Sīrijas nemiernieki izmanto izdevīgu brīdi uzbrukumam

Pārsteidzoši veiksmīgais Sīrijas opozīcijas grupējumu novembra nogales uzbrukums diktatora Bašara al Asada spēkiem un valsts lielākās pilsētas – Alepo – ieņemšana tikai pāris dienu pēc uzbrukuma sākuma atkal piesaistījusi novērotāju uzmanību Sīrijas pilsoņu karam.

Pilsoņu karš Sīrijā sākās 2011. gadā līdz ar sacelšanos pret Asada režīmu un bez pauzēm turpinājās līdz 2020. gadam, kad puses vienojās par pamieru. Alepo šajās asiņainajās cīņās ieguva simbolisku nozīmi, jo sākotnēji tika uzskatīta par nemiernieku citadeli, bet pilsētas krišana valdības armijas rokās 2016. gadā iezīmēja pagriezienu pilsoņu karā par labu Asadam. Tagad Alepo atgūta, turklāt kopā ar bagātīgām trofejām.

Daudzas intereses

Komentētāji norāda, ka uz pēdējo dienu notikumiem jāraugās plašākā kontekstā, pilsoņu karš Sīrijā nav tikai lokāls asiņains konflikts kādā Tuvo Austrumu valstī, jo tajā ir daudz spēlētāju un daudz interešu. Sīrijas armija šobrīd kontrolē galvaspilsētu Damasku un apdzīvotākos reģionus valsts dienvidrietumos un vidienē – kopumā ap 60% valsts teritorijas. Pārējais ir dažādu grupējumu rokās, turklāt kopš pilsoņu kara sākuma savus spēkus Sīrijā tur ASV, Krievija, Turcija un Irāna. Kā Irāna, tā Krievija Asada režīmu uzskata par svarīgu sabiedroto Tuvajos Austrumos. Uzskata, ka te arī slēpjas iemesls, kādēļ opozīcijas uzbrukums notiek tieši tagad – 

Krievija ir aizņemta Ukrainā, Irānai piekrītošā Libānas "Hezbollah" novājināta kaujās ar Izraēlas armiju, tāpat pati Irāna dzīvo pastāvīgā sasprindzinājumā konflikta dēļ ar Izraēlu. 

Līdz ar to situācija vairs nav tāda kā pirms desmit gadiem. Par pārsimt vīru lielu palīgspēku – Teherānai pakļautu kaujinieku grupējumu no Irākas – nosūtīšanu pagaidām paziņojusi tikai Irāna. Arī Krievijas spējas palīdzēt šobrīd ir ierobežotas, un tās izpaužas kā aviācijas triecieni nemiernieku pozīcijām un kontrolētajām pilsētām, taču bez tūlītējas ietekmes uz karadarbību.

Lēš, ka, pietrūkstot vērā ņemamu izpalīgu daudzumam, Asadam tagad nāksies vairāk paļauties uz saviem spēkiem, bet Sīrijas valdības armijas steidzīgā atkāpšanās no Alepo neliecina, ka tai būtu lielas kaujasspējas un motivācija. Vienlaikus Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs uzsvēris, ka Maskava turpinās atbalstīt Damasku. Pēc neoficiālas informācijas, Bašars al Asads šajās dienās uzturējies Maskavā, kur ticies ar Vladimiru Putinu, lūdzot palīdzību. Nav pat skaidrs, vai Asads maz atgriezies dzimtenē. Savulaik lielā mērā Krievijas militārā palīdzība, tajā skaitā algotņu grupējuma "Vagner" darbības, ļāva viņam noturēties pie varas, savukārt Krievijas armijai Sīrijā gūtā kauju pieredze palīdzēja sagatavoties iebrukumam Ukrainā. 

Taču "vāgneriešu" algotņi tagad ir novājināti un viņu nodaļas pārceltas Krievijas interešu aizstāvībai Āfrikā, kur tiem neklājas īpaši labi. 

Pagaidām komentētāji atturas prognozēt, kā notikumi Sīrijā risināsies tālāk, bet tiek minēts, ka daudz kas būs atkarīgs no Maskavas spējām iejaukties un palīdzēt sabiedrotajam. Krievija īsti nevar atļauties pazaudēt Sīriju, līdz ar to arī savas karabāzes – Tartusas ostu pie Vidusjūras un netālu no tās esošo Hmeimimas lidlauku, pie kura izvietoti vairāki simti krievu karavīru. Cita starpā abas bāzes izmanto Āfrikā izvietoto Krievijas vienību apgādei. Ja zaudēs tās, Maskavai būs jāatvadās no ambīcijām melnajā kontinentā.

Raiba sabiedrība

Šobrīd uzbrūkošo nemiernieku nometne ir ļoti raiba. Tajā esošie grupējumi ne vienmēr ir savstarpēji draudzīgi. Piemēram, Turcijas atbalstītais islāmistu grupējums "Hayat Tahrir al-Sham" jeb "Levantes atbrīvošanas organizācija" pēc ANO un ASV kritērijiem skaitās teroristisks grupējums, kaut pēdējos gados kļuvis mērenāks. "Hayat Tahrir al-Sham" nosacītā galvaspilsēta ir Idliba, un šis grupējums opozīcijas nometnē šobrīd ir ietekmīgākais. Ar tā vārdu arī saistās pēdējo dienu militārie panākumi. Ap šo organizāciju pulcējas vēl vairākas kaujinieku grupas, piemēram, pašpasludinātā "Sīrijas nacionālā armija", kas naidojas ar kurdu "Sīrijas demokrātiskajiem spēkiem", ko atbalsta ASV un kas turas nostāk no islāmistiem. 

Ar "Levantes atbrīvošanas organizāciju" vēl saista atsevišķus čečenu un Ķīnas musulmaņu grupējumus, kas arī karo Sīrijā. 

Iepriekšminēto kurdu vienību rokās atrodas apvidi Sīrijas ziemeļaustrumos, kur naftas ieguves reģionos izvietoti arī ap 900 ASV karavīru. Vienlaikus, kā jau teikts, Turcija kurdus uzskata par piederīgiem Ankarai naidīgajai Kurdu Strādnieku partijai, kas cīnās par neatkarīgu Kurdistānu, līdz ar to turku kontrolētie grupējumi visādi cenšas ierobežot kurdu ietekmi. Kas attiecas uz islāmistiem, tad Sīrijas iedzīvotāju vairums ticības lietās ir mēreni noskaņoti un nebūt nav sajūsmā par situāciju viņu kontrolētajos apgabalos, tomēr islāmistu grupējumu varu uzskata par mazāko ļaunumu iepretī tirāniskajam Asada režīmam.

Lēš, ka nākamais nemiernieku mērķis ir 125 km uz dienvidiem no Alepo esošā, valdības spēku nocietinātā Hamas pilsēta. Pēc citām ziņām, Asadam lojālie spēki jau sākuši pretuzbrukumu no Hamas. 

Gūt objektīvu informāciju par karadarbību Sīrijā praktiski nav iespējams pat Tuvajos Austrumos strādājošajiem žurnālistiem. 

Vācijas pētnieciskā institūta GIGA Tuvo Austrumu eksperts Andrē Banks raidītājam "Deutsche Welle" aizrādījis, ka karadarbībai jebkurā gadījumā būtu jāizvēršas plašāk, lai tā patiešām radītu nopietnus draudus Asadam. Un pat tad vēl nebūtu garantijas, ka opozīcija spētu režīmu gāzt.