9.3 °C
Izdevniecībā "Latvijas Mediji" iznākusi neparasta grāmata, ko par saviem noziegumiem un cietumos piedzīvoto uzrakstījis ieslodzītais Aigars Dortāns. Mazgadīgā cietumnieka stāsta nonākšanu līdz lasītājiem rosinājis mans kolēģis, "Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš, kuram, rakstot par kriminālām tēmām, rokās nonākusi labā literārā valodā uzrakstīta tiesātās personas dienasgrāmata.
Arti Drēziņu pazīstu kopš 1999. gada, kad viņš drosmīgi piekrita piedalīties manis organizētā velobraucienā no Madonas uz Vaiji pie Brēmenes Vācijā (ap 1860 km), lai par šo pasākumu pastāstītu "Lauku Avīzes" lasītājiem. Lielā mērā esmu viņam par to pateicīgs, jo tā sākās mana sadarbība ar šo avīzi, kas mazliet vēlāk pārtapa par "Latvijas Avīzi" un kļuva arī par manu darbavietu. Pie kolēģa ciemojos viņa privātmājā Ķekavā, kurā viņš dzīvo jau divdesmito gadu, audzē vīnogas un eksperimentē ar mājas vīnu garšām.
Viņa raksti par tiesu zālēs notiekošo, likumus pārkāpušo cilvēku un viņu upuru likteņiem līdz vēlam rudenim top diezgan spartiskā vidē – pie rakstāmgalda neapkurinātā garāžā, kur līdzās uzticamie ceļabiedri un brīvības alku piepildītāji motocikli. Manas ciemošanās iemesls saistīts tieši ar Arta profesionālo darbību. Kā tas ir, būt krimināllietu žurnālistam, kuru lielākoties grib redzēt ejam, nevis nākam.
Kā tu kļuvi par krimināllietu pārzinātāju "Latvijas Avīzē"?
Kad mani uzaicināja darbā akciju sabiedrībā "Lauku Avīze", vispirms biju avīzes, pēc tam žurnāla "Praktiskais Latvietis" atbildīgais sekretārs, bet vēlāk jau avīzē rakstīju par dažādām tēmām. Vienubrīd biju gan Uzziņu, gan Ekonomikas nodaļas vadītājs, rakstīju par pašvaldībām un gatavoju arī izpētes rakstus, tomēr līdz 2010. gadam ar krimināllietām nebiju saistīts. Par tām sākumā rakstīja mani kolēģi Ramons Ratseps, pēc tam Ervīns Cīrulis. Taču pienāca brīdis, kad dažādu iemeslu dēļ viņi vairs nevarēja darbu turpināt, un toreizējais redakcijas padomes priekšsēdētājs Voldemārs Krustiņš teica, ka man jāuzņemas atbildība par kriminālziņu nonākšanu avīzes slejās, un es to uzņēmos. Jo satura līdzsvaram vajadzēja kādu žurnālistu, kurš raksta arī par sliktiem jaunumiem. Tā nu tas aizgāja. Protams, gatavoju rakstus un reportāžas arī par pozitīvām lietām, bet negatīvais ir pamatā.
Lielā mērā varēju piekrist Krustiņa teiktajam, ka sliktās ziņas un raksti ir žurnālistikas maize, kas piesaista lasītāju interesi un nāk par labu avīzes pārdošanas rādītājiem. Tā es pievērsos slikto, negatīvo tēmu atspoguļošanai.
Cilvēkiem šādas lietas interesē. Ja kāds saka, ka ne, tad pajautāju, ko viņš atceras, piemēram, no vakardienas televīzijas ziņu raidījuma "Panorāma" sižetiem vai interneta portālos lasītā.
Un izrādās, pārsvarā prātā palicis negatīvais – ziņas par nelaimes gadījumiem, avārijām, slepkavībām un karu. Jautājot par grāmatām un filmām, vairumā gadījumu iecienītākie ir detektīvi, kas ir daudz asiņaināki nekā mani raksti (smejas). Kad man jautā, kā var patikt par tādām lietām rakstīt, varbūt arī pats esmu slikts cilvēks, tas vedina uz retorisku pretjautājumu. Kurš tad ir sliktāks cilvēks – žurnālists, kurš par sliktām lietām raksta, vai lasītājs, kurš par tām lasa? Bet, ja nopietni, cilvēkiem kriminālās lietas patīk.
Tik daudzus gadus rakstot par noziegumiem, tevi naktī nemāc murgi?
Nav viegli. No vienas puses, man dzīvē nekad nav bijis tik psiholoģiski grūti rakstīt, kā, teiksim, par traģiski mirušiem bērniem, dzērājšoferu sabrauktiem cilvēkiem un varmācību. Dažkārt pēc vēlu naktī pabeigtiem rak- stiem cietumnieki nāk sapņos ciemos pie manis. Reiz pat drausmīgi pārbijos, kad, uztrūcies no miega, logā ieraudzīju drūmu vīru žokejcepurē. Sirds dauzījās kā negudra, līdz aptvēru, ka žalūzijas ir aizvērtas un ārā neviena nav. Arī ikdienā daudz domāju par savu stāstu varoņiem.
Taču, no otras puses raugoties, nekad nav bijis tik interesanti. Sevišķi šķetinot tiesu lietas, kur advokāti cīnās viens ar otru, ir cietušais un apsūdzētais, prokurors un tiesneši pa vidu. Kā viņi cenšas tiesu un pa starpu arī mani, sabiedrību pārliecināt par savu taisnību. Tas ir kā skatīties spraiga sižeta filmu vai grāmatu lasīt, un šo procesu īsajā versijā man nepieciešams uzlikt uz papīra, lai arī lasītājiem būtu interesanti.
