielajām upēm – Lielupe, Daugava un Gauja. Tieši tāpēc tur koncentrējas lielākie barības vielu daudzumi," teic A. Ikauniece.

Ko darīt, lai palīdzētu jūrai?

Pētniece ir pārliecināta, ka piesārņojumu iespējams samazināt, izglītojot sabiedrību, tostarp ražotājus un lēmējvaru, kā arī pilnveidojot atkritumu savākšanas un šķirošanas sistēmu pludmalēs. "Plastmasas izstrādājumi, pamesti krastā, tiek ieskaloti jūrā un saules ietekmē sadalās, pārvēršoties mikro un nanoplastmasā, par kuras kaitīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem zinām vismazāk, jo tās ir ļoti sīkas, šūnu izmēra daļiņas, kas var iesaistīties šūnās notiekošajos procesos. Mūsu laikmeta lielākā nelaime ir tā, ka vispirms mēģinām atrisināt savas sadzīves problēmas un tikai pēc tam konstatējam šo darbību negatīvo ietekmi uz vidi. Tāpēc mūsu sabiedrībai, attīstot kaut ko jaunu, vajadzētu domāt plašāk, proti, vairākus gājienus uz priekšu. Ideāli būtu katru jaunu projektu sākt ar ietekmes uz vidi novērtējumu."

LHEI vadošās pētnieces Andas Ikaunieces aizraušanās ir reģeneratīvā kultivēšana jeb sugu audzēšana ar domu uzlabot vides stāvokli un varbūt arī radīt neliela biznesa iespējas piekrastes iedzīvotājiem. Metodes būtība ir vienkārša – jūrā tiek ievietots substrāts (rāmītis, virve), kur aļģēm un gliemenēm nosēsties, augt un akumulēt jūras ūdenī esošās barības vielas, filtrēt ūdeni. Pēc tam šo biomasu kopā ar substrātu izņem no jūras, tādējādi samazinot piesārņojumu. Pie Dānijas krastiem, kur ūdens sāļāks, jau veiksmīgi tiek īstenots šis "jūras dārzu" koncepts, kur vietējie iedzīvotāji audzē gliemenes pašu patēriņam. Latvijā par šādu eksperimentu sāktas sarunas ar Rojas ostas vadību.

Piesārņojums ar sprāgstvielām

Latvijas Hidroekoloģijas institūts ir iesaistījies Baltijas jūras valstu konsorcijā, kuras iniciatori ir no Polijas Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta un mērķis noskaidrot kaut ko vairāk par ieročiem un munīciju, kas varētu būt nogremdēta jūrā. Šobrīd notiek visu iespējamo datu meklēšana arhīvos, taujājot arī Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, pēc tam plānots doties uz konkrētām vietām, lai ievāktu ūdens paraugus. Zināms, ka dzelmē nonākušas aviācijas bumbas un lielākā daļa ir konvencionālie ieroči, kuriem viens no palaišanas aģentiem ir dzīvsudrabs – ļoti toksisks metāls. Nokļuvis organismā, tas rada neiroloģiskus traucējumus, ir bīstams ādai, redzei un zarnu traktam.

Nogremdētās munīcijas vidū ir arī ķīmiskie ieroči, kuru, ekspertu vērtējumā, varētu būt 45 līdz 62 tonnas, un to nogremdēšana turpinājusies vismaz līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem – laikam, kad tas vēl bija legāls, ātrs un samērā lēts veids, kā atbrīvoties no munīcijas. Ķīmiskajā munīcijā bīstamākā ir sinepju gāze jeb iprīts, kas iedarbojas uz redzi, ādu un nerviem un rada stiprus apdegumus. Savukārt no iprīta veidojas ļoti toksiskie arsēna savienojumi. Vēl ir arī trinitrotoluols (TNT) un dažas citas vielas mazākās koncentrācijās, kuras ūdens vidē vairāk tiek neitralizētas un neizplatās tik strauji.

Reklāma
Reklāma

Cilvēkiem tiešā veidā šīs ķīmiskās vielas kaitējumu nevar nodarīt, ja vien rokās nenonāks kāds ilgi ūdenī mircis, sarūsējis munīcijas apvalks, taču šie savienojumi akumulējas barības ķēdēs un pietiekami augstā koncentrācijā var radīt veselības problēmas. Teju desmit gadus veci pētījumi atklājuši paaugstinātu arsēna savienojumu daudzumu zivīs un gliemenēs netālu no munīcijas nogremdēšanas vietām, tomēr novērots arī, ka baktērijas jau sākušas piemēroties jūras vides izmaiņām un spēj veidot savu biomasu, izmantojot ķīmisko aģentu vielas. Protams, arī šādas "ķīmiju saēdušās" baktērijas var iesaistīties tālāk barības ķēdē, taču toksiskie savienojumi jau būs pārveidoti mazāk kaitīgā vai pat nekaitīgā veidolā un lielāka baktēriju biomasa jūrā ir mazāks ļaunums nekā toksiskās vielas tīrā veidā.

Pagaidām munīcijas izcelšana no Baltijas jūras dzelmes nav paredzēta, jo tas ir bīstams un dārgs pasākums. Nākotnē par to varētu lemt vien seklākajās vietās, kur pastāv risks bumbas aizķert ar zvejas rīkiem vai arī nepieciešams kaut ko būvēt, piemēram, vēja parkus. 

Baltijas jūras sāļums

  • Sāļums Baltijas jūrā variē no 1‰ ziemeļu daļā līdz 6–8 ‰ centrālajā daļā.
  • Vissāļākā zona ir 40–70 metru dziļumā (15–20‰). Salīdzinājumam – Pasaules okeāna vidējais sāļums ir 35‰.
  • Baltijas jūras ūdeņiem raksturīgi, ka sāļums samazinās, palielinoties attālumam no Ziemeļjūras.
  • Pie Dānijas krastiem sāļums ir līdzīgs Ziemeļjūras sāļumam, bet Botnijas līča ziemeļu daļā ūdenim vairs nav sāls garšas un tajā dzīvo saldūdens sugas.

Uzziņa

Kas rūpējas par jūru?

Baltijas jūras programma veicina integrētu pieeju jūras izmantošanai un ilgtspējīgai pārvaldībai. Šīs programmas ietvaros sadarbojas visas Baltijas reģiona valstis un galveno ieinteresēto nozaru pārstāvji, piemēram, zvejnieki, lauksaimnieki, rūpniecības un pārtikas preču ražotāji.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļa veic plaša spektra akadēmiskos un lietišķos pētījumus, nodrošina Latvijas ekonomiskās zonas atklāto un piekrastes ūdeņu Nacionālās monitoringa programmas Jūras monitoringa sadaļas izpildi. Nodaļai ir trīs laboratorijas:

1) Ķīmijas laboratorija nosaka hidroloģiskos parametrus, biogēnu un smago metālu daudzumu ūdenī un gruntī, kā arī analizē smago metālu klātbūtni bioloģiskas izcelsmes materiālos,

2) Hidrobioloģijas laboratorija veic fitoplanktona, zooplanktona un makrozoobentosa analīzes,

3) Ekotoksikoloģijas laboratorija, izmantojot testorganismus, nosaka dažādu ķīmisko vielu un to maisījumu, notekūdeņu, sedimentu un eluātu ekotoksicitāti.

Jūras monitoringa nodaļā tiek veikti arī straumju un sanešu plūsmu novērtējumi, kā arī intensīvi pētīta mikroplastmasa ūdenī un nogulumos.

Eksperta viedoklis

Ivars Putnis, BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta Jūras nodaļas vadītājs:

Ivars Putnis.

Mazas izmaiņas vidē – lielas sugām


Pasaules mērogā Baltijas jūra ir īpaša ekosistēma, jo no īstas jūras krietni atšķiras. Tas ir iesāļā ūdens baseins, kas rada virkni izaicinājumu dažādām jūras augu un dzīvnieku sugām, lai tās varētu apdzīvot šo netipisko vidi. Arī sekluma dēļ jūras mikroklimats ir strauji mainīgs, kas šīs sugas uztur nemitīgā stresā, ietekmējot to augšanu. Vēl Baltijas jūras piesārņojuma problēmu saasina tās noslēgtība, jo savienojums ar Ziemeļjūru ir samērā neliels cauri daudzu salu arhipelāgam un salīdzinoši seklākiem ūdeņiem Dānijas šaurumos. Līdz ar to, piesārņojumam nonākot šajā noslēgtajā sistēmā, tas diezgan ilgi tur cirkulē, jo, pēc zinātnieku aplēsēm, ūdens Baltijas jūrā pilnībā nomainās vien aptuveni 30–40 gadu laikā. Tādēļ pašreizējie ūdens attīrīšanas pasākumi, kuri Eiropas Savienības mērogā tiek īstenoti, pamanāmus rezultātus dos tikai pēc daudziem gadiem.


Eiropas Savienība ir izdevusi vairākus likumdošanas aktus, direktīvas, kas regulē gan attīrīto notekūdeņu noplūdi jūrā, gan lauku mēslošanas kārtību, taču jāsaprot, ka Baltijas jūras krastus ieskauj deviņas valstis ar vairāk nekā astoņdesmit miljoniem cilvēku un daudzu ķīmisku vielu ietekme uz barības ķēdēm vēl nav pilnībā izpētīta. Pirmajā mirklī, ieraugot baltas smiltis un caurspīdīgu ūdeni, varbūt šķiet, ka ar mūsu jūru viss kārtībā, tomēr patieso situāciju var redzēt, tikai izpētot ūdens sastāvu un dzīvnieku organismos nonākušās vielas. Un tā var būtiski atšķirties no ārēji redzamās.


Piesārņojuma samazināšanā jau tagad var iesaistīties ikviens, izvēloties videi draudzīgākus tīrīšanas līdzekļus un parūpējoties, lai plastmasas izstrādājumi nonāktu šķirošanas punktos, nevis dabā. Mēs arī esam daļa no ekosistēmas, un katra indivīda sadzīviskie lēmumi summējas. Protams, kopējie sabiedrības ieradumi nav vienīgais jūras piesārņojuma cēlonis. Jāņem vērā arī klimata pārmaiņas, pārāk intensīvā zvejniecība, svešzemju sugu savairošanās, kas uzskatāms par bioloģisko piesārņojumu, jo rada apdraudējumu tipiskajām barības ķēdēm. Te minēšu apaļo jūrasgrunduli (Neogobius melanostomus), kas ar savu straujo invāziju ir radījis draudus zemūdens ekosistēmai, bet nu ar mērķēti intensīvu zvejošanu ierobežota šīs sugas nekontrolēta izplatīšanās Latvijas teritoriālajos ūdeņos. 


Institūtā BIOR ES "Interreg" projekta "RoundGoby" ietvaros esam uzsākuši pētīt apaļā jūrasgrunduļa zvejas iespējas Baltijas jūrā. Tiks veiktas analīzes dažādās jūras vietās ķertajām zivīm, lai saprastu, cik droši jūrasgrunduļus lietot cilvēku uzturā vai arī pēc ES pārtikas standartiem tie atbildīs tikai dzīvnieku barībai. Pašlaik nozvejotos jūrasgrunduļus eksportē uz šīs zivju sugas dabiskās izplatības vietām: Ukrainu, Bulgāriju, Rumāniju – Melnās jūras reģiona valstīm, kur vēsturiski veidojušās apaļā jūrasgrunduļa ēšanas tradīcijas.


Lai palīdzētu kvalitatīvi uzlabot Baltijas jūras ekosistēmas stāvokli, nepieciešami visaptveroši dati par zivīm, to barības bāzi, zooplanktonu un fitoplanktonu, kā arī pašu jūras vidi. Mums ir jāfokusējas uz ekosistēmu kopumā un nemitīgi jāievāc informācija par to, jo mazas izmaiņas vidē rada lielas izmaiņas jūras organismu dzīvē.

Skatieties video!

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par publikācijas saturu atbild AS "Latvijas Mediji".

 Latvijas Vides aizsardzības fonds.
"Zaļā Latvija".
Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma